Kāpēc vajag mācību grāmatas?

Domājot par fotogrāfijas izglītību, viens no pirmajiem jautājumiem saistās ar mācību avotiem: “Šurp, grāmatas, uz skolu, es būšu teicamnieks!” Kā paruna vēsta, izglītības avotu simbols un pamats ir grāmatas. Digitālo mediju laikā tas var likties pārspīlēts vai novecojis uzskats, tomēr šī raksta tēmas ietvarā tam ir būtiska nozīme. Skaidrs, ka videolekcijas, radioaplādes (podcast), dokumentālas filmas, fotokrājumi un esejas portālos ir līdzvērtīgi izglītības avoti, tajā pat laikā uzsvars uz grāmatu fotogrāfijas sakarā vairākos aspektos ir svarīgs.

Latvijā tēma jau ir pamatīgi aprunāta, un viens no sarunu motīviem ir kvalitatīvi fotoalbumi, gan autoru monogrāfijas, gan mākslas zinātnieku un vēsturnieku veidoti pētījumi. Mācīties fotogrāfiju bez iespējas to aplūkot nav iespējams. Internets vēl arvien nav pārspējis grāmatas par spīti savām lielajām iespējām bildes apskatei izrādīt tā vai citādi. Grāmata līdzās bilžu mapei vēl arvien ir parocīgākie mediji, kādos mākslinieki izvēlas publicēt savus darbus. Bilžu grāmatas ir dārgas, dārgākas par tekstu sējumiem, īpaši, ja drukas un noformējuma kvalitāte ir no svara. Piemēram, lai kārtīgi iepazītu vācu klasiķa Augusta Zandera (August Sander) mūža darbu 20. gadsimta cilvēki, ir labi skatīt Širmera izdevniecības klajā laisto sēriju (pieejama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā), kurā ievērots autora reiz kārtotais dalījums fotoportretu kopumos: zemnieki, amatnieki, ierēdņi… Arī papīrs kā attēla nesējs iepretim datora ekrānam nav mazsvarīgs nosacījums, lai uzsvērtu grāmatas lomu fotogrāfijas izglītībā.

Visai droši var pieņemt, ka grāmatas vēl ilgi būs nozīmīgs un izglītības iespējas nosakošs fotogrāfiju nesējs, kurš studentiem sniedz materiālu priekšstatiem un izpratnei par attēla mākslinieciskajām iespējām un vēsturi. Arī digitāli risinājumi ir tepat pa rokai, kaut vai elementāri fotoarhīvi, kuros tiek piedāvāti uzskatāmi sakārtoti augstas izšķirtspējas attēli. Tāpat individuālu mākslinieku gadījumā fotogrāfijas pieejamība neatrodas aiz autortiesību kalniem. Vismaz klasikas digitalizāciju ir iespējams risināt mākslas institūciju līmenī. Tomēr uz tiešsaistes priekšrocību pilnestīgu izmantojumu vēl ir pacietīgi jāgaida. Zīmīgi, ka viena no interneta platformām, kurās var skatīt dažādu fotomākslas klasiķu un mūsdienu autoru darbus vienuviet ir Artnet.com – vadošs starptautisks resurss mākslas tirgum. Ja ar to liekas par maz, atliek saskaitīt digitālo tehnoloģiju attīstības gadus un secināt, ka mums vēl arvien ir darīšana ar ārkārtīgi jaunu mediju.

Grāmatas salīdzinājumā ar virtuālajiem kultūras materiāliem ir smagas, tās ir jādrukā un jāpārvieto no izdevniecības uz grāmatnīcām vai bibliotēkām. Arī pavairošanas apjomos digitālās tehnoloģijas piedāvā strauju lēcienu. Pie tam, attēli vairs nav jākopē, lai vienu un to pašu bildi būtu iespējams vienlaikus skatīt simtiem datoru ekrānos. Šāds progress kultūras pieejamībā un tās pakalpojumu dārdzības kritumā var rosināt nepacietību un neapmierinātību ar senāku mediju lēnumu. Tad labu gribot tiek kultivētas runas par rocības trūkumu Latvijas izglītībā un kultūras institūcijās, grāmatu trūkumu un izstāžu apmeklējumu ierobežotību. Fotogrāfiju izstādes tiešsaistē ir būtisks solis kultūras pieejamības vairošanā. Piemēram, Fotogrāfisko Mākslu muzejs Sandjego tīklā piedāvā nelielas izstādes par Ķīnas laikmetīgo fotomākslu, Edvarda Kērtisa (Edward S. Curtis) mantojumu u.c. Tomēr tās ir uztveramas kā daudzsološs sākums virtuālai kultūras pieejamībai un vēl nespēj atsvērt grāmatas priekšrocības.

Grāmatu pieejamība būtiski nosaka fotogrāfijas izglītības saturu. Lielākoties tā ir starpdisciplinārs socioloģijas, mediju, komunikācijas teoriju, mākslas vēstures un teorijas, kā arī attēlu pieredzes psiholoģijas aspektu apvienojums. Tehnikas lietojuma un attēla mākslinieciskas veidošanas apguve ir tikai viens no rādītājiem. Fotogrāfijas gadījumā šāda pieeja ir saprotama, ņemot vērā attēla plašo lietojumu. Tāda pieeja gan arī atceļ jautājumu par attiecīgajai izglītībai īpašas bibliotēkas veidošanas nepieciešamību. Pati izglītība sanāk komplektēta, nevis specifiska. Specifiska pieeja prasītu veidot mākslas, žurnālistikas, reklāmas u.c. fotogrāfijas, kā arī teorijas grāmatu bibliotēku, piepulcinot nepieciešamo skatām un lasāmvielu no citu mākslu un zinātņu loka. Tad arī tiešsaistes pakalpojumi, kuru apjoms un kvalitāte pamazām pieaug, papildinātu un pilnveidotu fotogrāfijas izziņas augsni.

