Ķermenis kā negatīvs. Sajūtu atgriešanās

Šajā darbā es atgriežos pie traumatiskām atmiņām un pieredzes, ko pārdzīvoju kā starporgānu audzēja paciente. Deviņpadsmit gadu vecumā, Vecgada vakarā, man sākās plaša iekšējā asiņošana. Atklājās, ka man ir liels starporgānu audzējs. Polijā kam tādam nebija precedenta, nebija ne medicīnisku gadījumu izpētes, ne ārstēšanas kursa. Vēlāk uzzināju, ka mana situācija bija viens no 300 gadījumiem pasaulē un zinātnei bija maz atbilžu par tās cēloni un par to, kā rīkoties.

Slimnīcā pavadīju vairākas nedēļas, atgūstoties pēc asiņošanas un gaidot pirmo operāciju. Tā ilga deviņas stundas un mainīja manu ķermeni šūnu līmenī, atstājot stresa un trauksmes pazīmes, saistītas ar izdzīvošanas draudiem. Šī operācija dzīvo kā fotonegatīvs manā dzīvē, kas turpmāk rada attēlus, tostarp tos, kas veido šo darbu. Šajā darbā dziļa somatiskā atmiņa tiek vizuāli parādīta ārēji, caur fotogrāfisko virsmu.

Atgriežoties atmiņās un atveidojot tās kontrolētos studijas apstākļos, es cenšos tās pārveidot šūnu līmenī, lai mans ķermenis varētu atgūt līdzsvaru. Šajā atgriešanās aktā es aizvietoju invazīvu ķirurģisku instrumentu ar savu kameru kā uztverošu ierīci, lai reģistrētu, apvienotu un veicinātu dziedināšanas rituālu. Tieši šis empātiskās iesaistīšanās process atkal piešķir ķermenim un sev dimensiju un attīsta spēju vienoties ciešanās ar citiem. Šajā darbā es satiekos arī ar savu tēvu, atbalstot viņu ciešanās, jo no 2016. gada līdz pat savai aiziešanai mūžībā 2019. gadā viņš slimoja ar vēzi.

Studijā ar maigu, vienmērīgu skatienu caur kameras objektīvu es kļūstu par savas fiziskās būtības novērotāju. Tas ir ontoloģisks ceļojums, kurā priekšplānā izvirzās manas pieredzes subjektīvās dimensijas tiešums un konkrētība. Es kā paciente pārradu traumatiskās atmiņas drošā, privātā (vai daļēji privātā) telpā. Izveidojot skatuvi, es radu slimnīcas istabu un ķirurģisko aparātu. Citos gadījumos es fotografēju sevi, kad uz to pamudina ar slimnīcu saistīti priekšmeti — tie kļūst par atmiņu indeksiem, norādot uz Rietumu medicīniskās ārstēšanas pieredzi. Kamera kļūst par liecinieci, kas reģistrē sarežģītās pieredzes atkārtošanās mirkļus manos apstākļos.

Izabelas Jurcēvičas (Izabela Jurcewicz) darbi izstādīti vairāk nekā trīsdesmit izstādēs, tostarp Starptautiskajā fotogrāfijas centrā, ClampArt, Baxter St CCNY, SVA Flatiron galerijā Ņujorkā, RISD muzejā un Musa paviljona pavadošajā izstādē 59. Venēcijas biennāles laikā. Viņas darbi tikuši prezentēti starptautiskos fotogrāfijas festivālos Unseen Amsterdamā, Fotogrāfijas mēnesī Bratislavā, TIFF festivālā Vroclavā, 12. Fotofestivālā Lodzā, 8. Fotogrāfijas biennālē Poznaņā.