Paurķēties ģipškartonā

Fotogrāfu Reini Hofmani (1985) mēdz raksturot kā mākslinieku ar sociāli antropoloģisku skatījumu, kurš “pēta cilvēka ietekmēto vidi” – konkrēti Latvijas cilvēka ietekmi uz savu apkārtni un ainavu. Vai tie būtu daudzdzīvokļu nami, Lucavsalas mazdārziņi, pēckrīzes zemes gabali ar pašdarinātu zīmi “Pārdod” vai “Privāts” centrā – Hofmaņa skatiens mēģina atrast kaut ko acij apslēptu (vai apzināti ignorētu), tomēr visiem labi pazīstamu. Viņa darbos vienmēr jaušas gan kas vairāk par kolektīvi iesmīkņājošu sociālu kritiku un absurda pamanīšanu – viņam piemīt tāda kā patiesa, godīga dziņa fiksēt skaisto, saskatīt klasiski estētisku kompozīciju un kolorītu arī novārtā atstātā vidē, kuras vizuālo nepievilcību vairs neredzam, un cilvēcisko vājību pieņemoša attieksme – kā sēriju Privāts un Pārdod gadījumā, par kuru reizēm šķiet, ka ciniski privātīpašnieciskais uzrakstiņš Hofmanim kalpojis tikai par attaisnojumu nofotografēt kādu nejauši ieraudzītu pārpasaulīgi skaistu ainavu.

Izstādē Telpa Nr. 13, ko novembrī atklāja ISSP Galerijā, fotogrāfs savu vērotāja skatienu virza vēl tālāk – ne vien pārslēdzoties no eksterjeriem uz interjeriem, bet cenšoties ielūkoties arī aiz sienām, kas slēpj skatienam neparedzētas telpas: industriālo ēku kambarus, pagrabus, noliktavas, patrepes, uzgaidāmās telpas, kas, kā izstādes anotācijā teikts, “domātas visiem un nevienam”. Atklājot visgreizākos vaibstus latviešu “ietekmētajā vidē” savā interjera ainavu sērijā Hofmanis, liekas, dodas vēl tālāk šīs vietas, vides un sevis pieņemšanas virzienā.

Pilsētu un sabiedrības kopējo telpu vēl lielākā mērā nekā tās objekti veido un raksturo tās savienojumi – komunikācijas infrastruktūra, sakari, koplietošanas pakalpojumi –, kam šajā sērijā Hofmanis cenšas pievērst uzmanību. Par arhitektūras fotogrāfiem mēdz teikt, ka viņu uzdevums ir “atklāt telpu” – pamanīt tās ideju, ar gaismu pārzīmējot cilvēka rokas un dabas vilktās līnijas. Kā teica viens pazīstams japāņu fotogrāfs: “Starp šīm dubultajām līnijām var parādīties kaut kas līdz šim apslēpts, kas ļauj atklāt metaforas pavedienu, kurš aizved mūs līdz pašu mājas namdurvīm.”¹⁾ Naoja Hatakejama. Tracing Lines, Draftsman’s Pencil. The Museum of Modern Art. Kamakura, 2007 Man šķiet, ka tieši šādu uzdevumu paveic arī Hofmanis šajā darbu sērijā, kuru vienlaikus raksturo gan gaiša, cerību pilna ironija, gan dziļa cieņa un godīga cenšanās izprast šo pretrunīgo pasauli, kurā viņš meklē izjaukto harmoniju.

