Dzīvoklis nr.

Es pārcēlos no provinces mazpilsētas uz Sanktpēterburgu, lai mainītu savu dzīvi, un monotonu augstceltņu nomale piedāvāja jaunu pieredzi. Pēc tam, kad tur dzīvoju vairākus gadus, es sāku justies pakļauta apkārtējās vides spiedienam. Identiski brūnas smilškrāsas augstceltnes, bēšās krāsās dzīvoklis, dzelteni aizkari, kafijas krāsas virtuves komplekts un slimīgs persiku dīvāns – visas šīs lietas gatavojās kļūt par normu.

Procesa laikā es sapratu, ka barjeras nav tikai sienas un mājas. Dzīve guļamrajonā man atgādināja mazpilsētas atmosfēru. Es pamanīju, ka ilgu laiku biju dzīvojusi pēc uzspiestiem priekšstatiem par to, kas ir dzīve. Pagātne turpina pastāvēt, pakļaujot tagadni.

Šajā projektā es cenšos pārvarēt uzspiestos domāšanas modeļus neatkarīgi no avota: sabiedrības, ģimenes, valsts.

Karina Fomina ir Krievijas fotogrāfe, kuras darbi tika izvēlēti šī gada Rīgas Fotomēneša projekcijai.