Intervija ar Andreju Lenkeviču
Andrejs Lenkevičs (1981) ir viens no pazīstamākajiem Baltkrievijas fotogrāfiem, kura darbi pirms trim gadiem bija skatāmi arī Rīgā personālizstādē Pagānisms. Viņs ir arī viens no fotogrāfu kolektīva Sputnik biedriem, ar kuriem kopā veidoja projektu Stand BY par Baltkrieviju. Šajā oktobrī Minskā norisinās pirmais Minskas Fotomēnesis, un Andrejs ir tā iniciators un galvenais organizators. Fotomēneša programma veidota tā, lai visa mēneša garumā katru nedēļu notiktu vairāki pasākumi – lekcijas, foto sēriju un grāmatu prezentācijas un izstādes. Piemēram, vācu fotogrāfa Arno Fišera izstādi, krievu fotožurnālista Jurija Kozireva un lietuviešu-amerikāņu fotogrāfa Endrjū Mikša lekcijas. Par Fotomēneša oficiālo atklāšanu tika nozīmēts 9. oktobris, kad norisinājās britu fotogrāfa Mārtina Pāra lekcija, bet pēc tam ballīte ar dzīvo mūziku un projekcijām vietējā hipsteru klubā. Tieši pēc Lenkeviča iniciatīvas Minskā skatāma arī latviešu autoru izstāde Sense of Place. Viņš ir arī projekta By Now iniciators, tā ir baltkrievu laikmetīgās fotogrāfijas izstāde, kas pašlaik skatāma Berlīnē, un vācu izdevniecība Kerher izdevusi šim projektam veltītu grāmatu.
Ar Andreju tiekos pašā aizņemtākajā brīdī, kad viņam jāiznēsā Fotomēneša ceļveži, bet vēlāk lidostā jāsagaida Mārtins Pārs. “Tā jau parasti ir, ka pats neko neredzi, ja organizē,” smejas Lenkevičs, kurš nākamajā Fotomēnesī labprāt redzētu vēl kādu latviešu fotogrāfu izstādi.
Kā nākas, ka Minskā ir Fotomēnesis?
Tas viss ir loģisks turpinājums tam, ko darīju iepriekš. Pirms diviem gadiem man pirmo reizi uz Minsku izdevās atvest World Press Photo izstādi. Tas bija piecu gadu darba rezultāts – pārrunas, resursu un finansējuma meklēšana. Organizējot pagājušā gada World Press Photo, radās doma līdzās izstādei sarīkot vēl kaut kādus pasākumus saistībā ar fotogrāfiju, jo bija skaidrs, ka nepieciešams viens liels notikums, kas apvieno arī dažādas institūcijas un resursus. Fotomēnesis bija loģisks turpinājums World Press Photo, kas arī bija liels izrāviens. Ideja radās pirms gada, sarunāju, ka atbrauks Pārs, lai gan tolaik man nebija naudas, tāpēc to varētu uzskatīt par avantūru. Pirms četriem mēnešiem atgriezos no Vācijas un sāku vākt komandu, sponsorus, partnerus. Gētes institūts atsaucās pirmais, pēc tam citi, un viss notika. Savācām 10 cilvēku komandu un vēl 50 brīvprātīgos, un tā lieta aizgāja.
Kur ieguvāt finansējumu, lai varētu nodarbināt 10 cilvēkus?
Mums palīdzēja Gētes institūts un privātie sponsori, kas jau iepriekš atbalstījuši izstādes un grāmatu By Now. Tā tomēr bija institūciju resursu apvienošana. Galerijas dod telpas, par kurām mums nav jāmaksā, pašas organizē atklāšanas galdu, reklāmu. Modernās mākslas muzejam ir reklāma metro. No Maskavas ar fūrēm sarunājam atvest divas krievu izstādes par 150 dolāriem.
Vai Fotomēnesim ir kāds mākslinieciskais virziens?
No vienas puses, pati galvenā ideja ir apvienot dažādas institūcijas, kas nekad kopīgā projektā iepriekš nav piedalījušās. Piemēram, CEH un galerija Y nekad nav bijuši kopīgā projektā ar Modernās mākslas muzeju, jo viņu darbības lauki atšķiras. Rezultātā radās plašs diapazons, sākot ar Minskas foto klubu, kas apvieno neprofesionālos fotogrāfus, un beidzot ar Modernās mākslas muzeju. No otras puses, kad sākām veidot programmu bez lieliem finanšu resursiem, bija skaidrs, ka atvest varam tikai gatavas izstādes, jo mums nav līdzekļu kaut ko producēt. Un tieši no kaimiņiem, jo nav arī daudz naudas, lai vestu no tālienes. Gētes un poļu institūti, kā arī vēstniecības deva iespēju mums šīs ārvalstu izstādes atvest. Tādējādi sanāk, ka pirmais festivāls ir par mūsu un mūsu kaimiņu fotogrāfiju no klasikas līdz mūsdienām.
Kāpēc bija svarīgi dabūt Mārtinu Pāru?
Pirmkārt, tāda kalibra fotogrāfs nekad Baltkrievijā nav bijis. Otrkārt, tas ir kā ķirsītis uz tortes, kad tev ir plaša programma un ir svarīgi, ka to papildina bezierunu autoritāte, kas ar savu klātbūtni ļoti daudz var mainīt vietējo galvās. Varu stipri maldīties, bet tas mazina provinciālismu. Par fotogrāfiju kā mākslu interesējas ļoti neliels skaits cilvēku, tāpēc viņa klātbūtne kaut kādā mēra pasaka, ka varam iet tālāk, jo Mārtins Pārs jau te ir bijis.
Kādi ir Fotomēneša nākotnes plāni?
