Nepretendējam uz lielo mākslu

Latvijas Fotogrāfijas muzejā patlaban apskatāma fotokluba Rīga vēsturei veltīta izstāde. Rīgas fotoamatieru klubs dibināts 1962. gadā, un, par spīti piezemētajam nosaukumam, tam bijusi ievērojama loma Latvijas mākslas foto attīstībā. Klubs izveidojās laikā, kad pēc Staļina nāves Padomju Savienība piedzīvoja kulturālu atkusni. Jāņem vērā, ka profesionāli fotogrāfi tolaik nodarbojās gandrīz tikai ar žurnālistiku un oficiālo propagandu. Fotoklubs, rīkojot izstādes, konkursus un nodarbības, saveda kopā entuziastus un fotomāksliniekus. Tas deva viņiem iespēju piedalīties izstādēs arī civiet PSRS un ārzemēs. Klubs izveidojās par ļoti nozīmīgu informācijas un radošu ideju apmaiņas platformu, kurā lielā mērā tika veidota laikmeta izpratne par fotomākslu. Klubā savulaik darbojās Gunārs Binde, Leons Balodis, Gunārs Janaitis, Egons Spuris, Jānis Gleizds, Vilhelms Mihailovskis un citi.

Pēc PSRS sabrukuma, mainoties laikiem, tehnoloģijām un fotogrāfu iespējām apmainīties ar informāciju citās platformās, klubs zaudējis daļu no savas nozīmības un mūsdienās retāk parādās kultūras aktualitāšu ziņās. Taču tas pastāv joprojām un ir visnotaļ aktīvs, lielā mērā pateicoties Eiženijai Annai Freimanei (1949). Viņa pati ir fotogrāfe, savu profesionālo karjeru sākusi 1972. gadā, strādājot par fotogrāfi Valmieras un Liepājas teātros, kā arī Latvijas PSR Operas un baleta teātrī. Fotokluba vadību viņa uzņēmās pirms 22 gadiem, kad tas bija gandrīz izjucis.

Kas fotoklubs ir pašlaik?

Fotoklubs ir cilvēku grupa, kurai ir kopīgs mērķis, tā biedri ir draudzīgi, palīdz risināt dažādas neskaidrības foto jomā, arī cilvēciskajā. Laika gaitā mums ir izveidojušās vairākas tradīcijas. Rīkojam izstādes Latvijā, kā arī iepazīstinām ar tām interesentus citās valstīs, sadarbojamies ar ārzemju fotogrāfiem, piedalāmies dažādos starptautiskos konkursos, rīkojam foto kursus, cenšamies saglabāt iepriekš radītos darbus. Mums ir 55 gadus gara vēsture. Šajā laika periodā ir sakrājies liels klāsts unikālu fotogrāfiju, kas dod tiesības runāt par nozīmīgām, paliekošām vērtībām, par Latvijas fotomākslas klasikas veidošanos. Vēsturiskā fotokluba autori ir kļuvuši par senioriem un var dalīties iespaidos par fotogrāfiju ar jaunāko paaudzi.

Izstādē skatāmais materiāls vairāk veltīts laikam, kad vēl nebijāt kluba mākslinieciskā vadītāja. Kā jūs salīdzinātu fotokluba darbību tad un pašlaik?

To īsto klubu es tā arī nesastapu, man ir grūti runāt par vēsturi. Strādāju paralēli fotoklubam un pazinu tā biedrus. Tagad nāk jauni cilvēki, viņiem ir cita domāšana, apgriezieni, grūti pateikt, kas mainījies. Viņi jau arī grib iemācīties. Tad varbūt bija vairāk cilvēku, kuri jau bija apguvuši fotogrāfiju. Toreiz vēl bildēja uz filmiņām un tad mēģināja izveidot kaut ko citu, atšķirīgāku, pilnveidojot kopēšanas tehnikas, pielietojot dažādus izteiksmes līdzekļus, radot tēlus ar filtru izmantošanu. Vēlāk pārgājām uz digitālo. Tagad fotogrāfē atšķirīgāk, estētika ir mainījusies it visā – cits skatījums uz laikmetu. Domāju arī, ka fotogrāfijai ir jāmainās. Fotoaparāts ir tikai instruments, mums varbūt jāizmanto vairāk tehnoloģijas, ja tagad ir tāds laiks. Lai gan cilvēki ir tie paši, jāmeklē, jāmēģina kaut ko jaunu.

Kad jūs pievienojāties fotoklubam Rīga?

