Fotogrāfija kā varas instruments

Recenzējot prestižo Pasaules preses fotogrāfijas (World Press Photo) konkursu 2008. gadā, mākslinieki Ādams Brūmbergs (Adam Broomberg) un Olivers Čanarins (Oliver Chanarin) foto žurnālistiku apzīmēja “fotogrāfijas žanra krīze” un, caurskatot 81 000 konkursa attēlus, iedalīja kategorijās galvenos motīvus: “Atkal un atkal tiek atkārtoti cits citam līdzīgi attēli, kur mainās tikai aktieri un vide. Dziļās bēdās iegrimušas mātes, apdegušu ķermeņu atliekas, saulrieti, dzemdējošas sievietes, bērni ar šaujamieročiem rokās, buļļu cīņas utt.” ¹⁾Broomberg, Adam; Chanarin, Oliver. Unconcerned but not Indifferent. 2008. http://www.foto8.com/live/unconcerned-but-not-indifferent Neraugoties uz to, ka Brūmbergs un Čanarins tika uzaicināti 12 dalībnieku žūrijā un piedalījās labākā attēla izvēlē, savā rakstā viņi vērsa smagu kritiku uz visu konkursa procesu, godīgumu, iesūtītajiem darbiem un attiecīgās industrijas ietekmi, jo uzvarētāja attēlu redz divi miljoni cilvēku 50 dažādās valstīs, un viņiem no tā rodas priekšstats, kā pasaules notikumus ataino profesionāli fotogrāfi.

Kritizējot žurnālistu reālistisko kara atveidojumu, kur dominē miruši un ievainoti ķermeņi, Brūmbergs un Čanarins piedāvā abstraktus, konceptuālus darbus. Sērija Diena, kad neviens nenomira (The Day Nobody Died, 2008) ir galējs abstraktās dokumentēšanas piemērs. Mākslinieki oficiāli pievienojās Afganistānas frontes misijai, ierodoties tur visnāvējošākajā kara mēnesī. Fotoaparāta vietā paņēma līdzi 50 m garu fotopapīra rulli, veicot tādu kā performatīvu pretestības aktu – dramatiskākajos brīžos, kad tradicionālie fotogrāfi nelaistu garām iespēju uzņemt emocionāli piesātinātus kadrus, atritināja rulli un 20 sekundes eksponēja saules gaismā. Radītās izplūdušo krāsu abstrakcijas tika interpretētas kā ciniska kritika un provokācija pret tradicionālo fotožurnālistiku, tomēr, neraugoties uz pretrunīgo kritiķu vērtējumu, tās daudz kur tika izstādītas. Autori uzsver: “Atvestajiem attēliem ir daudz tiešāka saistība ar notikumu nekā tradicionālajai fotogrāfijai” ²⁾Colberg, Jörg. A Conversation with Adam Broomberg & Oliver Chanarin. http://cphmag.com/convo-broomberg-chanarin .

Britu konceptuālisti Ādams Brūmbergs un Olivers Čanarins kopā strādā jau divus gadu desmitus. Lai gan šajā laikā viņu darbības veids ir mainījies (no fotogrāfiju radīšanas pārejot uz darbu ar citu autoru attēliem un grāmatām), svarīgākās tēmas nemainoties – vara, politika, sabiedrība, kritiska fotogrāfijas arhīvu un dažādu dokumentu aplūkošana un izmantošana. Brūmbergs ar Čanarinu iepazinās 20 gadu vecumā Vupertālē, mazā Dienvidāfrikas misionāru pilsētiņā, kur kopā bija sabraukuši filozofijas un socioloģijas studenti no dažādām pasaules valstīm. 90. gadu sākumā abi mākslinieki sāka strādāt par fotogrāfiem žurnālā Colors, bet viņu īpatnējais redzējums ātri vien realizējās izstāžu un kopīgu projektu veidošanā. Arī tagad, pārsnieguši 40 gadu vecumu, viņi nav fotogrāfi šī vārda ierastā izpratnē. Viņi arvien vairāk attālinājušies no klasiskās fotogrāfijas, pievērsdamies tādai kā filozofiski socioloģiskai sava laikmeta apcerei un kritikai. Vienas no būtiskākajām pārdomām rosinājusi The New Yorker autores Dženetas Malkolmas (Jenet Malcolm) grāmata Žurnālists un slepkava (The Journalist and the Murderer, 1990), kurā ar lielu izbrīnu tiek aprakstīta cilvēku lielā gatavība uzticēties žurnālistiem, bieži vien atklājot pārāk personiskas privātās dzīves detaļas. Brūmbergs un Čanarins saprata, ka to pašu viņi domā par attēliem – kāpēc ikviens piekrīt fotografēties, neapzinoties iespējamo kulturālo, politisko un ekonomisko fotogrāfiju vērtību. Brūmbergs atzīmē: “Attēli tik ļoti absorbē mūsu dzīvi, ka ir svarīgi saprast, kā tie strādā.” ³⁾Davies, Lucy. The new war poets: the photographs of Adam Broomberg and Oliver Chanarin. http://www.telegraph.co.uk/culture/photography/9955106/The-new-war-poets-the-photographs-of-Adam-Broomberg-and-Oliver-Chanarin.html