Izstādes zālē mēs redzam aptuveni duci vertikālu fotogrāfiju, kurās gaumīgā kompozīcijā savietojas telpu veidojošās dažādu materiālu virsmas ar visvisādiem infrastruktūras elementiem. Simetriskas spraugas griestu un sienu klājumos, kuros svaigi ievilkti dažādi inženierkomunikāciju tīkli – vadi un caurules, pa kuriem esam saistīti un kas kalpo par tādu kā pilsētas vietējo asinsriti. Vai arī svaigi ar celtniecības putām aizpūstas atstarpes starp dažādajām plaknēm. Attēlus raksturo taisno un vijīgo līniju kontrasts – arhitekta oriģinālais plānojums un tagadnes inženiera vai meistara veiktie praktiskie uzlabojumi konkrētās vietas praktiskās funkcionēšanas vajadzībām –, starp ko fotogrāfijās panākts zināms saskanīgums. Divdimensiju telpā attēlotie trīsdimensiju objekti mums ļauj ieraudzīt nejaušības un cilvēka rokas pieskāriena veidoto “rakstu”, kurš ir atpazīstams. Tur ir simetriska un racionāla Eiklīda ģeometrija ar pareiziem stūriem, leņķiem, laukumiem, bet tai pievienojas arī tā otra, kas katrai lietai dabā ir sava un kura nespēlē pēc lineāriem noteikumiem. Aiz stūrainiem rāmjiem ložņā organiski izlocījušies vadi, sazarotas, sudrabotas kanalizācijas caurules kuplo pretī griestiem kā austras koks, kas pieslēgts lētai izlietnītei un boilerim ar neveiklu plastmasas cauruli (tas esot kāds Vāgnera zāles aizkulišu skats), marmora flīžu klājumam otrā plānā resnas kā kāpuri mitinās milzīgas bleķa caurules salātlapiņu krāsā, bet vēl citas aizlokās pagrabā kā tādas daudzstāvu nama saknes. Mēs redzam daudz absurdu un šķietami nesavietojamu arhitektonisko risinājumu, kur sastopas taisnstūri, trapeces un liektas līnijas, bet viss tomēr paradoksāli turas kopā, un nav arī tā, ka šos skatus mēs nebūtu redzējuši un pie tiem pieraduši, pat ja tās pārsvarā ir telpas, kuras apzināti neradām un nerādām, jo tās ievērojami atšķiras no mūsu vēlamās, perfektās fasādes. Tomēr arī šīs telpas ir kaut kādā ziņā mājīgas un pat pievilcīgas ar to, ka atklāj mūsu vājības, nemākulību, cilvēcību…

Esmu dzirdējusi arhitektus sakām, ka mājas ir vieta, kur sākas cilvēka personība. Un Hofmanis mums rāda šīs personības autentiskumu – lietas un vietas, kur saglabājušies “vienkāršā cilvēka” pieskārieni un kaut kāds īstums. Saliekot šādus attēlus blakus, rodas priekšstats par tādiem kā pilsētas slēptajiem džungļiem, no kuriem strāvo iekšēja brīvība, augšana savā vaļā, zināms dzīvnieciskums, attīstība un savs iekšējs ritms. Izstādē redzamās fotogrāfijas esot tikai daļa no plašākas ilgi un mērķtiecīgi veidotas kolekcijas – tātad redzamā daļa no plašāka pētījuma, kurā fotogrāfs, liekas, pamanījis neveikli un netīši izveidojušos pinekļu iekšējo loģiku, kas kalpo arī kā metafora stāstam par šīs vietas atšķirīgajām paaudzēm un eklektiskajiem vēstures slāņiem, kas laika gaitā mainījuši cits citu ar dažādiem “uzlabojumiem”.

Hofmanis piešķir šiem it kā absurdajiem un bieži vien neestētiskajiem interjeru veidojumiem kompozicionālu izsmalcinātību – no attēliem strāvo pieņemošs maigums, nevis ironija (smīns tur, protams, arī ir nojaušams, bet tas nav izsmiekls), vieglums un gaišums sanitāro telpu pasteļkrāsās. Šķiet, viņam fotogrāfijās izdevies fiksēt to grūti definējamo, bet labi pazīstamo “nasing special” momentu ar visu latvisko izrunu, kuru ilgāku laiku un pēc kādas it kā iekšējas vienošanās bijām ignorējuši, tādējādi nevērību pret sevi un savu apkārtējo vidi, iespējams, tikai vēl vairāk kultivējot. Es domāju, ka pieņemt savu vājību kā neiztrūkstošu ir brieduma pazīme, un, manuprāt, šeit nav runa tikai par fotogrāfa individuālo briedumu, bet par paaudzes un mūsdienu Latvijas sabiedrības spēju godīgāk paskatīties uz sevi.

