Ceļojums nezināmajā. Intervija ar Georgu Avetisjanu
Šodien, 3. jūlijā, Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā tiks atvērta Georga Avetisjana (1985) izstāde un grāmata Motherland. Far Beyond the Polar Circle (Māteszeme. Tālu prom aiz Polārā loka). Darbs sakņojas Georga dzimtā, jo 1941. gada 14. jūnijā uz Igarku tika izsūtīta Georga vecāmāte, kas tur pavadīja 15 gadus, tur pasaulē nāca arī Georga mamma. Izpētījis arhīvos pieejamos materiālus, sagatavojies fiziski un tobrīd šķietami arī morāli, Georgs devās nezināmajā ceļā uz Sibīrijas ziemeļiem, kur atklāja sirsnīgus cilvēkus un mežonīgi skaistu dabu – tagadni, kas kontrastēja ar pāgātnes šausminošajām lappusēm.
Fotogrāfs un fotogrāmatu izdevējs Georgs Avetisjans 2016. gadā ieguvis maģistra grādu fotogrāfijā Braitonas universitātē Lielbritānijā. Mācījies fotogrāfiju arī pie Andreja Granta, piedalījies vairākās ISSP vasaras skolās, Docking Station mākslas rezidencē Amsterdamā un citās starptautiskās programmās. Georgs ir arī Eiropas fotogrāfijas platformas Parallel dalībnieks. Saņēmis vairākus apbalvojumus, piedalījies vairākās ekspertu komisijās, vadījis vieslekcijas un publicējies starptautiskos medijos. Motherland. Far Beyond the Polar Circle sērija bijusi skatāma arī grupu izstādēs Šveicē, Luksemburgā, Itālijā, Zviedrijā, Lietuvā, Polijā un Portugālē. Dibinājis izdevniecību Milda Books, kurā 2018. gadā iznāca viņa iepriekšējā grāmata Dzimtene (Homeland).
Cik ilgi tu gatavojies, fiziski un emocionāli, lai uzsāktu Māteszeme. Tālu prom aiz Polārā loka projektu?
Ideja aizsākās pasen, bet nopietni to sāku apsvērt 2017.–2018. gadā, un tad arī sāku plānot, izveidojot koncepciju un plānu, kā labāk darīt. Sazinājos ar cilvēkiem, kas ir saistīti ar Ziemeļu polāro loku, uzzinot, kam gatavoties, kā pietuvināties cilvēkiem šajā reģionā, Sibīrijā, aiz polārā loka; gatavojos klimatiskajiem apstākļiem, jo braucu ziemā. Viss bija jauns un nezināms. Es pazinu vienu cilvēku, bijušo kolēģi, no Jakutskas, viņš arī padalījās ar vērtīgu informāciju. 2019. gadā sāku vākt un pētīt materiālus Latvijas Okupācijas muzejā un Latvijas Nacionālajā arhīvā. Tā ir praktiskā daļa, bet morāli un emocionāli gatavojos, lasot literatūru, iedziļinoties vēsturē, kas bija diezgan smagi un vēl jo smagāk, kad Ukrainā jau bija sācies karš. Redzēt, ka vēsture atkārtojas, likās nesaprotami. Šobrīd ir patīkami redzēt, kā viss process vainagojies un saliekas kopā grāmatā un izstādē.
Vai no ģimenes tev bija kāda informācija?
Ļoti minimāla. Kad iesāku darbu pie projekta, mana mamma vēl bija dzīva. Diemžēl 2020. gadā viņa aizgāja. Šo un to viņa man varēja pastāstīt, bet ne daudz. Daļa informācijas, pie kuras es nonācu arhīvos, arī mammai bija jaunums. Piemēram, zinājām, ka vecaistēvs ir izsūtīts no Smoļenskas, bet izrādās, ka no Johvi Igaunijā. Kā viņš tur nokļuva, neviens nevarēja izstāstīt. Mans onkulis vēl ir dzīvs, viņš ir pārliecināts, ka pēc Smoļenskas vecaistēvs pārcēlās uz Vladimiru, tur ir mācījies un strādājis, un saistībā ar darbu ir aizsūtīts uz Igauniju. Izsūtīts, jo kādam kaut kas nepatika. Tajā laikā represijas bija arī pret krievu tautu, ne tikai pret baltiešiem.
Vai tu saskāries ar kādām problēmām gan izpētes procesā, gan fotografējot?
