Miljons stāstu, kas jāizstāsta. Intervija ar Oksanu Parafeņuku

Ukraiņu fotogrāfi Oksanu Parafeņuku (1989) interesē radoša pieeja dokumentālajā fotogrāfijā, kuru viņa apguvusi pašmācības ceļā. Kopš 2017. gada, kad Parafeņuka saņēma pirmo pasūtījumu, viņa ļoti daudz attēlojusi Ukrainā notiekošo un publicējusi savus darbus daudzās lielākajās pasaules avīzēs un žurnālos, piemēram, The Washington Post, The New York Times un Le Monde. Vienlaikus Parafeņuka arī meklēja veidus, kā paust savu viedokli personīgos projektos.

Kad sarunājamies, viņa uz laiku ir Barselonā un rokās midzina savu astoņus mēnešus veco dēlu. Viņa atzīst, ka visu laiku dzīvo ar vainas sajūtu – par to, ka nav Ukrainā, ka nedod gana daudz ieguldījuma ar savu darbu un nemitīgi jautā, kādu dzīvi viņa var nodrošināt savam dēlam, ja Kijivā, piemēram, viņai ar zīdaini bija jāskrien glābties pazemē. Murgs, kas kļuva par realitāti.

Kā tu ieinteresējies par fotogrāfiju un kāpēc tieši sociālo, dokumentālo fotogrāfiju?

Šķiet, tas bija 2008. gadā, manai draudzenei bija fotoaparāts, es pamēģināju uzņemt pāris bilžu un nodomāju, ka būtu jauki, ja man būtu pašai sava kamera. Man vajadzēja apmēram pusgadu, lai no savas algas sakrātu un nopirktu vienkāršu DSLR kameru. Daudzus gadus es fotografēju ainavas, draugus, portretus, tā bija aizraušanās. Taču tajā pašā laikā es skatījos daudz fotogrāfiju internetā, gāju uz izstādēm, un manam onkulim, kuram ir liela ietekme uz manu interesi par fotogrāfiju, bija daudz dažādu slavenu fotogrāfu fotoalbumu. Viņš dzīvoja Harkivā, bet tagad, kara dēļ viņš ir Ļvivā. Viņš ar vilcienu atveda man apskatīt vienu vai divas grāmatas un tad tās atkal aizveda prom. Tā veidojās mana pieeja fotopasaulei. Pašu pirmo fotogrāfiju uzņēmu 10 vai 11 gadu vecumā. Tā bija ar lielu Nikon filmu fotoaparātu, es nofotografēju savu mammu, onkuli un vecmammu (viņu mammu) sēžam uz koka sola blakus vecmammas mājai. Sanāca šķībs horizonts, kas man joprojām bieži gadās.

2014. gadā es aizgāju no ofisa darba un sāku strādāt kā aģente – ārzemju fotogrāfu koordinatore un producente. Tā kā bija liela interese par Ukrainu Eiromaidana un kara Austrumukrainā dēļ, kas tikko bija sācies, es tur devos strādāt. Nekad nebiju domājusi, ka vēlēšos kļūt par fotožurnālisti. Patiesībā nemaz nezināju, kā tas notiek. Taču caur šo sarunāšanas darbu, strādājot ar patiešām lieliskiem ārzemju korespondentiem, es žurnālistiku apguvu praksē. Pēc dažiem gadiem sjautu spēcīgu vēlmi veidot pārmaiņas un sapratu, ka vēlos darīt pati un ka fotogrāfija ir joma, kas mani aizrauj visvairāk. Mans pirmais pasūtījums bija 2017. gadā amerikāņu izdevumam U.S. News & World Report. Esmu mūžīgu pateicību parādā viņu fotoredaktoram Uvidžītam Guptam, kas man uzticēja pasūtījumu, kad man vēl nebija nopietnu publikāciju. Viņš apskatīja manu sēriju Goalball: Field of Vision un izlēma, ka tā ir laba un nolīga mani, un darbs izdevās labi. Pēc tam es lēnām sāku saņemt vairāk pasūtījumu.

