Puntulim un parējiem pa svecītei

Bērniem pamatskolā māca, ka saule ir jāzīmē dzeltena, bet par rozā liek “neieskaitīts”. Politiķi tikmēr iestājas par tradicionālām vērtībām, kuras kāds nemitīgi grib apdraudēt, bet reizēs, kad ir jādefinē, kas tad ir latviešu kultūra, visbiežāk skan atbilde – tā ir latviešu valoda.

Ko tas viss nozīmē un kā tas viss ir saistīts? Viss sākas ar to, ka izglītības sistēma saražo paklausīgus, homogēnus pilsoņus, kuriem iemāca, ka atšķirība ir netikums. Skola bērniem iezubrī ne tikai to, ka 1+1 = 2, bet arī “pareizos” uzvedības modeļus situācijās, kad atbildes un risinājumi varētu būt vairāk par vienu. Jo eksaktas radošās aktivitātes neveicina radošumu, bet tikai palīdz iecementēt cilvēku sistēmā. Rezultātā izaug sabiedrība, kuras locekļi nav spējīgi ne vien uz abstrakto domāšanu un iztēli, bet arī dažādās situācijās paskatīties uz izaicinājumiem un problēmām no citu cilvēku un sabiedrības grupu skatpunkta, modelēt dažādus risinājumus, citiem vārdiem, iet citu ceļu brīžos, kad tas varētu būt patiesi nepieciešams, lai garantētu izeju bezcerīgā situācijā vai attīstību, izaugsmi, pārmaiņas. Un, protams, neradošiem cilvēkiem ir grūti akceptēt dažādību.

Latvijā aktīvi tiek popularizēts mīts, ka latviešu kultūra ir latviešu valoda. Taču valoda ir dzīvs organisms, kas spēj funkcionēt bez jebkādām finansiālām investīcijām vai valodas komisijām, un līdz ar to rodas pavisam loģisks jautājums — kāpēc tērēt nodokļu maksātāju naudu kultūras infrastruktūrai un produktiem, ja “kultūra” mums diendienā ir garantēta šā vai tā? Atliek tikai runāt latviski, un tu jau praktizē kultūru, punkts. Šāds koncepts ir izdevīgs, lai kultūru konstanti atstātu politiķu prioritāšu lejasgalā neatkarīgi no koalīcijas ideoloģiskās vai ekonomiskās orientācijas. Valoda ir kaut kas ikdienišķs un pašsaprotams, kā 1+1, tomēr kultūra reizēm var nozīmēt aktivitātes, kas ierindas pilsonim prasa sagatavošanos, zināšanas, piepūli, diskomfortu, un jā, arī abstrakto domāšanu un iztēli, ar kuras palīdzību arī vieglāk būtu saskatīt korelāciju ne vien starp kultūru un ekonomiku (piemēram, uzceļot laikmetīgās mākslas muzeju tiktu sekmēts tūrisms), bet arī valsts attīstību. Otra biežāk dzirdētā versija par kultūru ir, ka tā ir kā dinozauru kauli, kas jāsaglabā un jāsaudzē. Folklora un mantojums arī ir kaut kas pašsaprotams kā 1+1, un pie mūsu kauliem pamatā arī kultūrpolitika beidzas, tāpat kā valsts attīstība.

“Uz papīra” politiķu manifesti, programmas, deklarācijas un vīzijas sola sabiedrību “saliedēt”, “integrēt”, “iekļaut”, “stimulēt”, “attīstīt”, taču gadījums ar Nauru Puntuli (kas, protams, nav izņēmums, bet norma) izgaismo pretrunas starp ideālistiskajiem nodomiem un skumjo realitāti, kur patiesībā dominē “ierobežot”, “stagnēt”, “aizliegt”, “degradēt”, “sodīt”, “debilizēt”. Var jau būt, ka skaistie vārdi ir domāti, lai no ārpuses viss izskatītos pieklājīgi, lai varētu apgūt ES fondus, lai varētu uzturēt ilūziju par progresīvu valsti, taču beigsim izlikties par to, kas neesam! Tradicionālās latviešu vērtības nav ģimene, kultūra un valoda, bet gan tumsonība, pazemība un nabadzība! Un tieši šīs tradicionālās vērtības apdraud mūsu sabiedrību, nevis mākslinieki, geji vai krievi! Un šīs vērtības nav ierakstītas nevienā kanonā un vīzijā, bet gan darbos, kas ir nevis apzināta tuvredzīgu politiķu vai ļaunu aktīvistu sazvērestība pret nabaga sabiedrību, bet gan pašas sistēmas neapzināti radītie augļi. Sistēma ir kā tāds krātiņš ar neredzamām restēm, kuras būvēt sāk ģimenē, tad aktīvāk jau skolā, un tad ar minimālām laikmeta korekcijām to nododam nākamajai paaudzei, un tā mēs esam apburtajā lokā, no kura varam tikt ārā, nevis pateicoties kādam Laimes lācim, bet gan visbiežāk tieši tiem trakajiem māksliniekiem, kultūras darbiniekiem un nevalstiskajām institūcijām, kas neguļ uz vecajiem kauliem un, par spīti politiķu centieniem bremzēt Latvijas kultūras attīstību, kā tādi dīvaiņi tur pa gaismas svecītei visnotaļ dominējošā tumsā. To blāvā gaisma reizēm palīdz paskatīties uz savu nožēlojamo ģīmi spogulī, reizēm tā izgaismo paradigmas patieso seju, reizēm stimulē spert soli uz priekšu – gan katram indivudāli, gan kolektīvi. Ja gribas izrauties no krātiņa – biežāk jāiet svecīšu virzienā, jo pilna gaisma tuvākajā laikā mums nespīd, tieši pretēji – sistēmas sargi visu laiku cenšas šīs svecītes nopūst. Šeit arī Ziemassvētku novēlējums – lai mums būtu vairāk šādu svecīšu un lai tās turpina degt, lai tur vai kas!