Negūstot pietiekamu skaidrību no attiecīgā laika reportāžām un apšaubot to stāsta patiesumu, 2000. gadā abi fotogrāfi devās uz dažādām konfliktu zonām, mēģinot aprakstīt pasaules, kas viņiem radīja visvairāk jautājumu. Divus gadus tika pētītas divpadsmit salīdzinoši retas sabiedrības, piemēram, Dienvidāfrikas cietums, Kalifornijas pansionāts, Maķedonijas čigānu geto, Kubas psihiatriskā klīnika u. c. Katrā no šīm vietām mākslinieki pavadīja mēnesi, fotografējot cilvēkus un uzdodot vienus un tos pašus jautājumus: “Kurš šeit ir pie varas? Kur tu dodies, lai pabūtu vienatnē, lai mīlētos, lai būtu kopā ar draugiem? Kādi ir tavi sapņi un cerības?” Saņemtās atbildes bija gan jaunu patiesību ietverošas, gan absolūti absurdas, piemēram, šādi izvērsusies saruna ar Rafaelu, Kubas psihiatriskās klīnikas pacientu:

“– No kā tu baidies, Rafael?
– Es baidos no ārpasaules.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tur ir Rafaels, bet es nevēlos viņu redzēt.
– Bet tu esi Rafaels.
– Tagad jūs saprotat, no kā es baidos.”

Raksturojot mākslinieku darbību šajā projektā, var saskatīt līdzības ar koloniālismu – doties tālu prom, kolekcionēt citādus cilvēkus, vietas un lietas un atvest to visu atpakaļ, lai demonstrētu Rietumu sabiedrībai – fotogrāmatas Geto (Ghetto, 2003) formātā, kas pēc 10 gadiem parādījās kā grāmatas projekts Scarti (2013), pārklājot attēlus citu citam un radot spocīgas, realitātē neesošas saskarsmes kombinācijas.

