Sekot nepabeigtajam. Intervija ar Endrjū Miksi
Endrjū Miksis (Andrew Miksys) ir lietuviešu izcelsmes mākslinieks no Sietlas, ASV. Jau vairāk nekā 15 gadus viņš dzīvo Lietuvā. Izdevis grāmatas Disko (2013), Tulips (2016), Bingo (2021). Tikāmies Zoom dažas dienas pirms Mikša izstādes BAXT atklāšanas MO muzejā Viļņā. “Baxt” romu valodā nozīmē veiksmi, laimi, likteni. Izstāde pievēršas Lietuvas romu kopienai, kas bieži ir pakļauta naidpilniem aizspriedumiem. Miksis savās fotogrāfijas neatkārto stereotipus, bet gan pievēršas šai minoritātei no ļoti personiska skatu punkta.
Izstāde BAXT MO muzejā Viļņā apskatāma līdz 14. augustam.
Pastāsti par jauno izstādi!
Tas ir projekts par romiem Lietuvā. Esmu pie tā strādājis jau 20 gadu. Uz Lietuvu atbraucu 1998. gadā ar Fulbraita stipendiju, lai fotografētu. Neko daudz par Lietuvu nezināju un vienkārši staigāju apkārt. Biju Šnipšķes, kas ir ļoti sens Viļņas rajons, un tur satiku dažus romu izcelsmes cilvēkus — tā sākās projekts. 2007. gadā ar šīm fotogrāfijām izdevu grāmatu, bet pēc tam turpināju fotografēt un projekts turpināja augt. Biju plānojis grāmatu izdot otrreiz, bet tad sākās pandēmija. Cerams, ka līdz šā gada beigām to būšu izdarījis.
Projektā ir daudz bilžu no Viļņas, bet Lietuvā ir arī daudz mazu ciematiņu, kuros dzīvo romi. Es patiesībā dzīvoju gan Viļņā, gan Žagarē, kas ir tieši uz Latvijas robežas. Tur dzīvo daudz romu.
Vai 20 gadu laikā apstākļi romiem Lietuvā ir uzlabojušies?
Man liekas, ka daudzējādā ziņā tas ir diezgan līdzīgi kā visiem citiem. Daudz kas ir noticis. Daudz cilvēku Lietuvu pameta un aizbrauca strādāt uz Lielbritāniju. Daudziem, ko pazīstu un kas aizbrauca uz Lielbritāniju, iet diezgan labi. Šeit vienmēr ir bijuši jautājumi par stereotipiem un aizspriedumiem pret romiem, bet man liekas, ka Lielbritānijā viņi jūtas nedaudz brīvāk.
Ir daudz dažādu mēģinājumu Lietuvā veicināt integrāciju, un tas var būt gan labi, gan slikti. Cilvēki grib pieturēties pie savām tradīcijām, bet, kas notiek, kad dažas no šīm ļoti, ļoti vecajām tradīcijām saduras ar mūsdienu pasauli? Dažas lietas ir uzlabojušās, citas atkal palikušas sliktākas.
Saprotu, ka izstāde BAXT bija ieplānota jau pirms pāris gadiem, bet pēdējā brīdī tika atcelta. Tagad tā notiks MO — jaunā muzejā, ko atvēra Viļņā salīdzinoši nesen. Kāpēc izstāde notiek tikai tagad?
2018. gadā pie šīs izstādes strādāju kopā ar Lietuvas Nacionālo bibliotēku. Pienāca brīdis, kad bija jāsagatavo publicitātes teksts izstādei. Viņi palūdza man to uzrakstīt, un es to izdarīju. Man likās, ka teksts bija diezgan labs. Pieminēju tajā, ka nacisti vajāja un nogalināja Lietuvas romus un ebrejus un ka vietējie cilvēki palīdzēja nacistiem. Vajātie nebija pastrādājuši nekādus noziegumus, viņus nogalināja tikai rases un etniskās izcelsmes dēļ. Tajā laikā romiem Lietuvā nebija savas oficiālās holokausta atceres dienas, lai gan viņi jau gadiem ilgi bija par to cīnījušies. Tagad šī diena ir 2. augustā. Lietuvas ebrejiem šāda diena bijusi jau 30 gadu.