Viens no fotogrāfijas uzdevumiem ir reflektēt par to, kas ir “es” vai “tu”, – uzregulēt asumu, lai izgaismotu “iekšējo pasauli” un atklātu ko vairāk ne tikai par šo vietu, bet arī par sevi, mums. Hofmaņa izstādē ir ļoti jūtama šī pašrefleksija un pārdomas par skatīšanos kā tādu, kas lielā mērā akcentēta ar mākslinieka Alekseja Beļicka scenogrāfisko risinājumu, kur tiek apspēlēta apmeklētāju spēja pamanīt. Konkrēti – pamanīt, ka ir izmanījusies labi pazīstamās ISSP zāles forma – tai ir uzbūvēta slīpa siena. Nē, mēs to nepamanām uzreiz, jo koncentrējamies uz savu primāro, pasākuma koda diktēto uzdevumu izstādē aplūkot fotogrāfijas, sveicināties ar citiem apmeklētājiem, paņemt anotāciju, vīna glāzi, un pašai telpai nepievēršam uzmanību tik ilgi, kamēr pamanām izbūvēto “actiņu” slīpajā sienā, kura mūs ielūdz palūkoties aiz tās. “Actiņa” ir kā metafora par fotogrāfa “aci”, caur kuru izstādēs tiekam aicināti paskatīties uz pasauli. Un, jā, – caur actiņu mēs ieraugām vēl vienu Hofmaņa fotogrāfiju, kura vienlaikus mūs ievelk savā perspektīvā, bet liek arī apzināties, ka starp attēlu un skatītāju ir vēl kāda starptelpa, kuru savukārt var ieraudzīt tikai no sāna vitrīnas loga, izejot no galerijas laukā. Tātad, vēlreiz pamainot skatpunktu jeb izejot laukā, mēs ieraugām kārtējo “kambari”, “aizskatuvi” vai paslēpto telpu, kurā satiekas dažādas plaknes, caurules un galējās sienas vēl viena fotogrāfija, kurā redzama kārtējā šāda paslēptā telpa. Tādā ziņā 13. telpa kalpo kā metatelpa, kas attēlo to, ko mēs neattēlojam mākslā.

Kaut kas šajā izstādē, manuprāt, ieskanas no Hofmaņa 2011. gada darbu sērijas LARP, kas bija veltīta lomu spēlēm jeb jautājumam, vai maska ir tikai maska vai daļa no personas identitātes. Varbūt tas ir Hofmaņa paaudzes jautājums – ko iesākt ar šo it kā uzcelto, bet līdz galam nenošpaktelēto Rīgu? Vai nepabeigtās apdares un ģipškartons, ar kuru aiz steigas, nabadzības, vēloties līdzināties citiem, kādā brīdī esam apklājuši pagātnes mantojumu un tā trūkumus un kurš uzlikts tikai daļēji, “pagaidām”, “lai nepūš vējš”, it kā nogaidot nākamo etapu. Vai tas nav kļuvis par daļu no mūsu tagadējā tēla? Vai tajā neslēpjas neuzticēšanās nākotnei, necieņa pret esošo, bailes no iespējami drīzām pārmaiņām? Vai nevēlēšanās ieguldīt sabiedrības koplietošanas telpās neliecina par mūsu neuzticēšanos līdzcilvēkiem? Un kā ir labāk – uzcelt sienu, perfektu masku, kuru nevar atšķirt no īstās sejas, vai tomēr atstāt šādi ar redzamajām stiķējuma vietām un neizliekoties, ka pasaule ir picture perfect? Varbūt tās pagaidu konstrukcijas tiešām ir jāatstāj, lai neaizmirstu, ko tās slēpj un lai palaikam paplēstu kārtu un paskatītos, kas aiz šīm sienām mums veļas pretī, līdz pienāks brīdis un apņemšanās to savest labākā kārtībā.