Kāpēc dokumentālā fotogrāfija? Jo mani dziļi savaldzina cilvēce tās dažādo dzīves aspektu, cilvēku spējas atgūties, viņu cieņas dēļ. Dokumentālā fotogrāfija šķita visdabiskākais veids, kā apmierināt manu interesi par zemi, kurā dzīvoju, un par cilvēkiem, kas izdzīvo grūtas situācijas, tai skaitā karu Austrumukrainā, kas sākās 2014. gadā, kā arī, lai izplatītu šos cilvēciskos stāstus plašākai sabiedrībai. Mana mamma stāstīja, kā es pāris gadu vecumā bērnu spēļu laukumos esmu stāvējusi un nopietni vērojusi, kā citi bērni spēlējas. Tieši tā es jūtos, kad fotografēju cilvēkus, mēģinu būt iejūtīga un uzmanīga novērotāja, kas mēģina iemūžināt kaut nedaudz no cilvēciskiem mirkļiem.

Vai tava interese par fotogrāfiju ir saistīta ar politisko situāciju tavā valstī?

Jā, laikam. Dažreiz es domāju, ja visi šie notikumi nebūtu bijuši, es nezinu, vai būtu ieinteresējusies par dokumentālo fotogrāfiju. Redzot, kas manā valstī notiek, šo brutālo Krievijas aneksiju un uzbrukumu, es jutos, ka ir svarīgi darīt šo darbu. Es nekad tā īsti neesmu strādājusi ārzemēs, jo domāju, ka man nav pietiekami dziļu zināšanu par citām valstīm, nezinu daudz par cilvēkiem, kas tur dzīvo, nedz viņu valodu, es prātoju, vai tiešām esmu vislabākais cilvēks, kas varēs izstāstīt viņu stāstus. Tāpēc strādāju pārsvarā Ukrainā. Vienlaikus man vēl joprojām ir ziņkāre pamēģināt pastrādāt citā valstī, lai saprastu kontekstu, kādā ārzemju žurnālisti strādā citās valstīs. Es iemācījos franču valodu un ceru iemācīties spāņu, lai varētu runāt ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem pasaulē viņu valodā. Tagad, ar Krievijas vispatverošo iebrukumu un visām briesmīgajām lietām, kas notiek, man šķiet, ka mums būs jāatklāj stāsti par manu dzimto Ukrainu vēl ilgus gadus, desmitgades, vai, tas pat var būt mūžīgs darbs. Ir stāsti, kas jāizstāsta par vietām, kurām grūti piekļūt, par vietām, kas ir okupētas un šobrīd nesasniedzamas, par cilvēkiem, kas vēl nav gatavi atklāt, kam gājuši cauri. Un karš vēl joprojām turpinās. Ir tik daudz aspektu, tik daudz stāstu, kas šobrīd risinās.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai domā atgriezties Ukrainā un turpināt fotografēt karu? Tev nesen piedzima bērns, vai tas ir iespaidojis tavus nākotnes plānus?

Šis ir liels jautājums, uz kuru mēģinu atrast atbildi. Būt stāvoklī iebrukuma laikā ir bijis ļoti sarežģīti. Es dzemdēju Polijā, lai gaisa trauksmes laikā nebūtu jākāpj pagrabā un būtu pārliecināta, ka mans bērns saņemtu neatliekamo palīdzību, ja tāda būtu nepieciešama, bet, protams, daudz sieviešu turpina dzemdēt un audzināt bērnus Ukrainā, kas ir daudz grūtāk. Mēs atgriezāmies mūsu mājās Kijivā augustā. Kad manam dēlam bija trīs mēneši, es pieņēmu dažus pasūtījumus. Bija tik daudz gaisa trauksmes. Tās ir stresa pilnas jebkurā situācijā, bet, ja mājās ir mazulis, tas ir cits līmenis. Mēnesi vēlāk, oktobrī, Krievija sāka raķešu uzbrukumus visā Ukrainā, arī Kijivā, ar mēŗķi iznīcināt enerģētikas infrastruktūru, taču bombardēja arī civiliedzīvotāju rajonus. Kāda raķete trāpīja Kijivas centrā, mēs to labi dzirdējām no sava dzīvokļa. Mums bija jāslēpjas metro, un šie raķešu uzbrukumi notika gandrīz katru nedēļu. Bieži nebija elektrības, viss piens, kuru biju sasaldējusi gadījumiem, kad neesmu mājās, aizgāja postā. Tad es sapratu, ka nevaru vairs iedomāties viņu atstāt ne ar vienu citu cilvēku. Atcēlu visus darbus. Kopš dienas, kad pārstāju strādāt, es katru dienu domāju par darbu. Tas ir grūti. Kad tu uztraucies par savu, savas ģimenes un draugu drošību, ir patiešām grūti būt tikai žurnālistam un stāstīt stāstus. Nepieciešama nedaudz distance un fokusēšanās uz citu cilvēku dzīvi. Mēs daudz braukājam, bet mūsu ideālais plāns, atkarībā no situācijas, ir doties atpakaļ uz Ukrainu, varbūt pēc pāris mēnešiem. Es varu mēģināt atsākt strādāt, un mēs ar vīru uz maiņām pieskatīsim dēlu.