Pāris teikumos to visu pieminēju tekstā, un bibliotēkai tas nepatika. Viņi atsūtīja tekstu atpakaļ ar iezīmētām vietām, ko lika izņemt. Teicu, ka ārā tās neņemšu, ja negrib, lai šo tekstu nelieto un kaut vai uzraksta paši. Rezultātā viņi atcēla manu izstādi. Uzskatīju, ka tā ir cenzūra, un par to izteicos publiski Facebook. Vēlāk iesūdzēju bibliotēku tiesā, jo pēc tam, kad biju publicējis savu ierakstu Facebook, viņi manu tekstu ielika internetā bez manas atļaujas. Lieta aizgāja līdz Augstākajai tiesai, kurā tā tika noraidīta.
Galvenā mācība, ko no šīs pieredzes guvu, bija tas, ka iestādes Lietuvā nemāk runāt par sarežģītām vēstures tēmām. Bibliotēka nezināja, kā tikt galā ar vēsturi, kas skar tādas minoritāšu grupas kā romus, tāpēc viņi izstādi atcēla. Es projektā sadarbojos ar romu kopienu, un izstādes rīkotāji būtu varējuši ar viņiem sazināties un lūgt palīdzēt pie teksta veidošanas, bet tas nenotika. Manuprāt, tas tiešām parādīja, ka viņiem pietrūkst izpratnes par šiem jautājumiem. Kā gan lai viņi rīkotu izstādi par šādu tēmu!
Savukārt MO muzeja darbinieki ir bijuši ļoti profesionāli. Pēdējos septiņus mēnešus viņi sadarbojās ar romu kopienu, filmēja cilvēkus, kas stāstīja par vēsturi un savu pieredzi. Šī izstāde man, protams, ir lieliska karjeras iespēja, bet tās galvenais mērķis ir uzsākt plašāku diskusiju par romu kopienu un to, kas ar to notiek tagad. Dažādie romu kopienai veltītie pasākumi man šajā visā sagādā vislielāko prieku.
Tavi fotoprojekti bieži vien aizskar politiskas tēmas. Kā redzi attiecības starp mākslu un politiku?
Lietuvā ir interesanti, ka tās vēsture ir nepabeigta. Latvija un Lietuva ir jaunas valstis. Savā ziņā, protams, latvieši un lietuvieši ir pastāvējuši jau ļoti ilgi, tomēr vēl tikai mēģina saprast savu vēsturi. Man kā fotogrāfam šī ir interesanta vieta darbam. Sākumā man tas viss bija vienkārši aizraujoši un interesanti. Neapzinājos, ka tas, ko fotografēju, aizskāra jūtīgus notikumus Lietuvas vēsturē. Mans mērķis nebija veidot politisku projektu. Vienkārši satiku un fotografēju interesantus cilvēkus. Nav iespējams pie kaut kā strādāt 20 gadus, ja tas tevi personīgi neuzrunā.
Politiskie jautājumi, kas atklājās, kamēr strādāju pie šī un citiem saviem projektiem, nebija daļa no sākotnējās ieceres, bet daudzējādā ziņā esmu par to priecīgs. Taisu projektus, lai veicinātu diskusijas. Fotogrāfijas pasaule ir ļoti neliela, un dažkārt diskusijas tajā nav īpaši interesantas, bet tad, kad projekti iziet nedaudz ārpus šīs vides, kļūst interesanti. Man liekas, ka tas ir īpaši svarīgi Lietuvā, jo dažas sarunas ir neērtas. Romi un ebreji medijos vēl joprojām tiek parādīti ļoti negatīvā gaismā.
