Piezīmes par fotogrāfiju Viļņas Mākslas akadēmijā

Priekšvēsture

Lietuviešu fotogrāfija ir bijusi pazīstama kaimiņvalstīs un pasaulē ar 1960. un 1970. gadu humānistisko fotogrāfiju, tā saucamo lietuviešu fotogrāfijas skolu. To raksturoja reportāža, dokumentāla pieeja un lirisms, etnogrāfiskas un humānistiskas tēmas. 1980. gados jaunākā fotogrāfu paaudze nostājās opozīcijā iepriekšējo dekāžu fotogrāfijas tradīcijai un valdošajai totalitārajai sistēmai, koncentrējoties savos darbos uz padomju pilsētvides banalitāti un uzsverot tās vienmuļību, dzīves ritma palēnināšanos un tukšumu. Šo virzienu mākslas kritiķe Agne Narušīte nosauca par “garlaicības estētiku”. ¹⁾Narušytė A. The Aesthetics of Boredom. Lithuanian Photography 1980 – 1990. Vilnius Academy of Arts Publishing, 2010. 1980. gadu beigās šīs paaudzes jaunākie fotogrāfi Alvīds Lukis (Alvydas Lukys), Gintauts Trimaks (Gintautas Trimakas) un citi sāka izmantot fotogrāfiju konceptuālāk, tā kļūstot par māksliniekiem, kuri pielieto fotogrāfiju savos darbos, nevis fotogrāfiem.

Augstāk minētais periods Lietuvas fotogrāfijā ir diezgan skaidrs, vadošie paņēmieni ir definēti, būtiskākās fotogrāfijas bijušas publicētas, autoru vārdi piefiksēti. Taču pēdējās divās dekādēs ir notikušas lielākās izmaiņas. Politisko, ekonomisko un sabiedrisko pārmaiņu rezultātā no padomju perioda mantotā mākslas un fotogrāfijas sistēma ir sabrukusi vai arī zaudējusi savu spēku un joma ir kļuvusi atvērta Rietumeiropas ietekmēm. Mākslas un dokumentālās fotogrāfijas dominējošais diskurss ir sadalījies ļoti dažādos fotogrāfijas pielietojumos ar dažādiem nolūkiem.

Vēsture

Viļņas Mākslas akadēmijā sāka strādāt jaunāko fotogrāfu paaudzes pārstāvji ar konceptuālāku pieeju medijam un 1997. gadā viņiem izdevās izveidot Fotogrāfijas un videomākslas nodaļu. Viņu vidū bija Alvīds Lukis (Alvydas Lukys), Gintauts Trimaks (Gitautas Trimakas), Šauļus Paukštis (Saulius Paukštys), kā arī videomākslinieks Gintars Šeputs (Gintaras Šeputis) un citi. Apzinoties, ka nodaļā jāsaskaras ar vairāk nekā tikai šiem diviem medijiem, 2000. gadā to pārdēvēja par Fotogrāfijas un mediju mākslas nodaļu. Šobrīd nodaļas absolventi (no pirmajiem – Jurgita Remekīte (Jurgita Remeikytė) un Irma Stanaitīte (Irma Stanaitytė), no vēlākajiem Vaclovs Nevčesausks (Vaclovas Nevčesauskas), Andris Rugis (Andrius Rugys) un Laura Stasjulīte (Laura Stasiulytė)) veido tās mācībspēku bāzi.

Ar 10 pasniedzējiem un aptuveni 100 studentiem (četrgadīgajā bakalaura un divgadīgajā maģistra programmā) Fotogrāfijas un mediju mākslas nodaļā ir lielākais iestāšanās konkurss Viļņas Mākslas akadēmijā (5-7 studenti uz vienu vietu). Ap 70-80% labāko studentu mācās par valsts finansējumu (bez maksas), bet pārējie maksā ap 3200 EUR gadā.

Mēs ar kolēģiem nesen pārspriedām, vai būtu iespējams mācību metodoloģiju un studentu darbus, kas tapuši šajā nodaļā, nodēvēt par specifisku skolu. Taču mēs nevarējām identificēt kopējas iezīmes ne to stilistikā, ne tematikā, ne plašākos idejiskos jautājumos, kas ietverti darbos. Ja ir iespējams pasniegšanas filozofiju nosaukt par skolu, tagad ir īstais laiks mēģināt to definēt.