Tas bija pavisam nejauši, kad 90. gados sākās teātra reorganizācija. Pirms tam katram teātrim bija savs fotogrāfs, viņi oficiāli strādāja Teātra biedrības darbnīcās. Reorganizācijas laikā tika likvidētas laboratorijas, telpas laikam tika pārdodas, bet tolaik bez telpām jau fotogrāfs nevarēja pastāvēt. Tad es kādu brītiņu strādāju Latvijas Fotomākslinieku savienībā. Vienu gadu arī mācīju bērnu foto pulciņu Daugmalē. 1995. gadā mani uzaicināja uz fotoklubu. Tas bija pavisam nejauši, jo kāds fotokluba Rīga (atradās Blaumaņu ielā 21) foto preču komisijas veikala darbinieks gāja vasaras atvaļinājumā. Tā es tur paliku. Sākumā strādāju veikaliņā, bet laikam jau vadītājs Imants Puriņš sajuta, ka man padodas rīkot izstādes un uzaicināja kļūt par kluba māksliniecisko vadītāju.

Kā jūs raksturotu šo periodu fotoklubā Rīga?

Tas bija pārmaiņu laiks. Nebija viegli. Šajā laikā priekšsēdētājs bija Imants Puriņš un pēc Aivara Āķa (Kluba mākslinieciskais vadītājs no 1973. līdz 1987. gadam. – Red. piez.) aiziešanas fotoklubā bija palikuši ļoti maz biedru. Būtībā uz rokas pirkstiem varētu saskaitīt. Aivars Āķis bija tāds mākslinieciskais vadītājs, kurš parādīja Latvijas fotomāksliniekus pasaulei un padarīja fotoklubu atpazīstamu gan Rietumos, gan Austrumos. Viņa vadībā fotoklubs bija ļoti attīstījies, jo Latvijas Fotomākslinieku savienībā bija ļoti daudz biedru no fotokluba Rīga, darbojās ļoti radošas personības. Man pašai, varētu teikt, tie bija mācību gadi. Es aicināju pievienoties jaunus biedrus un sāku veidot jaunu kursu programmu, uzaicināju Zigurdu Bilzoni, Gunāru Bindi, Grigoriju Aļeksikovu. Man pašai par pārsteigumu, daudz cilvēku gribēja mācīties fotogrāfiju.

Vai varat raksturot šos kursus?

Tika mācīts viss no pašiem pamatiem. Tolaik vēl bija filmiņas. Dalībnieki mācījās par ekspozīciju, kompozīciju, filmiņām, filtriem. Kursi ilga trīs mēnešus. Pabeidzot Zigurda Bilzoņa kursu, viņi skaitījās ieguvuši tehniskus pamatus. Tālāk biedri tika aicināti apmeklēt radošo kursu pie Gunāra Bindes, lai attīstītu arī fotogrāfisko domāšanu. Šajos kursos gan vairāk Binde runāja pats par savu pieredzi, jo laikam jau nevar iemācīt otru cilvēku domāt. Tagad arī es ļoti maz cilvēkiem saku, kā vajadzētu. Ļauju viņiem pašiem attīstīties, lai viņi izveido savu domāšanu.

Kā jūs pati sākāt nodarboties ar fotogrāfiju?

Zināmā mērā tas bija nejauši… Mans tēvs arī bija fotogrāfs un, kad es vēlējos sākt fotografēt, viņš atdeva man savu fotoaparātu Zenit M3. Negribēju tikai papīra dēļ iet augstskolā, gribēju kaut ko radošu un interesantu, un tā es sāku apgūt fotogrāfiju pašmācības ceļā. Es biju arī tādā operas mīļotāju, entuziastu klubā, kur bija daudzi skolēni un jaunieši. Tur dažreiz biļetes vajadzēja pārbaudīt, un par to varēja skatīties izrādes par brīvu. Es izdomāju tur pamēģināt fotografēt. Tad sāku strādāt Teātra savienības darbnīcā par grāmatvedi. Tajā laikā tur nebija fotogrāfa vietas, bet es jau arī nepretendēju uz tādu, tā tomēr ir liela atbildība. Taču, kad pensijā aizgāja fotogrāfs Kārlis Tillgals, man piedāvāja iet viņa vietā, un tā es sāku fotografēt Liepājas un Valmieras teātros. Kādus astoņus gadus tā fotografēju. Bet pamatus sāku mācīties operā, jo vairāk saistīja balets. Mani vecāki bija baletdejotāji un man arī gribējās tieši kustību parādīt. Toreiz jau bija labi dejotāji un arī baleta estētika mani saistīja un uzrunāja.

Viens no iemesliem, kāpēc radās fotoklubi, bija informācijas aprite. Kāda ir fotokluba loma mūsdienās, kad informācija ir tik viegli pieejama?