Turpinot satraukties par to, kā caur attēliem tiek uztverti sava laika aktuālie notikumi un vēsture, Brūmbergs un Čanarins, dramaturga Bertolda Brehta fotoalbumā Kara ābece (War Primer, 1955) salīmēja Google atrastus fotoattēlus un izdeva kā savu foto grāmatu Kara ābece II (War Primer II, 2011). Brehts savu grāmatu veltīja Otrā pasaules kara preses fotogrāfiju kritikai un, apšaubot fotožurnālistikas lomu, pievienoja atbilstošus komentārus dzejā. Brūmbergs un Čanarins pārklāja Brehta salīmētos attēlus ar mūsdienu aktualitātēm, kas saistītas ar būtiskiem konfliktiem, un nodēvēja savu konceptu par “karu pret terorismu”. 2013. gadā viņi ar šo izdevumu ieguva prestižo Deutsche Börse Photography balvu. Bez Brehta ietekmes neiztika arī viņu nākamā līdzīga formāta grāmata Svētā Bībele (Holy Bible, 2013). Māksliniekus jaunajam projektam iedvesmoja tieši Bībeles kopija, kuru dramaturgs bija izmantojis kā savu vizuālo dienasgrāmatu, līmējot iekšā attēlus. Viņu Bībele tiek piepildīta ar attēliem no Londonas Modernā konflikta arhīva (Archive of Modern Conflict), kura kolekcijā ir apmēram četri miljoni amatieru un profesionāļu fotogrāfiju. Saskaņā ar mākslinieku interpretāciju, centrālais projekta elements ir katastrofas koncepcija – vardarbīgais akts, ar kuru Dievs (varas metafora) atklāj sevi cilvēkiem. Izraēliešu filozofa Adu Ofira (Adi Ophir) darba fragments Dievišķā vardarbība (Divine Violence) grāmatas beigās vēsta par to, kāpēc Bībeles Dievs, pirmkārt, ir vardarbības iemiesojums, bet dievišķo dusmu izpausme izrādās ekvivalenta laicīgo likumu un noteikumu sistēmai. Šis darbs saņēma ICP jeb Starptautiskā fotogrāfijas centra balvu.

Protestējot pret mūsdienu novērošanas sistēmu neierobežoto varu, Brūmbergs un Čanarins izveidoja savdabīgu portretu sēriju Gaļas gabals ar divām acīm (Piece of Meat With Two Eyes, 2012). Sadarbojoties ar Krievijas kompāniju Vocord Face Control, kura sniedz iespēju acumirklī atpazīt, konstruēt un identificēt cilvēka seju, mākslinieki radīja 120 3D portretus. Par darba iedvesmas avotu kalpoja vācu fotogrāfa Augusta Zandera monumentālais foto cikls Divdesmitā gadsimta cilvēki (People of the 20th Century), kurā autors vairāku desmitu gadu garumā klasificēja Veimāras republikas sabiedrību pēc šķirām un profesijām. Apspēlējot Zandera izmantotos arhetipus, Brūmbergs un Čanarins izvēlējās līdzīgus personāžus – no baņķiera līdz bulciņu cepējam, no invalīda līdz revolucionāram. Šis process tika arī maksimāli politizēts, jo atlase tika veidota no protestos iesaistītiem cilvēkiem, piemēram, politiķa lomai izvēlējās Aleksandru Navaļniju, kurš drīz pēc tam tika arestēts, bet revolucionāra lomai – Jekaterinu Samuceviču no Pussy Riot. Mākslinieki satraucoties par moderno tehnoloģiju arvien pieaugošajām uzraudzības iespējām, kas rada draudus indivīda brīvībai un privātumam, uzskatīja, ka ir svarīgi aktualizēt jautājumu par cilvēka sejas statusu mūsdienās. Iespējams, ka mūsu sejas mums vairs nepieder. Krievu novērošanas sistēmas spēja pārvērst video kadru statiskā modelī, izvelkot redzamo personu attēlus, veidoja atsvešinātām pirmsnāves maskām līdzīgas projekcijas. Šī paņēmiena izmantošanu mākslinieki nodēvēja par “cilvēka sejas kolonizāciju”. Video novērošanas līdzekļi ne tikai izplata Mišela Fuko ideju par visuresošo uzraudzību, bet arī noved līdz iekšējai kontrolei – mēs pārvēršamies paši par saviem uzraugiem.

No 20. marta līdz 3. jūnijam Foam muzejā Amsterdamā ir apskatāma Ādama Brūmberga un Olivera Čanarina darbu sērija To Photograph the Details of a Dark Horse in Low Light. Projekta ietvaros tika dokumentēts Gabonā mītošās Bviti cilts iniciācijas rituāls, izmantojot 60. gadu Kodak filmiņas, par kurām franču režisors Žans Liks Godārs teicis, ka tās nekam neder, jo spēj uztvert tikai balto ādas krāsu, tādēļ nav piemērotas melnādaino fotografēšanai. Brūmbergs un Čanarins ar šo darbu tiecas rosināt fotogrāfijas un rases attiecību diskursu, turpinot pārbaudīt fotogrāfijas medija iespējas.