Tavā grāmatā Tulips ir fotogrāfijas, ko uzņēmi Baltkrievijā pirms 2020. gada vēlēšanām. Šis projekts tika parādīts arī Rīgas Fotomēnesī 2016. gadā. Kā raugies uz šo projektu tagad, ņemot vērā mūsdienu notikumus Baltkrievijā?
Tas, kas šobrīd notiek Baltkrievijā, ir patiesa traģēdija. Man tur ir ļoti tuvi draugi. 2017. gadā to projektu parādīju arī Y laikmetīgās mākslas galerijā Minskā. Lietuvas vēstniecība man palīdzēja ar diplomātisko auto nogādāt fotogrāfijas uz Minsku un tās tur parādīt Uzvaras dienā. Tas bija privāts laikmetīgās mākslas centrs, un cilvēks, kam tas piederēja, jau pusotru gadu sēž čekas cietumā. Ir tiešām jāaizdomājas par to, ko baltkrieviem nozīmē taisīt mākslu, uzņemt fotogrāfijas — šobrīd tas ir tiešām dzīvības un nāves jautājums. Tas ir ārkārtīgi baisi. Es jūtos diezgan bezpalīdzīgs. Cerēju, ka mana grāmata varēs paskaidrot Baltkrieviju, bet vēlāk Lukašenko tiešām parādīja, cik briesmīgi viņš spēj izrīkoties.
Man jau divreiz bijusi lieliska iespēja fotografēt Svjatlanu Cihanousku. Pirms pāris mēnešiem fotografēju viņu The New Yorker, bet pagājušajā gadā Bloomberg. Viņa ir vienkārši fantastisks cilvēks. Turpina strādāt katru dienu. Ar viņu ir lieliski parunāt. Viņas vīrs ir čekas cietumā. Viņai par to jādomā katru dienu. Es zinu, ka latvieši un lietuvieši saprot situāciju, bet man liekas būtiski izskaidrot cilvēkiem citās Eiropas valstīs un ASV, cik tas ir nopietni. Šī ir Eiropas valsts, kas dzīvo drausmīgā autoritārā režīmā. Ir grūti noskatīties. Robeža ir 35 km attālumā no Viļņas, un otrā pusē ir cita pasaule.
Reģionālajā politikā pēdējā laikā ir diezgan daudz saspīlējumu.
Man liekas, ka ir ļoti svarīgi fotografēt un parādīt šo Eiropas daļu. Cilvēki visā pasaulē nesaprot, ka demokrātija var izzust. Var sākties kari. Mana mamma ir ukrainiete. Uzskatām demokrātiju par pašsaprotamu, bet tā var vienkārši izgaist. Esmu amerikānis, un mēs šobrīd cīnāmies ar līdzīgām politiskām problēmām, kas apdraud demokrātiju. Jāatgādina sev pašiem un visiem citiem, cik svarīgi ir par to cīnīties.
Lietuva, protams, atguva savu neatkarību, iestājās ES un NATO, un liekas, ka viss ir lieliski. Bet tad, kad Nacionālā bibliotēka atcēla manu izstādi, tas bija atgādinājums par to, ka dažkārt institūcijas arī var sākt darīt neiedomājamas lietas. Cilvēki pie varas var cenzēt māksliniekus. Tas notika bibliotēkā — vietā, kas ir paredzēta diskusijām. Politiski tas, kas notika ar manu izstādi, bija diezgan baisi. Domāju, kas būs tālāk. Paskaties uz Poliju, mūsu kaimiņu. Tur tiek atlaisti muzeju un bibliotēku direktori un tiek aizstāti ar cilvēkiem, kas rīkojas, kā grib valdība. Tas viss ir daudz nopietnāk, nekā cilvēki šeit domā.
Jā, redzam, ka pēdējo gadu laikā labējā spārna populisti iet uzvaras gājienā Austrumeiropā un Rietumiropā, kā arī ASV.
