Realitāte bez izskaistinājumiem. Intervija ar Maksu Šēru

Makss Šērs (1975) ir krievu fotogrāfs, kas dzīvo Berlīnē. Viņš darbojas mākslas fotogrāfijā, bet interesējas arī par kultūru un politiku. Vēlas veicināt izpratni par fotogrāfijas spēku, to parādot caur ikdienas realitāti, cilvēku radītu ainavu, kas, atšķirībā no pārlieku bieži izmantotiem attēliem, reti nonāk uz izdevumu vākiem. Viņa projekti lielākoties ir ilgtermiņa pētījumi par pēcpadomju vidi. Šēra darbi ir izrādīti vairākās grupu un personālizstādēs, tai skaitā Maskavas Modernās mākslas muzejā, Maskavas Arhitektūras muzejā, Triumfa galerijā, Format un Noorderlicht fotofestivālos. Šērs ir vairāku grāmatu un zīnu autors, tajā skaitā Palimpsests (2018) un Infrastructures (2019), kas radīta kopā ar Sergeju Novikovu.

Kad saprati, ka vēlies nodarboties ar fotogrāfiju?

Tas bija visnotaļ nejauši. Mans tēvs daudz fotografēja darbā, jo bija arheologs, un viņam vajadzēja dokumentēt. Viņš arī mācīja padomju brīvā laika centrā Pionieru nams. Viņš bija no sirds iesaistījies, un viņam piederēja daudz tehnikas un žurnālu. Taču es nezin kāpēc nebiju ieinteresēts. Interese par fotogrāfiju radās pati no sevis, kad man bija jau 25 gadi. Es strādāju par tulku Amerikas papīrfabrikā, Krievijas un Somijas pierobežā. Tur bija ļoti garlaicīgi, man vajadzēja kaut kā pavadīt brīvo laiku, un es sāku fotografēt. Tā, soli pa solim, sapratu, ka vēlētos ar to nodarboties profesionāli. Iepazinos ar fotogrāfiem Sanktpēterburgā, sāku apmeklēt dažādas meistarklases un citus ar fotogrāfiju saistītus notikumus, taču savu pirmo fotostāstu žurnālam uztaisīju tikai 2006. gadā.

Tu uzaugi Sibīrijā.

Jā, esmu tāds “mūžīgais žīds”. Piedzimu Sanktpēterburgā, tad 11 gadu vecumā pēc mātes nāves mans tēvs dabūja pasniedzēja darbu universitātē, un mēs pārcēlāmies uz Sibīriju. Tas bija 1986. gadā, kad Gorbačovs nāca pie varas, viņš gribēja veicināt izglītību attālākos reģionos. Mēs pārcēlāmies uz Kemerovu, kas, no vienas puses, ir tāds elles bezdibenis, tomēr kļuva par manām otrajām mājām. Nodzīvoju tur līdz 23 gadu vecumam, kad pabeidzu universitāti, tad atgriezos Sanktpēterburgā, kur nodzīvoju apmēram 15 gadus, un tad 2011. gadā pārvācos uz Maskavu. Tagad, pēc 10 gadiem, esmu Berlīnē.

Kā tevi jaunībā iespaidoja dzīve tik attālā vietā?

Tā patiesībā nebija ne attālākā vieta, nedz mežonīgākā. Sibīrija, tāpat kā Krievija, ir ļoti dažāda. Tā ir fascinējoša, bija patiesi interesanti pētīt Sibīrijas vēsturi, ģeogrāfiju, ikdienu un, īpaši manā gadījumā, tās reprezentāciju – kā krievi, pat ne ārzemnieki, patiesībā uztver šo vietu. Pastāv zināma spriedze, kā dažādi cilvēki uztver dažādas vietas, starp tiem, kas dzīvo Maskavā, un tiem, kas dzīvo ārpus Maskavas, pat starp maskaviešiem un sanktpēterburgiešiem ir milzīgas atšķirības. Nemaz nerunājot par Maskavu un reģioniem. Krievija vēl joprojām ir impērija ar imperiālu valdības modeli. Tās ir arhaiskas un koloniālas attiecības, kuras cilvēki, kas valda, neapzinās. Tajā pašā laikā, tas ir interesants temats mākslinieciskai izpētei un īpaši man, jo es uzaugu tālu prom no vietas, kur biju dzimis un kur dzīvoju pēc tam. Es pieredzēju, kā par tādām vietām domā Maskavā un citur, lielākoties ārpus Krievijas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es izstrādāju šo pieeju, ko izmantoju savā lielākajā projektā Palimpsesti.

