Es vēlos pazust – mēģinājums atspoguļot ēšanas traucējumus
Ēšanas traucējumi nav saistīti tikai ar ēdienu vai vēlmi būt tievai, un tie ir daudz plašāk izplatīti, nekā parasti tiek uzskatīts. Pašreizējā hipotēze ir, ka ar anoreksiju, bulīmiju, ēšanas māniju vai citu šī fenomena formu cīnās katra desmitā sieviete. Pētījumi apstiprina, ka augstāks risks ir tām, kas dzīvo rūpnieciski attīstītās valstīs.
Tomēr joprojām tiek uzskatīts, ka runāt par šīs slimības cēloņiem un sekām ir kauns, un tie tiek izslēgti no sabiedrības diskursa. Darbā Es vēlos pazust 20 jaunas sievietes dalās ar savu pieredzi. Kā viņas jūtas? Kā šis konflikts ir saistīts ar viņu (seksuālo) identitāti, un kāpēc kontrole pār savu ķermeņi palīdz kādam justies “labāk”, pat ja tikai uz īsu brīdi?
Šī daļēji autobiogrāfiskā projekta pamatā ir daudzas intervijas un antropoloģiska interese par šo fenomenu. Zīmējumi, teksts, skulptūras un attēli, ko uzņēmušas darba varones un fotogrāfe, grāmatā un sienas instalācijā pārklāj viens otru.
Spēja uzlūko savu pieredzi, nevis tajā dzīvot – vai tas ir brīdis, kad sāc apzināties savu iekšējo spēku? Ļoti drīz atklājas jauna perspektīva: ēšanas traucējumi nekad nav vājuma pazīme. Un tu neesi viena.
M. sirga ar bulīmiju gandrīz sešus gadus, bet pēc ilstoša ārstniecības kursa privātā klīnikā beidzot ir vesela. Lai arī viņa uzskata, ka slimību viņu vairs neskar, viņa regulāri apmeklē pašpalīdzības kursu, lai palīdzētu tiem, kas netiek galā ar ēšanas traucējumiem. Foto – Mafalda Rakoša
Foto – Mafalda Rakoša
“Man tas liecina par ēdiena un ēšanas ambivalenci kopumā. Es domāju, ka naži izskatās ļoti brutāli. Tas ir kā cīnīties ar sevi pašu ikreiz, kad apēd gabaliņu maizes.” Foto – Mafalda Rakoša
Katarīna slimoja ar anoreksiju pusaudžu gados. Viņas māte atceras:” Viņa neko vairs neēda, izņemot ābolus un breceļus. Katrā brīdī katru rītu es sāku doties uz degvielas uzpildes staciju, lai nopirktu tos klinģerus, lai tie vienmēr būtu mājās. Vasarā devāmies pārgājienā. Tas nebija viegli. Manas lielākās bažas bija, vai mēs varēsim nopirkt šos briesmīgos kliņģerus – ja nē, mans bērns badosies.” Foto – Mafalda Rakoša
Viens no protagonistes pašportretiem. Diagramma parāda, kā dienas laikā mainās viņas vēders atkarībā patērētās pārtikas un dzērieniem. Viņa to izveidoja pati, lai sekotu līdzi savām ķermeņa izmaiņām. “Man nav svarīgi, vai es skatos uz sevi spogulī, vai arī citi cilvēki man saka, ka es esmu pārāk tieva, es tam neticu. Man ir sajūta, ka es vispār nevaru paļauties uz savu uztveri.” Foto – Mafalda Rakoša
“Es zinu, ka tas izklausās muļķīgi, bet es joprojām pavadu ilgāku laiku tualetē. Man tas ir veids, kā noņemt stresu. Kad viss sāk brukt un jukt, tā ir lieta, ko es varu kontrolēt. Es varu kontrolēt to, ko ēdu, un varu kontrolēt savu ķermeni… Es precīzi zinu, ko darīt. Tas ir tad, kad man to visvairāk vajag, lai arī es zinu, ka tā ir tikai fantāzija.” Foto – Mafalda Rakoša
C. cieš no bulīmijas un anoreksijas jau kopš pusaudža gadiem. Pēc viņas domām, viņa ir drīzāk atkarīga no attīrīšanās nevis no tievēšanas. Viņa dzīvo viena pati Vīnē un sapņo par medicīnas studēšanu. Foto – Mafalda Rakoša
“Šī fotogrāfija, kurā es esmu atspiedusies pret vannasistabas durvīm, man ir ļoti īpaša, lai gan es tā nedomāju brīdī, kad to uzņēmi. Tas man liek domāt par to, cik bieži un kādā stadijā esmu devusies cauri šīm durvīm… Man likās, ka es daudz smaidīju, kad tu mani fotografēji, bet tagad skatītājs var redzēt, kā es patiesībā jūtos. Es izvairos kontaktēties ar citiem, jo esmu pārņemta ar ēdienu, attīrīšanos un sportu. Šis attēls to parāda.” Foto – Mafalda Rakoša
“Pats šokējošākais man šķiet, ka es nespēju iedomāties brīdi, kad vairs negribēšu notievēt.” Foto – Mafalda Rakoša
Foto – Mafalda Rakoša
Ulrika slimo ar bulīmiju un anoreksiju. Viņas stāsts ir garš un sarežģīts un stiepjas tālu vecvecāku paaudzē. Ēdiens un ēšana vienmēr bijušas sarežģītas tēmas viņas ģimenē. Sajūta, ka esi pārāk resna, bijusi klāt kopš bērnības. Viņa studē Mākslas akadēmijā un cer atrast darbu, kas viņu pilnveido. Foto – Mafalda Rakoša
Foto – Mafalda Rakoša
Mafalda Rakoša (Mafalda Rakoš, 1994) ir dokumentālā fotogrāfs, kas dzīvo un strādā starp Vīni (AT) un Hāgu (NL). Viņas darbs ir izstādīti Austrijā, Francijā, Spānijā, Itālijā, Portugālē, Grieķijā, Nīderlandē, Indijā un ASV, un bieži vien rezultējas visai komplicētās grāmatās. Grāmatu Es vēlos pazust 2017. gada novembrī izdeva Edition Lammerhuber.