Polijā labējā spārna valdība sāka ar to, ka teica, ka nedrīkst runāt par holokaustu, teikt, ka poļi palīdzēja nacistiem nogalināt ebrejus. Tas tagad ir ierakstīts likumā. Kad pret minoritāšu grupām tiek veidotas nomelnošanas kampaņas vai tiek mainīta vēsture, kļūst bailīgi. Kad tika atcelta mana izstāde un Nacionālā bibliotēka teica, ka nevaru runāt par holokaustu, sāku satraukties, ka šāda politika parādās arī šeit. Nav vēl gluži tik briesmīgi, un draugi saka, ka tas nav nekas tik traks, tā vienkārši Lietuvā dažkārt notiek, bet sekas, kas redzamas Polijā, Ungārijā, Baltkrievijā, man liek par šīm lietām vairāk aizdomāties.
Savā apgādā ARÖK esi izdevis visus savus darbus. Kāpēc, tavuprāt, mūsdienās ir svarīgi izdot grāmatas, ja lielākoties viss notiek ekrānos?
Pašpublicēju savu pirmo grāmatu 2007. gadā, un tas bija brīdis, kad lietas sāka nedaudz mainīties. Kā jaunāks fotogrāfs ļoti gribēju uztaisīt grāmatu. Tikos ar vairākiem izdevējiem, un viņiem patika mani darbi, bet neviens negribēja tos izdot. Izlēmu, ka darīšu pats. Ir diezgan forši, ka Lietuvā ir labas tipogrāfijas ar labām cenām. Man noveicās, ka gribēju izdot grāmatu un dzīvoju šeit.
Fotogrāfijas un mākslas pasaule ir ļoti mainījusies, kopš izdevu to grāmatu, tomēr metaforiskie vārtsargi — izdevēji, galerijas, muzeji — joprojām pastāv. Pienāca brīdis, kad izlēmu — labi, ja viņi negrib rādīt manus darbus, parādīšu tos pats. Grāmatas taisu tāpēc, ka tas ir lielisks veids, kā cilvēkiem parādīt savus darbus tieši tā, kā vēlies. Tas ir kā taisīt filmu — grāmatai veic bilžu atlasi, izdomā attēlu secību, papīru, vāka materiālu. Es bieži aizraujos — taisu pufīgas grāmatas ar plastmasas logotipiem un tādām lietām. Tieši tas ir forši, jo uztaisi šo priekšmetu, ko pēc tam vari aizsūtīt uz dažādiem pasaules nostūriem, un kāds var to paņemt rokās, ar to pavadīt laiku un novērtēt tavus darbus. Protams, apskatīt kaut ko uz datora ir viens, bet, manuprāt, ir svarīgi apsēsties ar grāmatu, sajust papīra tekstūru, vāka materiālu. Grāmata ir manu projektu gara rezultāts, tas, ko vēlos uztaisīt.
Grāmatas formāts arī labi piestāv fotogrāfijai. Labāk nekā dažiem citiem medijiem.
Jā, redzēsim, kas notiks pēc pandēmijas, bet fotogrāfijas lauciņā ir radusies vesela fotogrāmatu un fotopasākumu pasaule! Mani uzaicināja uz Ņujorkas mākslas grāmatu tirgu. Man tur bija pašam savs galdiņš. Uz šādiem pasākumiem sabrauc cilvēki no visas pasaules. Viņi pērk tavas grāmatas, un jūs parunājaties. Tas ir tiešām forši!
Brendinga ziņā pašizdošana tiek uztverta pozitīvi. Zinu no saviem draugiem rakstniekiem, ka, ja literārajā pasaulē pašizdod, tas nozīmē, ka neesi īpaši labs rakstnieks vai arī ka neesi pieņemts tajā pasaulē. Fotogrāfijas pasaulē, es teiktu, ka pašizdot ir stilīgāk. Tas īpaši redzams grāmatu tirgos. Tev ir savs galds, un viss ir izlikts tā, kā vēlies to parādīt. Tu pats sevi piesaki.