Vai tu izjūti vainas sajūtu?

Pilnīgi noteikti. Tā ir vainas sajūta vairākos līmeņos – par to, ka neesmu savā valstī, par to, ka neesmu tuvumā ģimenei, par to, ka nestrādāju un neveicu gana daudz, lai informētu par notiekošo Ukrainā. Bet, kad mēs esam Ukrainā, es arī izjūtu vainas sajūtu, ka pakļauju savu dēlu riskam, kad viņam bija jāspēlējas pustumsā, kad nedrīkstēja ieslēgt gaismu, par to, ka gaisa uzbrukumu laikā mums bija jāatrodas aukstā metro, par to, ka esmu nemitīgā stresā. Manuprāt, vainas apziņa ir un būs klātesoša jebkurā gadījumā, tas laikam ir iemesls, kāpēc mēs visu laiku atgriežamies Ukrainā.

Cik bīstamos apstākļos kopš kara sākuma tu fotografēji?

Kad sākās iebrukums, es biju gandrīz sestajā grūtniecības mēnesī. Aprīļa sākumā beidzu fotografēt, jo lielākā daļa pasūtījumu bija saistīti ar lielu risku. Es strādāju pāris mēnešus pirms iebrukuma, bieži fotografējot teritoriālās aizsardzības mācības, aizbraucu uz robežu ar Krieviju, izbraucu ar krasta apsardzes kuģi Melnajā jūrā tikai nedēļu pirms Krievija sāka masīvo uzbrukumu. Decembrī, kad biju ceturtajā mēnesī, es aizbraucu uz fronti, kur situācija tobrīd bija paredzamāka. Es, protams, vēl joprojām riskēju. Nevaru teikt, ka vairs nebrauktu uz fronti, bet tas būtu atkarīgs no situācijas, izvērtējot riskus. Un izvērtējot, cik lielu ietekmi uzņemtais attēls atstātu uz skatītāju. Varbūt aizbraukt kaut kur uz ilgāku laiku būtu vērtīgāk, lai atrastu kādus cilvēciskus stāstus. Šis daudzējādā ziņā ir artilērijas karš, ir patiešām grūti fotografēt un par to efektīvi stāstīt, turklāt daudzi ļoti drosmīgi un uzticīgi fotogrāfi šo darbu jau dara. Bet pirmo mēnesi pēc Krievijas uzbrukuma sākuma es vēl strādāju, mēs pārsvarā bijām Vinnicā un Ļvivā, kas tika uzskatītas par drošākām vietām, bet tieši tur es redzēju debesīs lidojam raķetes un dzirdēju eksplozijas.

Ko tu ar saviem projektiem vēlies pastāstīt?

Kad strādā pie pasūtījuma darba, tu nofotografē to, ko viņi lūdz, bet mana galvenā interese ir civiliedzīvotāji. Tie bieži ir klusi stāsti tādā nozīmē, ka neviens par tiem nerunā, tie nav satriecoši, taču katrā ciemā frontes tuvumā ir daudz cilvēku un daudz ciešanu. Tur, iespējams, ir kāds ratiņkrēslā, kurš bombardēšanas laikā nemaz netiek uz pagrabu, tur, iespējams, ir sievietes ar bērniem, sievietes, kas dzemdē, kas kāda iemesla dēļ neaizbrauca no frontes, tur ir cilvēki, kam nav piekļuves zālēm, un šis saraksts ar absolūti kritiskiem cilvēkstāstiem var turpināties bezgalīgi. Visi šie stāsti ir patiešām svarīgi, jo parāda cilvēciskos zaudējumus, un, manuprāt, cilvēki var saprast šādus stāstus. Es, protams, gribētu doties uz vietām, kas bija okupētas un kuras Ukrainas armija tagad ir atbrīvojusi, ir daudz stāstu par to, kas tur noticis. Cilvēki kādu laiku varētu nevēlēties par to runāt, tādēļ ir svarīgi to turpināt darīt arī pēc vairākiem gadiem.