Kāda ir šī pieeja?

Šī pieeja nozīmē fokusēties, pievērst uzmanību un nofotografēt ainavas un infrastruktūru no vietējā iedzīvotāja skatu punkta, ar vietējās pieredzes perspektīvu un atsaucoties uz kultūras norādēm, mazāk domājot par to, kā šīs fotogrāfijas iepriecinās mērķauditoriju.

Kā nonāci līdz interesei par pēcpadomju tēmu? Cik politisks ir tavs skatījums?

Mana darba politiskie aspekti uzreiz nelec acīs, tie drīzāk slēpjas attēlu stūros, taču veids, kā es aplūkoju šo tēmu, gan ir politisks. Kad sāku fotografēt, pamanīju, kā dažādi fotogrāfi bildē vietu, kur dzīvoju, un sapratu, ka pieeja mainās ļoti lēni. Padarīt šo pieeju eksotisku ir citādot, pat nedaudz augstprātīgi. Un tas arī ir lielākais šī projekta saspīlējums – beigt romantizēt šo svešādo pieeju, attēlot no ikdienas skatu punkta un atteikties no jebkādām eksotiskām klišejām. Tas ir bīstams ceļš. Kad sāc cīnīties pret šo Rietumu romantizējošo pieeju, savā veidā nostājies uz tās pašas platformas, uz kuras ir Putina valdība. Taču es par to uzņemos atbildību, jo, no vienas puses, iespēja saglabāt pašam savu izpratni un skatījumu man dod nosacītu neatkarību. Un, no otras puses, es nevaru tikt saistīts ar nevienu politisko spēku, ja tā var teikt. Neskatoties uz lielo spēka politiku, spriedze pastāv, un neviens nevar izvairīties par to nerunāt. Īpaši, kad no fotogrāfiem, kas strādā Rietumu presei, tiek sagaidītas specifiskas fotogrāfijas un viņi tās turpina uzņemt atkal no jauna.

Paskaidro, lūdzu, kādus attēlus Rietumu mediji sagaida?

Tie ir attēli, kas atkal un atkal ataino vienas un tās pašas lietas – lāci, pareizticīgo baznīcu, patīkama izskata jaunu meiteni. Viss no minētā, protams, pastāv, bet neredzu, kāds ir mērķis rādīt šīs klišejas, kad ir tik daudz citu lietu. Tāda sajūta, ka viņi savu auditoriju uzskata par muļķiem.

Aspekts, kuru esi izvēlējies parādīt, arī ir tikai viens skatījums.