Fotogrāfēšanas procesā es saskāros ar tehniskām problēmām, jo izvēlējos strādāt ar padomju laikā ražoto Salut fotoaparātu. Tas bija apzināts, konceptuāls lēmums. Viena no problēmām – iesprūda slēdzis, es nevarēju uzticēties mehānikai un kadrus vajadzēja tīt manuāli. Otru problēmu noteica klimatiskie apstākļi, jo radās kondensāts – ienākot no mīnus 30 grādiem iekštelpās nebija iespējams bildēt stundu, pusotru, taču tajā laikā varēju izveidot saikni ar fotografējamo cilvēku. Man bija arī citas kameras, piemēram, Olympus, kas bija uzkrārta kaklā, ar to uzņēmu mirkļa tvērumus. Salut ir uz statīva, kadrs ir inscenēts. Grāmatā un izstādē iekļauti arī ar viedtālruni fotografēti kadri, kas rāda pašu procesu. Ja kaut kur kadrā ir redzams Salut, tad tā ir dokumentācija ar telefonu. Tad es pat neapzinājos, ka to varētu izmantot grāmatā, taču, liekot grāmatu kopā, procesa dokumentācija arī tur organiski iederējās. Pētnieciskais process nekad nebeidzas un piešķir citādu klātesamību caur kameru. Video darbos savukārt ir mana aizkadra balss. Grāmata ir veidota tā, ka skatītājs arī kļūst par pētnieku. Bet, runājot vēl par problēmām, ne visi cilvēki piekrita fotografēties, bija jāmāk pietuvināties. Kopumā tie šķiet sīkumi, jo pirms braukšanas man likās, ka problēmu būs vairāk.
Vai bija viegli atrast dokumentus? Vai tie visi ir no Latvijas?
Latvijā pat tikt pie arhīviem nebija vienkārši, jo man vajadzēja pierādīt radniecību ar manu vecomammu. Savukārt uz vietas drīkst tikai nobildēt ar telefonu, lai mājās pārlasītu, bet skenēšanu veic arhīva darbinieki ar īpašu skeneri, taču tas maksā visai lielas summas. Es ļoti selektīvi atlasīju, ko ieskenēt. Bet kopumā man ir liels gandarījums, ka arhīvā tādi materiāli ir saglabāti. Igarkā man ļoti paveicās izveidot cilvēcisku saikni ar tur strādājošo arhivāri, viņa man ļāva skenēt līdz vēlam vakaram, lai gan darbs viņai beidzās piecos, un piekodināja, lai nevienam nesakot, jo principā man bija jāiet cauri garam birokrātiskam procesam, lai tiktu pie arhīviem. Savukārt dzimtsarakstu nodaļā strādāja likuma kalps, un man vajadzēja sagatavot daudz dokumentu, lai iegūtu to, kas mani interesēja.
Vai, veidojot projektu, bija skaidrs, ka grāmata būs primārais rezultāts?
Jā, jo šī grāmata ir daļa no triloģijas. Uzsākot projektu, es domāju par to, kādu formu tā iegūs, izmantojot arī kādas līdzīgas detaļas, kas to satuvinātu ar citiem triloģijas darbiem, bet nezināju, ka tā būs kastē, nezināju, ka izmantošu arhīva materiālus, tas viss atrisinājās procesā, tas ir ceļojums, kura laikā rodas atbildes. Kad man par šo projektu jautāja Igarkā, es teicu, ka primāri tā būs izstāde, jo vienlaikus piedalījos arī Parallel platformas rezidencē, kur kopā ar kuratoru veidojām izstādi, bet es jau tad sapratu, ka projekts būs lielāks, jo mani interesē ne tikai vēsture, bet arī šodiena, kopiena un sapņi par nākotni. Ņemot vērā mūsdienu kontekstu, grāmatā sadarbībā ar tulkotājiem un redaktoriem esam pievienojuši arī zemsvītras parakstus, lai Rietumos saprot, ka daudz kas ir jau noticis iepriekš. Propagandas ietekme Krievijā ir tik liela, ka parastie mietpilsoņi nevar nest atbildību, tikai atsevišķi mūsu paaudzes indivīdi, pārsvarā Maskavā, pieiet kritiski. Igarkas iedzīvotāji pārtiek no televīzijas. Daudzas atbildes es apjautu jau pēc atgriešanās, jo radās lielāka izpratne par to, kas notiek Krievijā.
Māteszeme noslēdz triloģiju tavā ģimenes izpētes procesā. Vai sekos vēl kāds projekts?