Kā dalās tavs laiks starp pasūtījuma darbiem un personīgajiem projektiem?

Pieprasījums tieši pirms pilna apmēra iebrukuma bija tik liels, ka man bija darbs gandrīz katru dienu. Cerams, drīz varēšu atsākt arī veidot personīgos projektus.

Par ko būs tavs nākamais projekts?

Neesmu vēl pieņēmusi lēmumu. Ir grūti izlemt par projektu, kamēr esi prom, sēdi un lasi ziņas tā vietā, lai būtu uz vietas un klātienē satiktu cilvēkus. Kaut kādā ziņā pašlaik ir miljons stāstu, kuri ir jāizstāsta. Man šķiet, ir jāizdomā cits vizuāls veids, kā pastāstīt stāstu, jo dokumentālā fotogrāfija der dažām lietām, kamēr citām idejām ir nepieciešama citāda vizuāla pieeja. Pēdējais personīgais projekts, kuru izveidoju, bija par kovidu – Dreams in the Time of Coronavirus (Sapņi koronavīrusa laikā). Tas bija par sapņiem vai murgiem, ko cilvēki redzēja pandēmijas laikā. 2021. gada decembrī, kad es biju viesnīcā Donbasā, stāvoklī, tikko strādājusi frontē, lasot visus nepatīkamos jautājumus par Krievijas iebrukumu, es jutos nemierīga, un man bija sapnis, ka apšaudes laikā skrienu ar tikko dzimušu bērnu un mēģinu paslēpties. Kad iedomājos par šo sapni, es vēl joprojām atceros, kā jutos. Visai interesanti, ka pēc kāda laika Kijivā bija bombardēšana, es ar savu dažus mēnešus veco dēlu devos slēpties metro, tā kā sapnis gandrīz kļuva par īstenību. Es domāju, ka daudziem Ukraiņiem ir spilgti, briesmīgi vai varbūt mierinoši sapņi, bēgļi ārpus Ukrainas, iespējams, sapņo par savām mājām. Varbūt izveidošu vēl vienu projekta sadaļu, jo sapņi ir tik fascinējoši. Es katru nakti redzu trakus sapņus. Taču vēl neesmu izdomājusi, kā to precīzi izdarīt vizuāli.

Vai mātišķības pieredze ir iespaidojusi tavu skatījumu uz politiku un fotogrāfiju?

Jā, es tieši domāju, ka šī pauze darbā un fakts, ka man ir dēls, iespējams, mainīs veidu, kā skatos uz lietām un kāda veida stāsti mani ieinteresē. Domāju, ka sapratne vai pat jūtīgums un izpratne par cilvēci pārtop citā līmenī. Īpaši domājot par cilvēkiem ar bērniem, veidojas daudz dziļāka izpratne, kam cilvēki iet cauri. Rūpes par bērniem ir tik universāla pieredze, bet, kamēr tev savu bērnu nav, to var saprast tikai daļēji. Es ceru, ka man pašai šī pieredze palīdzēs kļūt jūtīgākai un gādīgākai, aplūkot un pamanīt dažādus intīmus mirkļus, un saprast, kāpēc cilvēki grūtos laikos pieņem noteiktus lēmumus un kā to izstāstīt skatītājam.

Kur tu biji pagājušā gada 24. februārī? Kā tu atceries šo dienu?

