Studijas Sint-Lukas Universitātē
Pieteikties studijām Sint-Lukas Universitātē Briselē man ieteica mana draudzene māksliniece Ieva Epnere, kura dažus gadus piedalījās HISK rezidencē Beļģijā. Pirms tam neko daudz par šo augstskolu nezināju. Taču pēc sešiem ērtiem Tartu pavadītiem gadiem, kur ieguvu bakalaura grādu fotogrāfijā, jutu, ka vajadzīgas pārmaiņas.
Briseli izvēlējos ne tik daudz pašas universitātes, cik visa ārpus studijām notiekošā dēļ. Šeit vienmēr kaut kas notiek – labas izstādes, mākslinieku rezidences, lekcijas, filmu festivāli, atrodas laikmetīgās mākslas muzejs Wiels, mākslas un mediju centrs Argos un Cinematek – brīnišķīgs kinoteātris, kur bieži skatījos mēmās filmas ar dzīvās mūzikas pavadījumu. Tas viss padara Briseli par ārkārtīgi interesantu vietu studijām. Bet ja nu ar to nepietiek un sagribas nedaudz pārmaiņu, Brisele atrodas tikai dažu stundu braucienā no Parīzes, Amsterdamas un Londonas.
Maģistra studijas pilna laika programmā notiek tikai vienu gadu. Tāpēc gaidīju, ka tās būs ļoti intensīvas. Taču tā nebija, lielākā daļa vietējo studentu spēja mācības apvienot ar pusslodzes darbu. Skolā mums bija jābūt divas vai trīs reizes nedēļā un gada laikā jāizstrādā maģistra darbs, kas sastāv no praktiskās daļas – mākslas darba, kas jāizstāda gada beigās – un teorētiskā pētījuma, kam bija jābūt cieši saistītam ar praktisko darbu. Kaut arī studēju fotogrāfijas nodaļā, savā darbā izmantoju gan skaņu, gan video. Pasniedzēji iedrošināja studentus veidot instalācijas, tiesa gan – rezultātā vienmēr bija iesaistīta arī fotogrāfija. Priekšroka tika dota vairāk konceptuāliem, ne dokumentāliem projektiem. Mūsu pasniedzēju un maģistra darba vadītāju vidū bija pazīstami Belģijas mākslinieki kā Ana Torfsa (Ana Torfs), Elsa Opsomera (Els Opsomer), Aglaja Konrāda (Aglaia Konrad) un Mārtens Vanvolsems (Maarten Vanvolsem).
Kursā bijām seši studenti, un tikai četri no mums studēja pilna laika programmā. Tādēļ pasniedzēji varēja mums veltīt daudz laika. Katram bija divi maģistra darba vadītāji – viens teorētiskajai, otrs praktiskajai daļai. Taču bijām par maz, lai mūsu starpā rastos aizraujoša diskusija. Es un mans kursabiedrs Anhels no Spānijas bijām vienīgie starptautiskie studenti fotonodaļā, bijām arī dažus gadus vecāki par vietējiem, kuri uzreiz pēc bakalaura studijām stājas maģistratūrā un lielākoties ir 21–22 gadus veci. Varbūt tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc nejutos savā vietā, jo apkārt bija jaunāki cilvēki – ja ne ar citām interesēm, tad ar citiem mērķiem un ambīcijām.
Toties šogad tika uzņemti 20 studenti, apmēram puse – ārzemnieki, un, kā esmu dzirdējusi, programma atšķiras, izskatās bagātāka un intensīvāka, notiek vairāk diskusiju studentu vidū. Iespējams, ka programma papildināta, jo šis ir jau otrais gads, kad maģistra programmu vada Elsa Opsomera.
Bieži devāmies izbraukumos, piemēram, pavadījām dažas dienas Parīzē, kur apmeklējām mākslas muzejus un galerijas. Katram bija jāveido prezentācija par dažām galerijām, turpat uz vietas vedot ekskursijā studiju biedrus un pastāstot par galeriju vēsturi, darbības specifiku, kā arī par tobrīd redzamo izstādi un tās autoru. Apmeklējām arī Ludviga muzeju Ķelnē, bieži braucām uz citām Beļģijas pilsētām – piemēram, Ģentē mums bija portfolio skate Dirka Brahmana (Dirk Braeckman) studijā. Ģentē satikām arī Tomasu Rufu (Thomas Ruff) – viņš prezentēja savus darbus, kas bija izstādīti SMAK (Pilsētas Laikmetīgās mākslas muzejā). Šarleruā Fotogrāfijas muzejā ar tā brīža izstādi iepazīstināja muzeja direktors un kurators Havjērs Kanons (Xavier Cannon). Devāmies uz galerijām arī Briselē. Notika portfolio skates ar kuratoriem Martinu Germanu (Martin Germann, SMAK), Joakimu Naudsu (Joachim Naudts, FOMU), Danielu Geo (Daniella Geo) un kuratori un foto teorētiķi Lizu Velsu (Liz Wells).
