Sācies Tallinas Fotomēnesis

Līdz ar britu kuratora Deivida Reimonda Konroja (David Raymond Conroy) veidotās izstādes Prosu(u)mer atklāšanu Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā (EKKM) sācies trešais Tallinas Fotomēnesis. Festivāla pamatprogrammu veido piecas izstādes, no kurām divas notiks Tartu. Vairums izstāžu tiks atklātas šonedēļ, bet Igaunijas laikmetīgās fotogrāfijas izstādi Tartu Mākslas muzejā atvērs tikai novembra beigās. Fotomēneša centrālie pasākumi norisināsies no 2. līdz 4. oktobrim, kad notiks ikgadējā fotomākslas mese (Photographic Art Fair Estonia), publiskās lekcijas un izglītības programma. Meses ietvaros būs skatāma arī Baltijas fotogrāmatu izstāde, kur Latvijas dalību kūrē Rīgas Fotomēnesis. Latvijas fotogrāfu – Andreja Granta, Intas Rukas un Gvido Kajona – darbi būs sastopami izstādē Cool Water Tallinas Mākslas namā.

Aicinājām uz sarunu Tallinnas Fotomēneša radošo direktori Kristelu Raesāri (Kristel Raesaar).

Kas ir šīgada Tallinas Fotomēneša ievērojamākie notikumi?

Es negribu izklausīties pēc viesmīles, kura uz jautājumu, kas ēdienkartē īpašs, atbild, ka viss ir labs. Tomēr jā, visas izstādes pamatprogrammā ir labas – pirmās atklāsim starptautisko izstādi Prosu(u)mer, ko Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā veido Deivids Reimonds Konrojs, un Cool Water, ko kūrē Taņa Muravskaja. Cool Water sniegs fantastisku iespēju iepazīties ar pavērsieniem mākslas fotogrāfijā visās trīs Baltijas valstīs milzīgu politisko, ekonomisko un kultūras pārmaiņu laikā 90. gados.

Arī Fotomākslas mesi 2.– 4. oktobrī ir vērts apmeklēt, lai apjaustu, kas pašlaik fotomākslā ir nozīmīgs – lielākā daļa darbu ir pabeigti pagājušajā gadā. Tā ir arī vienīgā mākslas mese Igaunijā, tāpēc, ja kāds domā par kolekcijas iegādāšanos vai papildināšanu, šis pasākums ir obligāts.

Izstādes pavada dažādi publiski pasākumi, kas palīdz ievadīt izstāžu tēmas. Dažas lekcijas un tūres gida pavadībā tiks organizētas angļu valodā. Piemēram, Prosu(u)mer izstādes publiskajā programmā tiks piedāvāta Tonu Peka (Tonu Pekk) performatīvā lekcija No Blueberry Soup for Men in Briko (Vīriem briko melleņu zupu nepiedāvāt). Lekcija spēlējoties apskatīs lomu spēli un ekspluatāciju amatieru sporta pasaulē. Mūsu programma kopumā raugās uz fotogrāfiju un laikmetīgo mākslu plašākā politiskajā un ekonomiskajā kontekstā.

Tu bieži sadarbojies ar britu kuratoriem. Kāpēc tieši britu?

Es kādreiz dzīvoju Londonā, un tas laikam ir ietekmējis manu personīgo kultūras apziņu, un Londonā man ir kontakti. Bet, teikšu godīgi, Tallinas Fotomēnesis ir sadarbojies ar kuratoriem no visas pasaules – 2011. gadā galveno izstādi veidoja Ādams Budaks (Adam Budak), kas bija dzimis Polijā, bet strādā gan ASV, gan Eiropā. Nikolāss Lekerkerks (Niekolaas Lekkerkerk), mūsu starptautiskās izstādes kurators 2013. gadā, ir nīderlandietis. Deivids Reimonds Konrojs (David Raymond Conroy) tiešām ir brits, bet īstenībā viņš nesen pārcēlās uz Briseli.