Noteikti. Bērnībā es ceļoju uz daudzām attālām vietām. Klaiņot apkārt vienatnē un fotografēt arī ir daļa no stāsta, jo, ejot kopā ar kādu citu, nevar tik labi koncentrēties, lai izkristalizētu ideju un būtu gana vērīgs. Skatoties no mākslinieciskā un politiskā redzes punkta, tā ir vienpusīga pieeja, es to apzinos. Izvēlējos to apzināti, lai mēģinātu koncentrēties uz cilvēka veidotu vidi un parādītu to. Man bija 16 gadu, kad sabruka Padomju Savienība, bet es tomēr biju sevī uzņēmis kaut kādu padomju attēlu devu, un tajā praktiski nebija ikdienas attēlu, un cilvēku veidotā vide, parādīta ļoti specifiskā veidā, bija redzama tikai uz pastkartēm. Mans mērķis sākumā bija atrast vidusceļu starp eksotisko un padomju “diženo”, kura attēliem bija jārada laba sajūta, rādot, kā mūsu pilsētas ātri aug un kā attīstās industrija, kā cilvēki svin, un tamlīdzīgi. Taču cilvēka radīta vide kā temats neeksistēja. Es mēģināju šo tēmu atkal iekļaut mākslas fotogrāfijā bez izskaistinājumiem, parādot to ar visām tās nepilnībām un neglītumu. Līdz 30. gadiem, kad sociālā reālisma doktrīna tika ar varu ieviesta kā oficiālā padomju mākslas ideoloģija, respektīvi, ka realitāte ir jāatēlo no partijas perspektīvas, nevis tāda, kāda tā ir, ikkatrā mazā Krievijas pilsētā bija fotogrāfs, kas fotografēja cilvēka radītu ainavu tādā pašā veidā, kā jebkur citur pasaulē. Viens no jaukākajiem mirkļiem bija izstādē Jekatinburgā, kad cilvēki atklāšanā teica, ka fotogrāfijās pazīst savu vidi, viņi piedzīvoja atzīšanas prieku, sajūtu, kas aizkustina cilvēkus.

Teici, ka daudzas no vietām, ko esi fotografējis, tika fotografētas pirmoreiz, jo padomju laikā tās nebija atļauts fotografēt. Vai esi saskāries ar situāciju, ka kāda no tavām fotogrāfijām izraisa problēmas? Cik Krievijā pašlaik jūtama cenzūra?

Kad strādāju pie šī projekta – no 2010. līdz 2017. gadam – es nesaskāros ne ar vienu problēmu, izņemot vienu gadījumu, kad fotografēju zem tilta un uz mani no augšas sabļāva apsardzes darbinieks, ka tur nevarot fotografēt, jo tilts, kā viņi to sauc, ir “stratēģiska vieta”. Taču tagad politiskais klimats ļoti strauji mainās, kļūst arvien sarežģītāk. Fotogrāfiju vēl tas neietekmē, taču situācija var pasliktināties ļoti ātri un drīz, tā kā tas bija Baltkrievijā. Pat pirms lielajiem protestiem Balkrievijā bija stingra diktatūra un fotografēt valdības ēkas nebija atļauts. Krievijā tādas problēmas nav bijis, taču tagad viņi pastiprina noteikumus visās frontēs. Fotogrāfija nav uzmanības centrā, taču tā, šķiet, kādā brīdī arī cietīs. Cilvēki sāk baidīties runāt ar žurnālistiem, īpaši ārzemju, un daudzi krievu plašsaziņas līdzekļi ir likvidēti vai nosaukti par “ārvalsts aģentiem”. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc es aizbraucu. Ir izdots jauns, tā teikt, likums par ārvalstu aģentiem, kas nosaka, ka man bija jāiet uz Tieslietu ministriju un jāreģistrējas kā ārvalstu aģentam, jo lielākā daļa manu ienākumu nāk no ārzemēm. Ir divi nosacījumi – ja saņem naudu no ārzemēm vai ja esi iesaistījies politikā, un šis otrais nosacījums var nozīmēt jebko, pat, ja esi blogā komentējis kādu politisku tēmu, tu tiec pieskaitīts ārvalstu aģentiem. Viss process ir kā Kafkas radīts. Ja esi ārvalstu aģents, tev ir obligāti jāreģistrējas un jāatskaitās par visiem izdevumiem, pat par nopirkto pienu, jāraksta atskaites un jāsūta tās uz tieslietu ministriju.

Tas izklausās neticami! Vai droši varēsi atgriezties Krievijā, ja aizbrauci nereģistrējies?

