No citas pasaules
Šogad Riga Photo Show norisinājās tajā pašā laikā, kad Paris Photo. Šī sakritība atgādina, cik dažādi var izprast jēdzienu “fotogrāfija”. Abi ir gadatirgi, abu pamatfunkcija ir bizness, tomēr Paris Photo, ko katru gadu apmeklē arī ne mazums latviešu, ir meka tiem, kas fotogrāfiju vispirmām kārtām redz kā mākslas mediju, kamēr Riga Photo Show, tāpat kā analogs pasākums Photokina Ķelnē, tiecas būt tikšanās vieta tiem, kas fotogrāfiju uztver galvenokārt kā sadzīves pakalpojumu un līdzekli vizuālās komunikācijas nodrošināšanai. Salīdzināt Paris Photo ar Photokina būtu tikpat bezjēdzīgi kā Nacionālo Mākslas muzeju – ar krāsu veikalu.
Riga Photo Show ir patiešām lietderīgs pasākums masu auditorijai. Mūsdienās fotogrāfija ir galvenais līdzeklis cilvēka eksistences apliecināšanai, un foto tehnikas zīmolu uzdevums ir potenciālo pircēju pārliecināt, ka tieši viņu kamera spēs to izdarīt labāk nekā citi. Ir, protams, arī tādi zīmoli, kas cenšas ieskaidrot, ka, lietojot viņu produktus, pircējs piederēs kādai īpašai kastai. Katrā ziņā, tehnika ir nozīmīga pat tiem fotogrāfiem, kas saka, ka tehnikai nav nekādas nozīmes, jo galu galā parasti visus attēlus iegūstam ar kaut kādu tehniku un pēcapstrādes tehnoloģijām. Interaktivitāte ir atslēgas vārds, lai stendos spietotu apmeklētāji – ja kaut ko var pataustīt, izmēģināt, nofotografēties, izprintēt vai paņemt par velti, tad publika garantēta. Riga Photo Show ir dzīvotspējīgs biznesa modelis, kamēr mobilās tehnoloģijas nav pilnībā mainījušas ierindas pilsoņa priekšstatu par to, ka lielās kameras taisa labākas bildes. Ja vien mobilo tālruņu ražotāji nekļūs par šī gadatirgus fundamentālu daļu, nākotnē tas var kļūt par marginālu dīvaiņu saietu.
Kā katru gadu, arī šogad Riga Photo Show varēja skatīt ne tikai jaunāko tehniku, bet arī vairākas izstādes. Gadatirgū labi iederējās Latvijas Kāzu fotogrāfu asociācijas biedru izstāde, jo tā informēja par aktuālajiem kvalitātes standartiem šajā sadzīves pakalpojuma biznesā. Tomēr lielākoties izstāžu mērķis nebija gluži iepazīstināt apmeklētājus ar dažādiem foto pakalpojumu veidiem, foto papīriem vai drukas tehnoloģijām, bet gan atspoguļot fotogrāfijas radošo potenciālu. Un tas jau ir pretenciozs vēstījums plašākai publikai (kas ikdienā visdrīzāk fotoizstādes neapmeklē) par to, kas ir fotomāksla.
Priekšstats par to veidojas apmēram šāds: māksla ir radīt sižetiski primitīvas, bet formāli ļoti estētiskas fotogrāfijas. Tātad, jo skaistāka fotogrāfija, jo lielāka māksla. Šādai fotomākslas definīcijai noteikti piekristu daudz cilvēku, bet tas, bez šaubām, nonivelē fotogrāfijas kā mākslas medija lielo un daudzveidīgo potenciālu. Šajā sakarā man vislielāko pārsteigumu radīja fakts, ka vienu no šīm šlāgerfotogrāfijas izstādēm rotāja Leica logo. Tā ir kompānija, kas pasaulē sevi pozicionē kā elitāru zīmolu un savu tēlu ļauj veidot tikai augstas klases preses un mākslas fotogrāfijas meistariem. Acīmredzot vietējie Leica izplatītāji pārāk maz pazīst pārstāvēto zīmolu, vai arī viņu izpratne par augstas raudzes fotomākslu tiešām ir vien ierindas pilsoņa līmenī. Starptautiskā prakse rāda, ka šādi gadatirgi necenšas savienot mākslas un tehnikas pasaules, bet pieturas pie tā, ka izstāžu uzdevums ir tikai un vienīgi fotogrāfijas utilitāro iespēju demonstrēšana. Ja tomēr Riga Photo Show vēlas tautai parādīt, kas ir fotomāksla, tad būtu gribējies, ka šī kvalitātes latiņa tiek pacelta augstāk par fotostoku, amatieru fotokonkursu un šabloniskām sociālo tīklu fotogrāfijām. Pretējā gadījumā tiek degradēts fotomākslas jēdziens un notrulināts skatītājs.