Gribēju arī pajautāt par sadarbību ar modes dizaineri Gošu Rubčinski un zīmolu Vetements. Abi kļuva pazīstami ar to, ka padarīja stilīgu postpadomju estētiku. Fotogrāfijām no tavas Disko sērijas ir līdzīga pievilcība — treniņtērpi un tāda kā Austrumeiropas proletariāta estētika.
Gan Goša, gan Vetements radoši sadarbojās ar stilisti Lotu Volkovu. Viņa ir no Krievijas, bet jau gadiem dzīvo Parīzē. Viņa Parīzē nopirka manu Disko grāmatu un tad atrakstīja, ka vēlētos sadarboties. Man bija jāpajautā sievai, kas ir Vetements.
Lota darbam piegāja ļoti nopietni. Esmu iepriekš fotografējis modi, kur, lai gan sākotnēji ir paredzēts, ka tiks iesaistīti neprofesionāli modeļi, beigās neviens negrib izmantot “īstus” cilvēkus. Bet Lota bija uzstājīga. Gribēja ar mani braukt uz diskotēkām un uzrunāt jauniešus tur. Tas bija pirms kādiem pieciem gadiem, un tad jau liela daļa diskotēku bija aizvērušās. Darbojās tikai divas. Lota atbrauca uz Viļņu, un tā mēs ziemas vidū devāmies uz šīm ļoti nomaļajām diskotēkām. Viņa ir māksliniece. Mēs atradām jauniešus, un tā bija pirmā reize, kad man bija sajūta, ka šis nav vienkārši pasūtījuma darbs, bet patiesa sadarbība. Mērķis bija uztaisīt interesantus attēlus. Tas bija diezgan forši. Man nebija sajūta, ka strādāju pie kaut kā komerciāla.
Ar Gošu sadarbība bija žurnālam Dazed. Aizbraucu uz Maskavu un sabildēju viņa darbus. Es viņu iepriekš biju jau saticis. Man gan nepatīk tas apzīmējums “postpadomju estētika”. Tas visus ieliek vienā padomju pasaules maisā. Zinu, ka Goša un Lota savos darbos izmanto padomju simbolus, bet jaunā veidā. Nezinu, vai tas ir pilnībā nostrādājis, bet vismaz viņi kaut ko pamēģināja.
Vetements pieeja modei, šķiet, ir nedaudz mainījusi spēles noteikumus.
Man tas liekas diezgan forši. Tas tiešām bija māksliniecisks process. Lota nav vienkārši kaut kāda algota stiliste. Tā ir viņas dzīve. Viņa lietas veidos pēc sava prāta. Es to ļoti respektēju. Turklāt viņa nāk no fotogrāfijas pasaules.
Ir ļoti patīkami, kad tevi kaut kam noalgo un arī grib, lai dari kā gribi. Esmu bildējis modi arī iepriekš, un rezultāts bieži ir tik ļoti atšķaidīts, ka tur vairs vispār nav nekā no manis.
Goša spiež uz jūtīgiem punktiem. Vienā brīdī iznāca PSRS Adidas krekls. Visi šeit domāja, ka Goša to uztaisīja, bet man tā nešķiet. Lietuvas Ārlietu ministrija bija sašutusi par šo tēkreklu. Tas bija ļoti kontroversiāls, tomēr nezinu… Protams, ka modes pasaulē cilvēki mēģina būt provokatīvi, bet es domāju, ka jauni cilvēki tādā veidā arī tiek vaļā no šīs vēstures.
Pie kā tagad strādā?
Pavadu daudz laika Žagarē. Nedaudz tur fotografēju un strādāju pie dažiem projektiem. Par izstādi MO — lielais mērķis ir to pārvērst grāmatā. Otrreiz izdot BAXT ar visu jauno materiālu.
Pandēmijas laikā bija grūti fotografēt. Galvenokārt bildēju cilvēkus un nejūtos droši. Esmu saņēmis visas trīs potes un vienmēr valkāju masku, bet nejūtos ērti iet pie kāda uz mājām, lai fotografētu.