Tas ir atkarīgs no cilvēka. Ir tādi individuālie autori, kuri paši strādā, bet ir tādi, kas arī nāk pie mums. Piemēram, gados vecāki biedri, kuriem nepieciešams tieši šis personīgais kontakts. Tāpat jau jāuzzina informācija, tas jau atkarīgs no katra paša. Ja pats grib izstādīt savus darbus, tas nav nekas neiespējams. Bet kopā ir vieglāk. Svarīgi ir arī salīdzināt darbus un saņemt kritiku, fotogrāfs ir sociāla būtne. Vienu reizi mēnesī mēs veidojam tematisku konkursu, kurā katrs iesniedz savas fotogrāfijas, un tad notiek balsošana. Mēdzam arī uzaicināt kādu fotogrāfu, kas agrāk bijis biedrs, vai pazīstamus autorus, lai tie padalītos ar savu pieredzi.

Kāds ir jūsu viedoklis par laikmetīgo fotogrāfiju?

Nu, manuprāt, tie ir projekti lielākā daļa. Ir projekts, kurā viss ir uzrakstīts, bet fotogrāfijās to nevar redzēt. Kaut arī patiesībā es nevēlos runāt tik vispārīgi. Nevar noniecināt citus. Man, piemēram, personīgi sevišķi nepatīk redzēt tās miskastes, sabeigtās siltumnīcas, kas mums ir. Es to postu tāpat redzu, man to nevajag rādīt bildēs. Ja no tāda ezotēriska viedokļa, mēs paši to vairojam.

Atceros, aizgāju uz foto aģentūras Magnum izstādi, kas te bija eksponēta 2001. gadā. Aizgāju, izstaigāju, un man gandrīz palika slikti ar sirdi, jo fotogrāfija jau mūs ietekmē. Izgāju laukā. Tur bija kara sižeti. Cilvēki jau parasti izstādes apmeklē, lai iegūtu pozitīvu pieredzi. Iespējams, ka cilvēkus, kuri dzīvo savu pašapmierināto dzīvi, vajadzētu iepazīstināt ar šāda veida reportāžām, lai pārdomātu dzīvi. Apmeklējot World Press Photo izstādi Pēterbaznīcā, arī jutos līdzīgi, jo šādās izstādēs tiek apvienoti vairāki fotogrāfiju žanri. Tās ir īpašas izstādes, kuras neizstāda pārāk bieži, lai iepazīstinātu skatītājus ar kara šausmām. Es piekrītu, ka ar to jāiepazīstina citi, bet parasti jau tāda veida reportāžas nekar pie sienas kopā ar citiem žanriem. Lai informētu cilvēkus, to varētu likt avīzē, lai var redzēt, kas notiek pasaulē. Par to, protams, jārunā un jādomā, kā novērst. Es neesmu pret to. Taču ir cilvēki, kuri nevar to novērst un viņi priecājas par kaut ko citu.

Es, piemēram, dažkārt piedalos FIAP izstādēs, un tur tiek pārstāvēti gandrīz visi žanri, iespējams, tikai kara sižeti netiek pārstāvēti, bet tās ir labas fotogrāfijas un ir skaidrs, par ko tā fotogrāfija runā. Nevajag noniecināt citus žanrus. Ir arī tādi, kas kautrējas saukties par fotomāksliniekiem, it kā tas būtu lamuvārds, bet tā ir māksla, tas ir arods, māka. Māksla arī ir dakšu uztaisīt, lai gan to ražo rūpnieciski, tāpat arī ar fotogrāfiju. Katrs pieliek savas zināšanas, lai kaut ko radītu, tur ir tā māksla – māka. Mēs fotoklubā nepretendējam uz lielo mākslu, bet lai tā būtu izteiksmīga fotogrāfija.

Kādi ir fotokluba nākotnes plāni?

Plāni ir, bet par tiem negribas runāt, jo tad tie nepiepildās. Neatkārtot to, ko citi fotoklubi dara. Mērķi nemainītos, bet gribētos citādi. Mums ir labi autori, nevar visu uzreiz iemācīties, jāpaiet laikam. Pamazām aug autori, bildes ir labākas. Varbūt tāpēc, ka notiek tā saucamās vērtēšanas. Tad, kad bija pārrāvums kluba darbībā, man bija uzdevums saglabāt fotoklubu un uzaicināt jaunus cilvēkus, tagad cilvēki ir, jāsāk tikai strādāt. Nevar jau no viņiem prasīt, viņi to visu dara pēc darba, brīvajā laikā. Cik nu katram dots tas talants.