Mums jau tagad ir sarunas ar sponsoriem, kas gatavi nākamgad apmaksāt katalogu. Šogad no dažiem sponsoriem atteicāmies, jo viņi negribēja dot naudu, bet, piemēram, telefonus izspēlēt konkursos. Daudzi teica, ka varbūt atbalstīs mūs nākamgad, jo pirmajā reizē visi ir piesardzīgi. Kad gāju pie viena sponsora un rādīju mūsu programmu, viņi teica, ka būtu labi, ja vismaz piecdesmit procentu no iecerētā piepildītos. Mums ir visi 100 % un pat vairāk, jo dažas lietas tiek iekļautas programmā pēdējā brīdī, piemēram, fotožurnālista Jurija Kozireva lekcija. Nākamreiz domājam mainīt formātu, jo gribas vairāk kūrētu festivālu ar konkrētu māksliniecisko vēstījumu.
Nākamgad būs lielāks izaicinājums visu veidot no sponsoru naudas. Lai tiktu pie naudas, mums ir svarīgi, ka varam pateikt, ka par Fotomēnesi rakstīja visas lielās avīzes, četri TV kanāli, radio utt.
Ko tu pats vēl dari pēdējā laikā?
Pēdējos četrus mēnešus esmu darbojies tikai ar festivālu. Pirms tam dzīvoju Minhenē, divus gadus mācījos mākslas akadēmijā, bet laikam tur vairs neatgriezīšos. Tā sistēma ir taisīta lieliem māksliniekiem, kuriem akadēmijā ir fantastiskas iespējas. Tu vari darboties jebkurā medijā – foto, video, litogrāfija, stiklā, dari, ko gribi. Es tomēr nāku no fotožurnālistikas, man gribas stāstīt par cilvēkiem, bet es vāciešus nesaprotu. Es jūsmoju par Vāciju, bet nesaprotu viņu problēmas, kā viņi domā, tāpēc tā nav mana vieta.
Pastāsti, kā izveidoji By Now projektu?
Es to izdomāju un uztaisīju pirms diviem gadiem. Modelis bija līdzīgs – piedāvāju Gētes institūtam. Kā kuratoru uzaicinājām Matiasu Hārderu no Berlīnes, Helmuta Ņūtona muzeja direktoru, kurš kopā ar Hansu Pīleru izvēlējās 16 jaunu baltkrievu autoru projektus. Caur kuratoru dabūjām iespēju izstādi parādīt IFA galerijā Berlīnē, kur izstāde notiek pašlaik.
Kā tu raksturotu vietējo fotomākslas vidi?
Tagad ir būtisks brīdis, jo atnākusi jauna 25–35 gadu paaudze, kas pilnīgi savādāk saprot fotogrāfiju nekā iepriekšējā paaudze. Notiek sadursmes, konflikti par to, kas ir fotogrāfija un kādai tai ir jābūt, un tas ir interesanti. Ir tāda simboliska sakritība. Tieši pirms 20 gadiem Berlīnē tika atklāta izstāde Fotogrāfija no Minskas, un tā toreiz bija jaunā paaudze, kas nāca ar jaunu skatījumu. Tagad tieši tajā pašā galerijā mēs atklājām By Now – lai arī varēja saskatīt kaut kādas līdzības, tas jau atkal bija pilnīgi cits skatījums.
Mums nav fotomuzeja vai fotožurnāla, tāpēc varbūt ir sajūta, ka nekas daudz nenotiek, bet Fotomēnesis parādija, ka tā nemaz nav, viss vienkārši ir izkaisīts. Fotomēneša ietvaros mēs prezentējām interneta žurnālu, jaunu grāmatu, pēdējā gada laikā Modernās mākslas muzejā bijušas izstādes trīs jauniem fotogrāfiem. Šonedēļ notiek Minskas Photo Weekend, kur jaunieši taisa meistarklasi par Instagram. Lielā mērā ir atnākusi jauna paaudze, vēl jaunāka par mani, kas vienkārši ir ļoti aktīvi. Mums tikai trūka šī apvienojošā momenta, kas akumulētu un pateiktu – lūk, skatieties, patiesībā kaut kas notiek!
Ko dara jaunie fotogrāfi, lai izdzīvotu?
Stipendiju un grantu nav, tāpēc jaunie balansē starp kāzu bildēšanu par lielu naudu Maskavā vai reklāmu fotografēšanu un saviem personīgajiem projektiem. Baltkrievi patiesībā ir labi kāzu fotogrāfi, konkursos regulāri tiek pie godalgām. Fotomēneša ietvaros atveras izstāde, kurā piedalās divi autori – viens ikdienā fotografē kāzas, otrs – reklāmu, bet kopā viņi veido dagerotipus lielākājā Eiropas mežā – Belovežas gāršā.
Kā Fotomēnesis ietekmē vietējo publiku?
Man ir labs piemērs. Šodien es ievedu Fotomēneša ceļvežus Modernās mākslas muzejā. Un tante, kas pārdod biļetes, ar tādu aizkustinājumu un izbrīnu izteicās par to, kā viss noorganizēts, ka ir katalogi, bezmaksas bukleti. Viņai tā bija kā revolūcija, jo iepriekš neko tādu nebija redzējusi, lai gan viņa muzejā strādā gandrīz visu mūžu. Un tad pienāca kāds apmeklētājs, kas turpināja sarunu un teica, ka viņiem jau tur viss eiropeiski noorganizēts. Un šī mazā nianse norāda, ka iedibinām jaunu standartu. Nepieminēju, bet ļoti svarīgi šķita izdot katalogu, jo bez kataloga nav jēgas. Tas ir visu svarīgo notikumu apkopojums līdzās tam, ka mums ir arī video, ceļvedis, mājas lapa un ķirsītis uz tortes – Mārtins Pārs.