Pieeja fotogrāfijas pasniegšanai nodaļā ir ļoti dažāda. Tajā gandrīz nemaz nav individuālu atsevišķu pasniedzēju vadītu kursu vai tā saukto fotogrāfijas meistarklašu. Tas drīzāk ir kolektīvs kurss (kurā tiek audzināti mākslinieki) izmantojot dažādas pieejas, kas veido produktīvu dialogu starp studentiem un pasniedzējiem. Mācību programmas mērķis ir iepazīstināt ar mediju mākslas pamatiem (fotogrāfiju, videomākslu, skaņu utt.) tā, lai studenti pēc tam varētu izvēlēties atbilstošāko mediju savu māksliniecisko ideju izpausmei. Papildus fotogrāfijai un videomākslai, trešajā mācību gadā studenti var izvēlēties starpdisciplāru mākslas kursu, kuru vada mākslinieks Artūrs Raila (Artūras Raila). Bez tam, viņi var izvēlēties dažādus papildus kursus – skaņu mākslu, multimedijus, interaktīvos medijus u.c.

Nodaļa ir vairāk ieinteresēta tajā, lai topošie mākslinieki pielietotu fotogrāfiju un citus medijus, nekā būtu ierobežoti praktizēt tikai vienā jomā. Tādā kārtā studentu diplomdarbi tiek vērtēti plašākā mūsdienu mākslas kontekstā.

Pašreizējā vēsture

Fotogrāfijas pielietojuma spektrs, kas parādās studentu darbos, ir pārsteidzoši plašs: no izteikti materiāla līdz ļoti nemateriālam. Pirmo varam saskatīt Līnas Praudzinskaites (Lina Praudzinskaitė) darbos, kuros viņa izgatavo papīra lapu, pārstrādājot savas vecās fotogrāfijas. Šādā veidā māksliniece savas liekās un neveiksmīgās bildes, lai tās kaut kā pasargātu, pārvērš mākslas darbos.

Arna Anskaiša (Arnas Anskaitis) darbi ir reizē konceptuāli un ļoti fiziski, jo tajos tiek pētīts, kā, izmantojot fotogrāfiju, ir iespējams pārcelt galerijas sienas vienu kvadrātmetru un pārvietot to uz citu vietu. Tajā pašā laikā viņš apšauba, vai ir iespējams konkrētas mākslas telpas “auru” pārcelt kaut kur citur.

Līna Krupīte (Lina Kruopytė) nemaz neizliekas, ka viņai patīk fotografēt. Savā pieejā viņa izvēlas konceptuālismu, nevis vizualitāti. Tas izpaužas viņas projektā “Misspell”, kur Lina spēlējas ar attēla spēju maldināt. Viņa izmanto pazīstamus zīmolus un rada darbus, izmantojot kļūdīšanās metodi.

Diezgan būtiska tēma studentu darbos ir identitāte. Lai arī tikai daži mākslinieki nodarbojas ar performanci, Migles Narbutaites (Miglė Narbutaitė) “Nude Portraits” ļoti spilgti pārstāv šo žanru, pie tam viņa tajā piedalās pati. Performance notika neplānoti, kad Migle ieradās Apvienotajos Arābu Emirātos un saprata, ka pazudusi viņas bagāža. Lai aptvertu negaidīto situāciju, viņa sāka filmēt. Kad sērija tiek skatīta nezinot šo stāstu, uztvērējs jūtas kā tās sievietes skatiena notverts, kura raugās no Džefa Vola (Jeff Wall) fotogrāfijas “Picture for Women” (1979).

Visbeidzot, Roberta Narkusa (Robertas Narkus) un Mildas Zabarauskaites (Milda Zabarauskaitė) kopdarbs parāda, kā fotogrāfija, ievietota konkrētā telpā, var to transformēt. Aizkars, kurš izgatavots no 1980. gados salonos tapušām kāzu fotogrāfijām, ir piepildījis Viļņas Fotogrāfijas galerijas veco telpu un pārveidojis to tā laika fotostudijā. Uz aizskara redzamās cilvēka auguma jaunlaulāto figūras, aizkara krokas pārkārtojot, satiek atkal jaunus partnerus. Fotogrāfijas starpdisciplinārais un skulpturālais aspekts arī ir ļoti iecienīts nodaļas pasniedzēju vidū.

Īsumā sakot, Fotogrāfijas un mediju mākslas nodaļas studentu darbos fotogrāfijas pielietojums ir ļoti dažāds, jo nodaļas pasniedzēji, kas ir praktizējoši mūsdienu mākslinieki un kuratori, fotogrāfiju uztver un interpetē starpdisciplināri. Reizēm fotogrāfija meklē jaunas robežas, reizēm tā ir daļa no vizuālās vēstures, bet reizēm tā ir autora pašterapija.