Es biju Kijivā, mājās. 23. februārī man bija darbs dāņu avīzei. Biju ļoti nogurusi, jo biju stāvoklī un strādāju katru dienu jau kādus divus mēnešus. Valdīja noskaņojums, ka tas notiks, bet tajā vakarā daži kolēģi mums teica, ka izskatās, ka Krievija to tiešām taisās darīt nākamajā dienā. Es atceros, ka 23. februāra vakarā iegāju guļamistabā, kur gulēja mana māsa, un aizlīmēju logus, lai tos pasargātu bombardēšanas gadījumā. To darot, es raudāju. Tad mēs piemērījām aizsargtērpus, kas tā īsti nepalīdzētu, ja būtu nopietna bombardēšana, un aizgājām gulēt. Nevarēju gulēt visu nakti. Lasīju ziņas un ap pieciem no rīta, dzirdēju sprādzienu, tas nebija skaļš, bet es uzreiz zināju, kas tas bija. Pamodināju vīru un māsu un pateicu, ka tas ir sācies, lai arī nespēju tam noticēt. Mēs sēdējām uz grīdas, dzērām kafiju. Mans vīrs aizgāja uz darbu, un mēs ar māsu devāmies uz viesnīcu, kur strādājām ar NBC. Es neuzņēmu nevienu bildi, vienkārši nevarēju. Šie notikumi nobloķēja manu spēju domāt par fotografēšanu. Nākamajā dienā mēs devāmies uz Vinnicu, uz pilsētu pārsimt kilometru attālumā uz rietumiem no Kijivas. Ceļš, kas parasti paņem trīs stundas, mums prasīja 12.

Vai caur fotogrāfiju vari darīt kaut ko, kas palīdzētu tev un varbūt arī citiem sadzīvot vai transformēt traumatisko pieredzi?

Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka jā. Dažas dienas es nespēju fotografēt, bet citas, kad paņemu rokās fotoaparātu un pasaktos uz pasauli caur skata meklētāju, vēroju dažādus mirkļus un lietas no jauna, tas palīdz paiet malā no savas dzīves, analizēt un saskatīt. Tas palīdz arī novērtēt mazus, intīmus mirkļus. Es zinu dažus fotogrāfus, kas izveidoja darbnīcas pusaudžiem ar grūtu pieredzi, un darbs ar fotogrāfiju viņiem palīdzēja. Man nav nepieciešamās izglītības, bet šis noteikti ir interesants un svarīgs temats, par traumu ir jārunā. Man būtu interesanti izpētīt un iemācīties, kā ar fotogrāfijas palīdzību par to runāt. Katru reizi, kad strādāju ar kādu, kas piedzīvojis traumatisku pieredzi, es cenšos būt uzmanīga, lai neradītu vēl lielāku traumu. Fotogrāfija nevar palīdzēt izdziedēt traumu, bet tā noteikti var palīdzēt saprast, ka tu neesi vienīgais, kas tam iet cauri, ka esi daļa no kopienas, un tas palīdz nejusties vienam ar savu pārdzīvojumu. Rodas jautājums – kur tāda fotogrāfija, kas apskata traumu, būtu jārāda, lai pareizā auditorija to redzētu un varētu tai piekļūt?

Fotogrāfs Kevins Makelvanijs uztaisīja projektu, kur nevis fotografēja pats, bet deva kameras Sīrijas bēgļiem. Viņi vienu mēnesi fotografēja savu dzīvi un par to arī kaut ko uzrakstīja. Kad runājam par traumu, iespējams, to nevar izstāstīt efektīvā veidā, ja pats tam neesi gājis cauri. Mans pirmais personīgais projekts bija Wooden Box of Photographs (Koka kastīte ar fotogrāfijām) par cilvēkiem, kam bija jāpamet savas mājas. Tas ir darbs ar kolāžām par ģimeni no Austrumukrainas, kam 2014. gadā bija jāpamet savas mājas. Visinteresantākā daļa nebija pat kolāžas, bet laiks, ko pavadījām kopā, runājot par mūsu atmiņām, par vietām, kas mums ir svarīgas. Tas viņiem palīdzēja sajusties mājīgāk un mums justies tuvākiem. Interesanti, ka tagad pašai kara dēļ nācās pamest mājas, varbūt es kaut kādā veidā šo projektu turpināšu. Kad strādājam ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši traumu un gribam par to pastāstīt, mums viņiem jāpaprasa, kādam, viņuprāt, stāstam vajadzētu būt, nevis jāuzspiež mūsu pašu iepriekšveidotais uzskats.

Vienubrīd situācija bija pārāk nomācoša un es emocionāli nejutos pārāk labi. Pirmoreiz dzīvē runāju ar psihoterapeitu, un viņš man izstāstīja, ka Ukrainā cilvēku skaits, kas lieto antidepresantus, ir gājis uz augšu no 15 līdz apmēram 30 procentiem. Ukrainas sabiedrība ir traumatizēta, un tas ir kaut kas, kas tik ātri nepazudīs. Pirmajā iebrukuma nedēļā es strādāju priekš Spiegel. Mēs bijām aizgājuši uz psihologu tikšanos, kur viņi satiekas un savā starpā runājas. Bija ļoti emocionāli tur būt un to redzēt. Ikkatrs ir ietekmēts, daži cilvēki lielākā mērā, protams. Es uzskatu, ka mums ir paveicies, mūsu dzīvoklis nav skarts, līdz šim neviens no mūsu ģimenes locekļiem nav miris vai ievainots, lai arī daži ir armijā. Daudzi ir piedzīvojuši daudz ko sliktāku.

