Suns uz siena kaudzes

Britu Nacionālais arhīvs daļu sava fotoarhīva ievietojis Flickr, lai, kā viņi raksta, “jūs varētu attēlus komentēt, tagot un izplatīt tālāk”. Krievijā, sadarbojoties vairākiem arhīviem, izveidota mājaslapa, kurā var ērti apskatīties kinohronikas un dokumentālās filmas. Arī Eiropā arhīvi spējuši vienoties, lai piedāvātu filmas skatīties interneta vietnē Eiropas filmu dārgumi. Tikmēr Latvijas foto un kino arhīviem tikt klāt nav viegli – tie nav digitalizēti, bet pieejamību to materiāliem ierobežo šobrīd spēkā esošā likumdošana.

Ja gleznas varam apskatīt muzejos un albumos, bet literatūru lasīt grāmatās vai bibliotēkās, tad fotodokumentiem tikt klāt ir vissarežģītāk. Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīva (LKFFDA) rīcībā ir plaša foto un kino materiālu kolekcija, jo īpaši padomju laiku fotožurnālistika, kas publiskā telpā pieejama ārkārtīgi maz. Arhīvā glabājas nozīmīgs Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums, tomēr pieeju tam traucē ne tikai birokrātija – ir jāaizpilda iesniegumi un jāsaņemt arhīva direktora atļauja kartotēkas apskatei, bet arī Ministru kabineta Nr.829 “Noteikumi par valsts arhīvu sistēmas iestāžu sniegto maksas pakalpojumu cenrādi”, kas pa kabatai ir vien komerciāla rakstura iniciatīvām. Praksē tas izpaužas kā 5,58 Ls par viena attēla skanējumu viszemākajā izšķirtspējā. Tāpat pastāv iespēja, ka attēla publiskošanas brīdī klāt būs arī AKKA/LAA ar savu cenrādi.

Šo apstākļu dēļ arhīva fotodokumenti publiski parādās ļoti fragmentāri, jo ne pētniekiem, ne kultūras iniciatīvām nav pietiekošu resursu, lai konsekventi popularizētu Latvijas vizuālo vēsturi. Nemaz nerunājot pa masu auditoriju, līdz kurai šāda veida materiāli nonāk ļoti mazās devās. Šā brīža likumdošana ne tikai LKFFDA padara par “suni uz siena kaudzes”, bet arī ir pretrunā ar nacionālās kultūras nostādnēm, ko skaļi propagandē politiķi un kultūras funkcionāri. Arī tagadējā valdība apņēmusies “nodrošināt nacionālā dokumentārā mantojuma [..] papildināšanu, uzkrāšanu, izvērtēšanu, saglabāšanu un izmantošanu”, kā arī sola “nodrošināt Latvijas daudzveidīgā kultūras mantojuma saglabāšanu, veicināt tā pilnvērtīgu izmantošanu, pieejamību un aktīvu apriti”. Pagaidām izskatās, ka “pilnvērtīga izmantošana”, “pieejamība” un “aprite” neattiecas uz fotogrāfisko mantojumu. Kamēr Rietumeiropā un pat Krievijā digitālās tehnoloģijas tiek liktas lietā vizuālās vēstures kontinuitātes nodrošināšanai, kā arī savas kultūras popularizēšanai pasaulē, viena nozīmīga Latvijas kultūras daļa glabājas muzejos un arhīvos aiz simts atslēgām. Mūsu vizuālā kultūra tiek kaut kur “uzkrāta”, “izvērtēta” un “saglabāta”, bet likums bremzē to “izmantot”. Rezultātā Latvijas kultūra reducējas tikai uz Dziesmu svētkiem, bet kultūras “daudzveidība” vien meklējama “uz papīra”.