Es domāju, ka man personīgi tas ir droši, jo šis “likums” nav likums, kas godīgi regulē kādu sociālu mijiedarbību vai tiesību izmantošanu, bet instruments, patvaļīgs, nelikumīgs steks drošības sistēmas rokās, radīts, lai iebiedētu neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus, un, precīzāk, to visskaļākos kanālus, kas klaji izrāda pretestību un atmasko režīma korumpētību un noziegumus. Es esmu mākslinieks, nevis pētnieciskais žurnālists, bet, ja kāds, piemēram, šai intervijā izlasa, ka es zināju, ka bija jāreģistrējas un to neizdarīju, viņš var mani nodot attiecīgajai iestādei, un tad, protams, varu kļūt par “ārzemju aģentu” visai vienkārši. Tāds ir mafijas valsts princips: nenoteiktības likums un nekādu likuma noteikumu. Visiem jābaidās un jātur mutes ciet. Cilvēki pret šo likumu skaļi protestē, gan ne pietiekami, jo viņiem ir bail, bet tomēr to dara un saka, ka varētu veikt labojumus, lai tas patiešām būtu “likumīgāks”, piespiest vardarbīgos drošībniekus stāties tiesas priekšā, lai “ārvalstu aģenti” varētu sevi vismaz aizstāvēt. Neviens nezina, kā būs, bet mūsu mafijas cars grib, lai šis likums tiktu pieņemts, tā ir viņa pasaules vīzija.

Kā radās ideja sadarboties ar Sergeju Novikovu un izveidot darbu Infrastruktūras? Vai jūs agrāk bijāt strādājuši kopā?

Mēs jau kādu laiku esam draugi, viņš ieteica, ka mēs varētu kaut ko darīt kopā, un izveidojām tādu kā enciklopēdiju par to, kā lietas notiek, abiem vienojoties, ka veids, kā pēcpadomju konteksts tiek attēlots fotogrāfijā, mūs neapmierina. Mēs gribējām fotogrāfisko diskursu par pēcpadomju teritoriju padarīt komplicētāku, dažādāku, daudzslāņaināku, kā arī atrast kādas līdzības ar citiem politiskajiem režīmiem, jo dzīvojam diktatūrā. Mēs gribējām vairāk koncentrēties uz politisko ekonomiku, nevis fotogrāfijas žurnālistikas aspektiem, nerādīt nabadzīgus ļaudis, bet gan lielvalsts struktūru. Mana pieeja bija vairāk dokumentāla, viņa pieeja  – inscenēta. Es viņam asistēju, bet ainas vispār veidojām kopā.

Vai esat arī eseju autori?

Jā, mēs paši tās rakstījām.

Es nepamanīju, ka jūs parakstītu fotogrāfijas vai esejas.

Mēs to prezentējām kā mūsu kopīgo darbu. Dažreiz es viņam asistēju, viņš, piemēram, zina, kā lietot lielformāta fotoaparātu, bet es nē, citreiz es devos fotografēt viens, bet citreiz viņš, un vēl mēs arī devāmies fotografēt kopā, ja bija jāuzņem pat tikai viens kadrs, kuram mums vajadzēja izvēlēties pareizo leņķi. Mēs kaut kādā mērā bijām iedvesmojušies no Ādama Brumberga un Olivera Šanarina, arī viņu veidotajos darbos nav iespējams pateikt, kurš kam ir autors. Atskatoties tagad uz šo darbu, esmu pārsteigts, ka mums to izdevās izveidot tikai trīs gadu laikā.

Kādi bija galvenie atklājumi un secinājumi pēc tik apjomīga darba, kas rezultējās 360 lappušu biezā grāmatā? Ko cilvēki iegūs no šī izdevuma?

Mēs nebijām apmierināti, cik vienkāršots ir fotogrāfiskais diskurss par pēcpadomju teritoriju. Mūsu pieeja bija parādīt vai ļaut cilvēkiem saskatīt, ka tas ir kas vairāk par klišejām, mēs gribējām atbrīvoties no pasakas un absurda aspektiem. Mūsu mērķis bija būt par tādiem kā kultūras kritiķiem. Sākumā mēs negribējām iekļaut tik daudz teksta, bet tad sapratām, ka, lai darbs būtu tāds, par kuru var domāt, mums vajadzēja tematos iedziļināties vairāk.

