Kultūras vēsture bez fotomākslas?
Nule izdevniecība Jumava laidusi klajā grāmatu Latvijas kultūras vēsture. 752 lappušu biezā grāmata strukturēta apmēram kā nozares VKKF, visgarākā sadaļa ir Māksla – teju 100 lappuses. Šo sadaļu rakstījuši mākslas zinātnieki Edvarda Šmite un Eduards Dorofejevs. Izlasot šo nodaļu, nevar nepamanīt, ka no Latvijas mākslas vēstures izkancelēta fotogrāfija un fotogrāfi. Nav jau tā, ka fotogrāfija vai fotogrāfu vārdi grāmatā neparādās, bet tikai kā tehniskie darbinieki, kas labākā gadījumā apkalpo lielo mākslinieku idejas, bet citādi – nodarbojas ar sadzīves pakalpojumu sniegšanu tēlniekiem, arhitektiem, modes dizaineriem utt. Vienīgā vieta mākslas sadaļā, kur fotogrāfiem ir atvēlēts teikums, ir saistībā ar Andra Grīnberga performancēm – “Vienīgā “svešā acs”, kas fiksēja šīs dabā, dzīvokļos vai pilī inscenētās norises, bija tādi uzticami fotogrāfi kā Māra Brašmane, Atis Ieviņš vai Jānis Kreicbergs”. Otra vieta, kur meklēt fotogrāfus, ir grāmatas pasītē beigās. Bilde skaidra – fotogrāfi tiek projicēti kā uzticami darba zirgi, nevis radošo procesu iniciatori.
Vēstures rakstīšana, protams, ir diezgan subjektīva padarīšana. Faktu ir vairāk nekā zīmju šādās grāmatās, tāpēc gala stāsts vienmēr būs tikai viena no iespējamām versijām par vēsturi, jo naratīvs pēc būtības ir nepilnīgs. Pirmās mākslas vēstures grāmatas tika balstītas uz lielo muzeju kolekcijām, tāpēc vēsture ir arī stāsts par varu jeb spēju leģitimizēt savu naratīvu, kur vieni top par kanoniem un ikonām, bet citi paliek marginālijas. Mainoties ideoloģijām, varas centriem vai vienkārši gaumei, arī vēsture regulāri tiek pārrakstīta, pārliekot akcentus, atsakoties no vieniem faktiem par labu citiem, vienu varoņu lomu reducējot, bet citu – pastiprinot. Kādam tā var likties manipulācija, bet tikpat labi to var saukt par vēsturiskās taisnības atjaunošanu. Piemēram, Latvijas fotogrāfijas vēsturē salīdzinoši nesen ierakstīja arī dažas sievietes (Māra Brašmane, Zenta Dzividzinska), kas pirms tam, ja runājam par 60.-70. gadu fotomākslu, bija men only klubiņš. Ja skatāmies plašāk uz Latvijas mākslas vēsturi, tad, protams, ka fotogrāfija, kura pat Latvijas Mākslas akadēmijā vienmēr bijis tikai kā tehnisks priekšmets, ilgstoši nav skaitījusies īsta māksla, bet termins “fotomāksla” pirmām kārtām asociējās ar banālu sižetu smukbildēm. Fotogrāfijas ceļš uz mākslas satusu Latvijā nav bijis viegls, tomēr fakts, ka pērnā gada LNMM lielajā iepirkumā bija ne mazums fotodarbu (šis fakts pat minēts šajā grāmatā, taču ne vārda par mediju un to, ko tas nozīmē fotogrāfijai Latvijā), aicina domāt, ka arī institucionālā līmenī vēsturiskā taisnība tomēr tiek atjaunota, un valsts galvenais kolekcionārs ir ne tikai vārdos, bet ar saviem darbiem ir leģitimizējis fotogrāfiju kā mākslas žanru. Taču šī grāmata ir solis atpakaļ. Un šis nav stāsts par to, ka pati fotogrāfijas nozare nav spējusi producēt savu vēsturisko naratīvu, kas realitātē ir safragmentēts pa dažādu izstāžu katalogu un autorgrāmatu ievadtekstiem (joprojām pēdējais almanahs par Latvijas fotogrāfijas vēsturi iznāca tālajā 1985. gadā), bet arī kopējā Latvijas mākslas vēstures stāstā ir nepieciešams integrēt fotogrāfiju, lai nodrāzto un mānīgi neaktuālo frāzi “fotogrāfija nav māksla” patiesi varētu norakstīt vēstures mēslainē.