Saldās cerības

Instagramam radītas selfiju fabrikas Manhetenā patērētājiem nodrošina gatavas fantāzijas. Šīs fabrikas veidojušas korporācijas, kas pārdod ideju par pieredzi. Attēlu uzņemšanas vietas tiek izdekorētas un darbojas kā virspusējs filmēšanas laukums bez pagātnes. Dizaineri izmanto komercializētas sievišķības valodas paleti, dekorējot noliktavas kā nebeidzamas dzimšanas dienas svinības ar pasteļrozā sienām, gliteru virtenēm, konfeti lielgabaliem un bumbiņu baseiniem. No vienas puses, instagramējamā pop-up telpa var tikt uztverta kā tukša nekuriene, kas darbojas kā melnais caurums, iesūknējot sevī nozīmes. No otras puses, šīs pieredzes bez satura funkcionē arī kā apmeklētāju izklaide vai eskeipisma veids, kas šajos konstruktos mēģina stiprināt personīgo identitāti.

Mani attēli mēģina notvert ne-performances, kas notiek šajās performatīvajās telpās, meklējot autentisko mahināciju kulminācijā. Mani interesē iemiesot šo vietu pieredzi un to, kā cilvēki manipulē un fabricē paši sevi, lai atbilstu paradīzei uz zemes virsas, kas tos notver savā slazdā. Paradoksāli, bet tā vietā, lai nokļūtu šo iestāžu apsolītajā iluzorajā sapņu pasaulē, apmeklētāji tiek iesprostoti lētā distopijā, kas ir toksiska izpratnei par sievišķību.

Šīs telpas ir cieši saistītas ar nesasniedzamu vēlmju uzbūvi un palīdz tās vizualizēt, jo mikrokosmiski atdarina to pašu kapitālistisko nevienlīdzību, kurā pašas piedalās. Šis projekts runā ne tikai par materiālismu, bet pievēršas arī ārējam spožumam, fikcijai un nebrīvei.

Šelija Vīlera (Shelli Weiler, 1996) ir amerikāņu fotogrāfe, kas šobrīd studē mākslas Veslianas universitātē Konektikutas štatā ASV. Šī sērija būs skatāma Rīgas Fotomēneša projekcijā š.g. 15. maijā.