Runā jaunais fotogrāfs – Nellija Daņiloviča
Nellija Daņiloviča, 26 gadus jauna fotogrāfe no Rīgas, ar savu sēriju Aukstums iekļuva FK Balvas finālā. 2017. gadā absolvējusi Rīgas Māras Muižnieces mākslas skolu, kur pirmo reizi pievērsusi uzmanību fotogrāfijai, pateicoties priekšmetam, kas bija saistīts ar fotomākslu. Tur Nellija bildēja ar, kā toreiz teica skolotājs, “vecu, bet labu Nikon” – spoguļkameru. 2017. gadā viņa mēģināja stāties Latvijas Mākslas akadēmijā, taču neiestājās, un pēc tam sākās ilgstošs un patstāvīgs radošu eksperimentu ceļš dažādās mākslas jomās. 2017. gada beigās Nellija sāka vadīt radošas meistarklases un zīmēšanu bērniem.
Kā tu pievērsies fotogrāfijai un kas tevi šajā medijā interesē?
Mani vienmēr interesēja viss, kas saistīts ar radošumu. Fotogrāfija nav izņēmums. Kopš bērnības man patika zīmēt, veikt rokdarbus un fotografēt. Pret zīmēšanu izturējos ļoti nopietni un paredzēju savu nākotni saistībā ar šo mākslas veidu, bet pret fotografiju attiecos ļoti viegli, nekad nedomāju par fotogrāfa karjeru, un tie bija tikai daudzi “klikšķ- klikšķ” un daudzas fotogrāfiju ar visu, kas pievērsa manu uzmanību, uz filmiņas un ar digitālo kameru.
Pusaudža gados kādu brīdi fotografēju ar mazo digitālo Olympus. Pēc tam manā dzīvē parādījās spoguļkamera Nikon, kuru mūsu ģimenei atdeva tēva kolēģis. Mākslas skolā bija ar fotogrāfiju saistīts priekšmets, un tad es padomāju, ka varu kaut kā izmantot savas zināšanas.Vidusskolā sāku fotografēt kādu skolas pasākumu. Tas bija mans skolas projekts trīs gadus pēc kārtas. Laiku pa laikam fotografēju skolas ekskursijas, dabu, radošās fotosesijas. Pēc vidusskolas ar fotogrāfiju īsti neaizrāvos.
2018. gadā mēs ar māsu lauku mājas pagrabā atradām vecu kameru ar filmiņu iekšā. Šajā filmiņā bija mūsu bērnības fotogrāfijas un daži kadri ar dabas motīviem, kurus uzņēmu, kad man bija aptuveni 11 gadu. Māsa sāka fotografēt ar šo kameru, un kādu laiku es visu to procesu vēroju no malas. 2020. gadā viņa ieguva sev citu analogo kameru un es paņēmu šo veco filmu kameru un sāku fotografēt. Patika fotografēt dabu, ainavas, dažkārt radus dārza darbos. Tagad mani interesē ielu fotogrāfija un dažādi eksperimenti un simbiozes.
Kāda fotogrāfija un māksla tevi iedvesmo?
Brīva, drosmīga māksla. Mūsdienīga. Viegla, kad paskaties un šķiet, ka cilvēks it kā kaut kā ne ļoti centās. Viņš neuzņēma tīrus, ideālus kadrus, neuzgleznoja ideālas līnijas uz sava audekla un, kad vienkārši pilnībā atdevās savam darbam, izšķīda tajā, uzticējās sev, atlaidās no savām domām un atdevās radošai plūsmai. Kad ikvienā kadrā vai triepiena kustībā var redzēt brīvību un, skatoties uz darbu, sajust autora enerģijas apmaiņu ar darbu. Mani ļoti iedvesmo kaut kas neparasts, dažādi eksperimenti.
Kas tev kā jaunam autoram ir vislielākie izaicinājumi?
Jebkurš radošs eksperiments prasa laika un naudas resursus. Vispirms tas dzimst galvā, tad tur kādu laiku attīstās un tad parādās pasaulē. Kāds ilgāk, kāds ātrāk, bet tomēr tas ir laiks. Fotogrāfija nav vienīgais, ar ko nodarbojos. Man ir grūti visu apvienot, un ar 24 stundām diennaktī joprojām nepietiek. Katrā jomā es vēlos būt pēc iespējas produktīvāka. Tas, iespējams, man ir lielākais izaicinājums. Un arī atrast savu darbu cienītājus ir izaicinājums.
Pastāsti, kā radās ideja par tavu sēriju Aukstums un kā tu to realizēji?
Sērijā Aukstums izmantotas 35 mm arhīva fotogrāfijas no 2020. gada. Man tās patika. Tajās var sajust klusumu, mieru, izmisumu, aukstumu. Atcerējos par šīm fotogrāfijām 2022. gada vasarā un, skatoties uz tām, man šķita, ka kaut kā pietrūkst. Tajā brīdī man radās interese par digitālo ilustrāciju Procreate programmā, un arī manos attēlos kaut kā pietrūka. Un radās ideja par simbiozi, apvienot fotogrāfiju un digitālo ilustrāciju. Sāku zīmēt uz fotogrāfijām, īsti nedomāju, ko konkrēti zīmēt, vienkārši padevos šai plūsmai. Tomēr fotogrāfiju vaibi ietekmēja ilustrāciju un tās krāsu paleti. Izdomāti tēli izveidoja un parādīja jaunu realitāti, kura ir interesantāka un pievilcīgāka. Aukstums palika, sajūtas arī palika, bet parādijās ideja par to, ka katrs var izglābt sevi un izveidot savā galvā ideālo realitāti. Vajag tikai pamanīt. Katrā klusumā, izmisumā, aukstumā var atrast to, kas tevi glābs. Galu galā, rezultāts man patika, un iznāca neliela fotogrāfiju sērija Aukstums.
Kādu reakciju tu gaidi no skatītājiem?
Droši vien banāli gribas, lai mani darbi patīk. Bet es saprotu, ka visiem patikt nav iespējams. Droši vien ir tādi, kuriem nepatīk fotogrāfija apvienota ar ilustrāciju, es nepatīku vai vispār viss, ko es daru, nepatīk. Es tur neko nevaru darīt. Man nav robežu, māksla ir brīvība, un es turpināšu darīt to, ko daru, un turpināšu eksperimentēt. Bet laikam jebkurš radošs cilvēks sagaida pozitīvu reakciju un atbalstu.
Kā tu vērtē to, kas patlaban notiek Latvijas fotogrāfijā?
Latvijas fotogrāfija brīžiem ir ļoti brīva un atvērta, brīžiem radoša un interesanta, brīžiem garlaicīga. Dažāda. Taču, manuprāt, fotogrāfijas pasaule Latvijā sāk grimt komercijā, un man ļoti gribas vairāk mākslas, tādas brīvas, pārdrošas, nepiespiestas, interesantas, jaunas. Esmu ļoti priecīga, kad redzu ļoti eksperimentālas fotogrāfijas un mixed media tehnikas.
Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar fotogrāfiju?
Turpināt fotografēt. Fotografēt ar analogo kameru un ne tikai, turpināt eksperimentēt un veidot jaunas simbiozes. Varbūt arī apmeklēt kādas analogās fotogrāfijas meistarklases. Būtu forši kādreiz izveidot pastkartes ar savām fotogrāfijām.