Kādas atsauksmes saņēmāt?

Krievijas fotogrāfu aprindās to uzņēma visai labi, šāds darbs nav iepriekš veikts. Mums paveicās, ka ieguvām līdzekļus no Heinrich Böll fonda. Savukārt atsauksmes ārpus Krievijas nebija apmierinošas. Mēs grāmatu aizsūtījām uz daudziem konkursiem un festivāliem, un dažos tā piedalījās, bet kopumā praktiski bija klusums. Nezinu, vai vērts to pieminēt, bet mēs cerējām uz ko vairāk, jo konceptuāli šajā darbā bijām ielikuši daudz pūļu. Pats radīšanas process bija fascinējošs, mēs to atceramies ar labām sajūtām, piemēram, par ceļošanu, fotografēšanu un sarunām ar cilvēkiem. Fotogrāfija ir tik ļoti atkarīga no gaismas. Kad mums bija jāatskaitās sponsoram, kāpēc esam izdevuši vairāk naudas par avio biļetēm, skaidrojām, ka mums vajadzēja būt tajā noteiktajā vietā ļoti precīzā laikā, jo, ja mēs ierastos kaut stundu vēlāk, saule spīdētu tieši fotoaparātā un attēls, ko gribējām uzņemt, būtu pilnībā sabojāts. Krievija ir tik milzīga, mums bija izstrādāta loģistika, un vienmēr bija jāpatur prātā, kā nokļūsim no punkta A uz punktu B. Projekts bija lielisks piedzīvojums pats par sevi. Vienreiz mēs kavējām lidmašīnu atpakaļ uz Maskavu, jo vietā, kur atradāmies, tikai viens ceļš savienoja pilsētu ar lidostu un lielā vēja un sniega dēļ tas bija slēgts. Taksometra šoferim vajadzēja braukt pa tālu apvedceļu. Piezvanījām uz lidostu un palūdzām mūs pagaidīt. Un viņi to izdarīja!

Kādi ir tavi plāni Berlīnē?