FOMU muzejā Antverpenē notika trīs dienu meistardarbnīca ar Adamu Brumbergu (Adam Broomberg) un Oliveru Čanarinu (Oliver Chanarin). Darbnīcas laikā vajadzēja izdomāt un aprakstīt kādu mākslinieku (dzimumu, vecumu, dzimšanas vietu un laiku, seksuālo orientāciju, radošo darbību un citas dzīves un darba detaļas). Pēc tam bija jāapmainās ar mūsu izdomātajiem māksliniekiem, un atlikušo darbnīcas laiku strādājām tā, kā, pēc mūsu domām, to darītu kursabiedra aprakstītais mākslinieks. Manuprāt, šis uzdevums bija ļoti vērtīgs, jo lika apzināties savu aprobežotību un saprast, cik bieži strādājam sev pierastajā veidā un formātā, neuzdrošinoties pamēģināt kaut ko jaunu.
Pavasarī katram studentam bija iespēja prezentēt savu projektu Recyclart mākslas centrā, tas bija izmēģinājums pirms maģistra gala izstādes jūnijā. Taču gala izstādes telpu studentiem vajadzēja atrast pašiem.
Universitātē ir bibliotēka ar plašu grāmatu un filmu izvēli. Fotonodaļā ir pieejami labi skeneri, printeri, ir arī melnbaltā laboratorija, foto studija, var aizņemties tehniku. Ja kaut kas nav pieejams fotonodaļā, to var aizņemties arī no citām, piemēram, no filmu nodaļas.
Lielākais trūkums, pie kā līdz gada beigām tā arī nevarēju pierast, bija tas, ka fotonodaļa veras ciet jau piecos pēcpusdienā un bija vaļā tikai darba dienās. Mācoties Tartu, sesijas laikā varējām strādāt pat visu diennakti. Vēl būtisks šīs programmas mīnuss bija teorētisko lekciju trūkums. Bija tikai viena teorijas lekcija nedēļā – Crossover –, kurā tikās maģistranti no visām nodaļām.
Dzīvoju Skārbekā – rajonā, kur atrodas arī universitāte un kur daudz dzird ne tikai franču, bet arī turku valodu. Man pietrūka franču valodas zināšanu, pat iesācēju līmenis nāktu par labu, jo, kaut arī maģistra studijas notika angliski, ikdienā uz ielas un veikalos daudzi angliski nerunā. Tāpēc vērts pirms braukšanas pamācīties franču valodu.
Attiecības starp pasniedzējiem un studentiem, kā arī pašu studentu starpā dažkārt bija saspringtas. Īsti nejutos ērti, jo skola vairāk atgādināja biroju nekā mākslas studiju vietu. Taču tagad, atskatoties atpakaļ, šķiet, ka nebija nemaz tik slikti. Dažas nedēļas pēc universitātes beigšanas ar savu maģistra darbu iestājos HISK, turklāt šī gada laikā satiku interesantus cilvēkus, kā arī spēju paskatīties uz savu darbu citā kontekstā. Tas atsvēra visu negatīvo, un savu izvēli studēt Beļģijā nepavisam nenožēloju.
Sint-Lukas Universitātes Fotogrāfijas (MA) studiju programma:
Studiju laiks: 2013. – 2014. gads
Programmas ilgums: 1 gads
Mācību maksa: 800 EUR gadā
Istabas īres izmaksas: 300 – 500 EUR mēnesī
Lekciju biežums: 2-3 dienas nedēļā
Studentu skaits kursā: 6 – 25
Diāna Tamane (1986) ir māksliniece, fotogrāfe no Latvijas. Pašlaik dzīvo Ģentē, kur piedalās HISK programmā. Diāna ir pabeigusi Tartu Mākslas koledžu (BA) un Sint-Lukas Mākslas skolu (MA). Viņa savos darbos izmanto atmiņu, intīmus notikumus un ikdienas rutīnu. Diānu arvien vairāk interesē attēlu provocēti naratīvi, fotogrāfijas mediju viņa apvieno ar tekstu, video un skaņu.