Grāmatas loma fotomākslā ir specifiska. Atšķirībā no glezniecības, fotogrāfijas reproducēšanai grāmata ir daudz parocīgāka, jo starp oriģinālkopiju uz fotopapīra un kvalitatīvu kopiju grāmatā nav tik lielas atšķirības, kāda ir starp ierāmētu gleznu un tās reprodukciju. Tātad, arī izglītības ziņā fotoattēls atrodas tuvāk studentam nekā glezna. Ja tev ir pa rokai kvalitatīvas fotoattēlu reprodukcijas, tad vari būt pārliecināts, ka diez ko daudz nezaudē, nevarēdams apmeklēt autora izstādi vai apskatīt viņa darbus muzejā. Šo jomas priekšrocību gan atsver vairāki trūkumi. Fotomāksla vēl arvien kultūrā nav tik respektabla kā glezniecība vai kino. Iespējas skatīt kaut vai klasiķu darbus Latvijā ir ļoti ierobežotas. Fotomuzeja telpas ir nelielas, savukārt autori līdz šim lielākoties ir publicējuši maza apjoma katalogus. Kā izņēmumi šeit ir minami Uldis Briedis, Andrejs Grants un Inta Ruka, kuru daiļradi publikācijās ir iespējams aplūkot gana pamatīgi. Nesen pamatīgu monogrāfiju klāstam piepulcējās Latvijas pirmās brīvvalsts vecmeistars Vilis Rīdzenieks lieliskā Neputna izdevumā.

Izglītojošu grāmatu par fotogrāfiju kopumā ir salīdzinoši maz. Respektīvi, tādu grāmatu, kurās tiktu sniegta fotogrāfijas teorija. Var iebilst, ka tā nu vis nav, jo literatūra par fototehniku un kompozīcijas pamatiem ir pietiekami, piemēram, latviski tulkotais Džona Hedžko darbs Fotografēšana. Taisnība, tikai šī literatūra vēl arvien ir salīdzinoši autonoma un nošķirta no medija teorijas humanitāro zinātņu un filozofijas ietvara. Respektīvi, zināšanas par tehniku un attēlu lietojumu fotogrāfijas izpratnē vēl arvien nav sajūgtas un to izkopšana noris paralēli. Pat mūsdienu apcerēs par fotomākslu lietpratīgu attēla tehniskā izpildījuma analīzi vismaz man nav izdevies atrast. Tomēr situācija ar izglītojošām grāmatām Latvijā ne tuvu nav bezcerīga, ja pieņemam kopīgos spēles noteikumus – respektīvi, situācija arī citur ir līdzīga un atšķiras tikai pēc pakāpes, ne būtības (pieejams ir lielāks klāsts literatūras, ir iekoptas fotoizglītības programmas augstskolās, tomēr strukturālās problēmas ir līdzīgas). LNB fotogrāfijas plauktos varat atrast pietiekami daudz grāmatu par tēmu. Te minēšu tikai dažus piemērus. Benharda Štīglera Fotogrāfijas teoriju vēsture ir pamatīgs pētījums un ieskats fotogrāfijas domas vēsturē. Hertas Volfas Fotogrāfijas paradigma ir divsējumu eseju krājums, kurā var gūt priekšstatu par aktuālajām zinātniskajām diskusijām. Fotogrāfijas filozofijā ir izceļama Valērija Savčuka monogrāfija Fotogrāfijas filozofija. Tā var turpināt, tomēr jau nosauktie piemēri liecina, ka vēl viens šķērslis ideju apritē saistībā ar fotogrāfiju ir valoda un tulkojumu trūkums. Pagaidām par fotogrāfiju lielākoties tiek rakstīts un publicēts dzimtajā valodā, tātad tā pati angļu valoda nevar sniegt pilnvērtīgu ieskatu tajā, kas par mediju mūsdienās tiek domāts. Valoda pārstāv specifisku kultūru, specifiskas zinātnes un filozofijas tradīcijas, tādēļ to, ko jūs varat atrast vācu mākslas zinātnieku vai angļu analītisko filozofu darbos, neatradīsiet amerikāņu vizuālo studiju pētnieku pieejās.

Īpatnējā kārtā fotogrāfijas medijs līdz pat mūsdienām ir izslīdējis no pamatīgākas pētnieciskas uzmanības, tādēļ fotoizglītībā un zinātniski filozofiskā izpētē vēl ir daudz darāmā. Viens no iemesliem šai medija marginalitātei ir izpratnes trūkums par to, ka fotogrāfija visupirms ir nevis realitātes kopija vai māksliniecisks žests, bet gan verbālai valodai līdzīgs fenoments. To saprotot un neizlaižot no uzmanības, kļūst arī skaidrākas vizuālās komunikācijas apguves aprises izglītībā.