Vai esi iesaistījusies kādā projektā, kura mērķis ir atbalstīt Ukrainas armiju vai cilvēkus?

Lielākā daļa manu pūļu tiek veltītas, lai izplatītu vizuālo darbu par Ukrainu. Tas nav salīdzināms ar daudzu citu ukraiņu paveikto, īpaši kaujas laukā. Mans darbs pārsvarā notiek, pateicoties Katerinai Radčenko, kas ir starptautiskā foto festivāla Odesas Foto dienas dibinātāja un kuratore. Kopš iebrukuma sākuma viņa ir noorganizējusi ļoti daudz izstāžu ar Ukrainas fotogrāfu darbiem visā Eiropā. Viņa šogad ir arī World Press Photo konkursa žūrijā. Viņa tikko izdeva avīzi The Information Front, kurā ir arī mani darbi. Visi ienākumi tiek ziedoti. Arī daļa no izstāžu ienākumiem tiek ziedoti kādam labdarības projektam.

Cik maskulīna vēl joprojām ir dokumentālās fotogrāfijas un fotožurnālistikas pasaule? Kā tu šajā situācijā jūties?

Es domāju, ka tā vēl joprojām nav gluži vienlīdzīga. Kad biju Ukrainā, dažādos pasākumos un preses konferencēs lielākā daļa fotogrāfu bija vīrieši. Industrija vienmēr nav pārāk draudzīga, bet tā, manuprāt, lēnām mainās uz labo pusi, pateicoties dažiem industrijas cilvēkiem, kas vēlas kaut ko uzlabot, pateicoties tādām iniciatīvām kā Women Photograph vai The Journal, un pateicoties sievietēm, kas ir parādījušas, ka sieviete var darīt šo darbu, taču vēl daudz kam būtu jāmainās. Daži fotoredaktori, ar kuriem esmu strādājusi, patiesi mēģina pārliecināties, ka nolīgst arī daudz sieviešu. Pagājušājā nedēļā es biju Marseļā. Tur Centre Photographique Marseille ir Ukrainas fotogrāfu darbu izstāde, kurā ir izstādīti arī mani darbi. Centra direktors teica, ka viņi nedrīkst veidot nevienu izstādi, ja tajā nav iekļauti arī sieviešu darbi. Pajokoju, ka cerams, mani ielūdza manu darbu dēļ.

Tas ir kā izpildīt kvotas.

Ir labi, ka kvotas pastāv, bet tās tikai pieskaras problēmas virspusei, jo nodrošināt gana iespēju sievietēm, kā arī transpersonām, nebinārām personām, citu rasu pārstāvjiem, nav viss, kas nepieciešams. Ir daudz dziļāku problēmu, kam jāpievērš uzmanība, sākot ar to, kā tiekam uzaudzināti ģimenē un sabiedrībā, kā iemācāmies par dzimumu līdztiesību un ko tā patiesībā nozīmē, kā uzlabot postkoloniālisma paliekas, kā sabiedrībai labāk palīdzēt rūpēs par bērnu. Iespējams, nav pieteikami daudz sieviešu, kurām ir bijusi iespēja, atbalsts un pieeja profesionālam līmenim, lai vispār iesniegtu projektus. Problēma nav kvotās, bet nodrošināt, ka talantīgām sievietēm ir iespēja darīt šo darbu.

Man bija nepieciešami gadi, lai pat noticētu, ka es varētu strādāt par fotožurnālisti, es pat nerunāju par kara žurnālistiku. Es nezināju, kur sākt, un attieksme no kolēģiem ne vienmēr bija atbalstoša. Ja lielu izdevumu redaktori pārsvarā nolīgst vīriešus, tad, protams, viņi šos darbus iesniegs konkursos. Tikai tāpēc, ka sievietēm nebija iespējas šo darbu veikt, nenozīmē, ka viņas to nevarētu.