Kas attiecas uz manu personīgo pieredzi, iespējams, britu mākslinieki šķiet vairāk politiski – lai cik sirsnīga vai ciniska, kritiska vai līdzdalību garantējoša, laikmetīgā māksla tur ir politiska. Savukārt Ziemeļu un Baltijas valstīs tā ne vienmēr ir – daudzi mākslinieki skaļi neizsakās par aktuāliem jautājumiem. Protams, kā jau visi vispārinājumi, arī šis ir pilnībā vienkāršots un subjektīvs novērojums.

Kā Tallinas Fotomēnesis ir mainījies kopš tā pirmsākumiem?

Tallinas Fotomēnesi uzsāka mākslinieku grupa ar māksliniecisko vadītāju Margi Monko. Viņa bija lielisks mentors un atbalsts man, un es esmu centusies turpināt tradīciju un nelikt vilties citiem dibinātājiem un Igaunijas Fotomākslinieku apvienības (Foku) biedriem. Kas attiecas uz otro un trešo fotomēneša pasākumu, mēs daudz domājām – ko un kā darīt. Mūs pārāk neinteresē “izcilas fotogrāfijas svinēšana”. Ņemot kameras objektīva prakses kā izejas punktu, mums liekas, ka daudz interesantāk ir skatīties uz laikmetīgo mākslu tālāk par medija robežām un arī censties saskatīt negaidītus pavērsienus un saikni ar vietējo, t. s., zemo kultūru. Kameras un fotoattēli ir kļuvuši par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu, un tāda ir mūsu realitāte – šķiet neiespējami raudzīties uz “fotomākslu” kā kaut ko izolētu un atsevišķu.

Un, kad saku “mēs”, es domāju Fotomēneša komandu, kas ir mainīga. Nevienam no mums nav parakstītu darba līgumu, bet bez izstāžu kuratoriem es strādāju visciešāk ar Helēnu Melesku (Helen Melesk) un Reimo Vosa-Tangso (Reimo Võsa-Tangsoo), kas ir Foku valdes locekļi, kā arī ar Kadri Lāsu (Kadri Laas) – projektu vadītāju no Igaunijas Laikmetīgās mākslas attīstības centra. Ir daudz cilvēku, kuru iesaistīšanās padara to visu iespējamu.

Pastāsti par savu pieredzi fotogrāfijā, kā tu tiki iesaistīta Fotomēneša organizēšanā?

Es studēju fotogrāfiju Barselonā un Londonā. Pašlaik esmu uzņemta Igaunijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā.

Pārcēlos atpakaļ uz Tallinu 2012. gadā. Tolaik pirmais Tallinas Fotomēnesis bija veiksmīgi beidzies, organizatori bija pārguruši un gribēja turpmāk nodarboties ar savām lietām. Man tas šķita vērtīgs pasākums, ko attīstīt, tā ir bijusi ļoti interesanta pieredze un iespēja daudz ko mācīties. Tomēr es arī uzskatu, ka nākamo biennāli 2017. gadā jāvada jaunam mākslinieciskajam vadītājam – visinteresantākās lietas notiek tad, kad esat izgrūsti no savas komforta zonas. Protams, tas nenozīmē, ka mākslinieku vadīts festivāls jebkad var būt pārāk komfortabls pašreizējā neoliberālistiskajā klimatā.

Kā Tallinas Fotomēnesis ir mainījis fotogrāfijas jomu Igaunijā?

To organizatori nevar izvērtēt, taču es ceru, ka tas ir padarījis šo jomu dzīvāku, sniedzis vietējiem māksliniekiem starptautiskas iespējas un arī padarījis laikmetīgo mākslu pieejamāku plašākai publikai. Fotomākslas mese noteikti ir piesaistījusi daudz plašāku apmeklētāju loku, nekā tikai tos, kas parasti apmeklē galeriju izstādes. Nākamais solis noteikti ir stratēģiskāka sadarbība ar starptautiskajiem partneriem, piemēram, ar Rīgas Fotomēnesi.