Man ir daudz ideju, bet varēšu ceļot tikai pēc tam, kad būšu saņēmis uzturēšanās atļauju. Pašlaik strādāju pie grāmatas par specifisku padomju arhitektūras aspektu, kas līdz šim nav daudz pētīts – par nelielām būvēm, kuras Padomju Savienība uzcēla visā valstī pēckara gados, no 1945. līdz 1950. gadam. Katrā pilsētā, katrā ciematā ir tādas divu trīs stāvu ēkas, kas bija pirmās lielā daudzumā celtās daudzstāvu dzīvojamās mājas Padomju Savienībā. 20. gados bijuši vairāki eksperimenti ar dzīvokļu celtniecību, taču to nebija daudz. Lielākā daļa 30. gados uzcelto ēku bija paredzētas valdošajai šķirai. Vajadzība pēc mājvietas bija milzīga, taču tā netika nodrošināta, jo Staļins pielika visas pūles rūpnīcu būvniecībā un armijas veidošanā. Cilvēki izdzīvoja vecās komunālajās mājās vai pat zemē izraktos bunkuros. Pirmais lielais daudzdzīvokļu māju projekts nebija piecstāvu ēkas, kuras lielā skaitā uzcēla Hruščova laikā (sauktas par hruščovkām), bet gan tās mazās ēkas, bet kaut kādu iemeslu dēļ šo aspektu nekad nav pētījuši nedz padomju, ne citi arhitektūras vēsturnieki. Varbūt tām nav liela mākslinieciskā vērtība, taču tām ir liela sociālā vērtība cilvēkiem, kas tur dzīvoja un uzauga. Es izlēmu, ka tām ir vajadzīga uzmanība, jo daudzas jau ir nojauktas, lai būtu vieta debeskrāpjiem. Daļa no šī stāsta ir ļoti personīga – mani vecvecāki no mātes puses dzīvoja tādā ēkā, arī es tur pavadīju daudz laika, kad bērnībā dzīvoju Ļeņingradā. Tai vietai jau kādu laiku draud nojaukšana. Es piedāvāju Jūlijai Galkinai, žurnālistei un draudzenei, uzrakstīt kaut ko par šo pirmo daudzstāvu māju fenomenu, un esmu priecīgs, ka viņa ātri piekrita. Esmu nofotografējis jau 60 mājas rajonā, kur kādreiz dzīvoju. Es ceru, ka grāmata iznāks apmēram pēc gada, mums paveicās, jo uzreiz atradām izdevēju Maskavā. Šis projekts nav pats par sevi mākslas projekts, protams, tā vēl joprojām ir fotogrāfija, varbūt nedaudz savādāka. Teiksim tā, tas ir veids, kā es darbojos – dažkārt šī darbība ir uz robežas vai starp dažādiem lauciņiem. Kā šajā gadījumā, es strādāju kopā ar žurnālisti pie grāmatas, kas nav tieši mākslas projekts laikmetīgās mākslas izpratnē, bet man tas vienalga ir radošs darbs par tēmu, kas gan man personīgi, gan no mākslas vēstures skatu punkta šķiet interesanta. Kāpēc tā netika apskatīta agrāk? Šī teritorija tika būvēta lielākoties strādnieku šķirai, un tur vēl joprojām pārsvarā dzīvo strādnieki. Savas šķiras apziņas dēļ domāju, ka šī tēma padomju arhitektūras vēsturē nav tikusi apskatīta tāpēc, ka lielākā daļa mākslas vēsturnieku nāk no citas šķiras. Mani vecāki ģimenē pirmie ieguva augstāko izglītību, līdz tam visi bija vai nu strādnieki, vai amatnieki. Iemesli ir gan personīgi, gan saistīti ar šķiru, par to es vēlos uzrakstīt grāmatas ievadā. Krievu pieeja padomju un Krievijas arhitektūras vēsturei drīzāk fokusējas uz stiliem, slaveniem arhitektiem un viņu biogrāfijām, bet ļoti reti pievēršas sociāliem, politiskiem un ikdienas aspektiem. Jūlija Galkina intervē gan cilvēkus, kas tur dzīvoja, gan tos, kas vēl joprojām tur dzīvo, par viņu pieredzi, nevis par arhitektiem, kas šo rajonu uzcēla, lai gan šo rajonu projektu autori bija labi zināmi. Viens no viņiem pēc šī rajona pabeigšanas pat kļuva par Ļeņingradas galveno arhitektu. Šai tēmai ir vēl viens interesants aspekts. Šīs mājas Krievijā sauc par vācu mājām, jo daļu no tām pēckara gados uzcēla vācu karagūstekņi. Vēl joprojām nav pieejami oficiāli pierādījumi, kā un kur (kuros objektos) viņi strādāja. Jūlija aizgāja uz arhīvu, un izrādījās, ka materiāli par šo tēmu joprojām ir slepeni. Vācu karagūstekņi tika turēti gūstā līdz pat 1950. gadam. Bet, atgriežoties pie tava jautājuma, nākamajā rudenī man būs arī viens galerijas un viens muzeja pasūtījuma darbs, viens Maskavā un viens Tulā, kas ir militārās industrijas pilsēta apmēram 300 km uz dienvidiem no Maskavas. Es piedāvāju izveidot pastkaršu komplektu, bet ar ikdienas, cilvēka radītu ainavu, nevis tūrisma objektiem. Viņi bija ļoti ieinteresēti tādu izveidot. Un līdzīgs projekts būs sadarbībā ar Maskavas galeriju. Personīgā līmenī man iespējams būs jārada sevi no jauna. Kamēr esmu Eiropā, šķiet, ir iespēja palikt tādā kā Austrumeiropas fotogrāfijas geto un turpināt veidot romantizētos attēlus, ko es nevēlos, vai jākļūst par Rietumu fotogrāfu, koncentrējoties uz lietām, kas patiesi interesē rietumniekus, jākļūst par rietumnieku. Es vēl nezinu, kā tas izvērtīsies.