Ar fotogrāfiju nav висс сликти
– Klau, tev ir kāda bilde, kur var redzēt kaut kādu tekstu?
– Gan jau, jāpameklē.
– Davai, nes uz muzeju, liksim izstādē!
Šādi varētu raksturot nule Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā atklātās izstādes ES_TEXT konceptuālo ietvaru. Izstādē var skatīt ap 200 darbus, ko veidojuši 70 Latvijas autori no 1945. gada līdz pat mūsdienām. Šos darbus vieno fakts, ka tajos kaut kādā veidā parādās teksts. Tas arī ir vienīgais kuratoru Elitas Ansones un Leonarda Laganovska piedāvātais kopsaucējs, jo šeit neatrast pētnieciska rakstura skatījumu uz tēmu, semiotisku vai lingvistisku analīzi, vai kaut kādu struktūru, kas palīdzētu kontekstualizēt šo mākslas fenomenu, ja to tā var saukt. Attiecīgi, šis ir tīri vizuāls piedzīvojums ar piemēru izrādīšanu, kur “katrs var atrast kaut ko savai gaumei”, kā Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras rondo teica līdzkurators Laganovskis, kurš ir neapšaubāms teksta guru Latvijas mākslā. Tāpēc izstāde, par spīti daudziem spēcīgiem darbiem, man pirmajā brīdī atgādina agrāk tik populāro Latvijas Mākslinieku savienības gadskārtējo lielizstādi Rudens, kur arī galvenais kopsaucējs bija kāda tēma, bet pārējo noteica atlases komisijas gaume un personiskās simpātijas. Tiesa, mani šīs izstādes kontekstā interesē tieši fotogrāfija, kas šeit kopsadzīvo ar glezniecību, instalācijām, video, grafikām, plakātiem un citu mediju darbiem.
Muzeja mājaslapā starp izstādes autoriem gan neviena fotogrāfa vārdu neatrodam; viņi visi ir zem sadaļas “un citi”, taču fotogrāfija izstādē ir salīdzinoši plaši pārstāvēta un laimīgā kārtā nav izvietota pa kaktiem, kā mēdz gadīties šādās reizēs, kad politkorektums spiež lielās vēsturiskās grupu izstādēs iekļaut fotogrāfiju, taču tai negribas tērēt labākās vietas uz sienām. Šajā izstādē fotogrāfija koncentrējusies telpas centrā, turklāt autori pārstāvēti ar cikliem, nevis individuālām bildēm. Izstādē var skatīt Jāņa Knāķa (1957) fotogrāfijas no 80. gadiem, Māras Brašmanes (1944) laikabiedru portretus no 60. gadu beigām, Gvido Kajona (1955) padomju laiku lozungu dokumentācijas pilsētvidē ciklā Tēma 011, Intas Rukas (1958) jaunākos portretus ar lauku ļaudīm, Valta Kleina (1960) jauniešu portretu sēriju Gribu būt laimīgs no 1992. gada, Viktora Desčenko (1957) poētiskās impresijas no Rīgas un Londonas, Harija Dainas Liepiņa (1961) dokumentācijas ar mājvietu un vārtu zīmēm, un pat preses fotogrāfijas ar propagandas uzrakstiem no Latinform arhīva. Šīs visas sērijas vieno nevien priekšnoteikums, ka attēlos kaut kādā veidā parādās teksts, bet arī tas, ka visi šie darbi ir klasiskā dokumentālā fotogrāfija un visi fotogrāfi pārstāv paaudzi 60+.
Izstādē tiek piedāvāti trīs veidi, kā teksts mijiedarbojas ar fotogrāfiju. Pirmajā gadījumā tās ir fotogrāfijas, kas visbiežāk nejauši satur kādus tekstus, kas nav centrālie kadra elementi – kaut kur fonā esošus ielu nosaukumus, skrāpējumus sienā, izkārtnes utt. (Brašmane, Knāķis, Desčenko). Otrajā gadījumā varam runāt par fotogrāfijām, kur teksts kadrā ir centrālais elements, visbiežāk fotogrāfam tieši uzņemot reklāmas izkārtnes, plakātus, ceļa zīmes (Kajons, Daina Liepiņš). Trešajā gadījumā teksts nav pašā attēlā, bet blakus paraksta veidā, kļūstot par neatņemamu palīglīdzekli attēla uztveršanā (Ruka, Kleins). Taču izstādē nav neviena piemēra, kur teksts ir paša autora radīts un tiešā veidā integrēts fotogrāfijā. Sanāk, ka fotogrāfija tikai reģistrē kaut ko dabā esošu, bet teksts sniedz papildu informāciju par attēlos redzamo. Ja pārējā izstāde tiecas raksturot Latvijas mākslas kopainas dažādību (lai arī grafiti īsti nav pārstāvēts un no klaji provokatīviem darbiem kuratori ir izvairījušies), tad fotogrāfijas izstādē neatspoguļo realitāti, jo šeit ir pārstāvēts tikai “viens plaukts”. Īpaši neiedziļinoties, viss izskatās diezgan līdzīgi – melnbaltas, nelielos izmēros, solīdi ierāmētas, dokumentālā estētikā taisītas fotogrāfijas, kas sakārtotas vienā rindiņā vai simetriskos blokos. Šo stilistisko, žanrisko un pat autoru vecuma vienveidību būtu varēts atšķaidīt kaut vai ar mūsdienu klasiķu darbiem – Romana Korovina asprātīgajiem diptihiem no sērijas Rocks, Ivara Grāvleja Padomiem fotogrāfiem vai Shopping Poetry, vai Reiņa Hofmaņa monumentālajām ainavām no sērijas Pārdod, ja gadījumā jaunākās paaudzes autoru darbi – Elīnas Semanes provokatīvo uzrakstu dokumentācijas vai Annas Dzērves tekstu projekcijas uz kailķermeņa – muzeja darbiniekiem varētu likties par traku, jo jāievieš apmeklētāju vecuma cenzs. Tas dotu iespēju fotogrāfijai būt daudzveidīgākai, dinamiskākai, variēt ar izmēriem, noformējumu, tehniku un attēlu skaitu, bet pats galvenais – parādīt, ka fotogrāfi ne tikai salīdzinoši neitrāli dokumentē laikmetu, bet arī paši uzstājas ar saviem steitmentiem un lozungiem. Rezumējot, labā ziņa ir tāda, ka muzejs kārtējo reizi atgādina, ka dokumentālā fotogrāfija ir leģitimizēta kā Latvijas mākslas parādība, un šeit piedāvā apskatīt būtisku tās vēstures lappusi. Mazāk labā – fotogrāfijas citu mediju kontekstā parādās kā monotonas, vecmodīgas saliņas no cita laikmeta, kamēr dažādība un jaunība jāmeklē gleznās un instalācijās.