Īstenībā, šī ir otrā triloģijas daļa, kas tiek publicēta, trešā vēl ir izstrādes stadijā. Sākotnēji otrā daļa Dzērve, kas pārlidoja pāri tēvzemei ir par Armēniju, Kaukāzu, bet tā ir sarežģītāka, jo tai ir liela teritorija, projekts ir vairāk par diasporu, par armēņu vēsturi, kas ir ļoti dziļa un sarežģīta, tāpēc es sliecos uz to, lai šī, pēdējā, triloģijas daļa būtu poētiskāka. Tā apskatītu diasporu Latvijā, Gruzijā un arī Armēnijā, tāpēc ir šī dzērve, kas lido, ir dažādi simboli. Ja pirmās triloģijas daļas mijiedarbojas starp poētisko un dokumentālo, tad šeit pārsvars būs poētiskāks. Materiāla man ir diezgan, bet līdz izdevumam vēl jāgaida. 2017. gadā es izveidoju grāmatas maketu, bet līdz pašai grāmatai vēl ir process. Kaltenei un Igarkai ir robežas, ja tās ir novilktas, ir vieglāk strādāt. Māksla ir materiālu novienkāršot caur interesantu metodi, novest informāciju jeb sarežģīto saturu līdz aptverošam formātam. Piemēram, šajā grāmatā ir izmantota sarakste ar tanti, kas dzīvo Amerikā, tur ir viņas perspektīva, kā viņa interpretē vēsturi caur Rietumu skatījumu, caur mammas un vecāsmammas stāstiem par piedzīvoto bēgļu nometnēs Vācijā. Grāmatā izmantotā personīgā komunikācija ļauj izprast vēsturi citādāk.
Pastāsti par cilvēkiem, kurus fotografēji!
Tie ir Igarkas pamatiedzīvotāji, kas tur palikuši no laikiem, kad notika izsūtīšanas, kā arī tie, kas tur ieradušies nesenā pagātnē. Man bija ļoti interesanti uzklausīt šos dažādos viedokļus. Visvairāk mani fascinēja, ka tie krievi, kas ieradušies nesen, Igarku un apkaimi uztver kā romantisku vietu, ka Sibīrija ir kā Eiropā Parīze, vienīgais, ka idealizētajā Parīzē, turp aizbraucot, mēs parasti viļamies, savukārt Sibīrijā viņi neviļas, viņi ir fascinēti. Tur ir duālā daba, jo es kā autors zinu vēstures tumšās lappuses un mēģinu atspoguļot gan vēsturi, gan arī apzināties, ka daba nav vainīga pie tā, ka cilvēki režīma ietvaros pieņēma kaut kādus lēmumus. Ja to atmet, tad var saskatīt arī romantiku. Piemēram, nakts pastaiga pilnmēnesī mīnus 30 grādos! Sniegs ir kristāldzidrs, plaši paveras Jeņisejas upe, un, ja pēc tam var nonākt siltā telpā un labi izgulēties, tad šo vietu var uztvert citādāk. Bet, ja tu apzinies, ka cilvēkus vienkārši izmet šīs upes krastā bez ēdiena, ka jāpārtiek no zāles un nezini, ko nesīs rītdiena, tas ir pavisam kaut kas cits. Kāds jaunietis man saka, ka priecājas, ka braucu izzināt savas saknes, ka nāku iepazīt viņu romantiku, man jāatbild, ka man ne tikai nebija tāds mērķis, bet es pat nekad neiedomājos, ka to varētu interpretēt tādā veidā.
Vai Igarkā vēl kāds runā latviski?
Latviski nē, bet man izdevās satikt cilvēkus, kam ir latviskās saknes. Cilvēki, kas apzinās savu identitāti, māk pateikt vienkāršas lietas – labdien un paldies. Ir cilvēki, kas ar to dalās, un tas būs lasāms grāmatā. Ir viena sieviete, kuru es fotografēju Rīgā un ar kuru ir fantastiska intervija. Uz Latviju viņa pārcēlās 1993. gadā, viņa saprot un runā latviski, bet mūsu intervija notika krievu valodā, jo tajā viņa var precīzāk izteikt domu. Interesanti, ka šīs sievietes fotogrāfijā Rīgas dzīvoklī fonā ir glezna ar Igarkas skatu, Jeņiseju; rokās viņai ir rotaļlieta, kā simbols atņemtajai bērnībai, kā arī krustiņš kaklā. Lai arī kāda dzīve tur ir bijusi, Igarka vienalga ir daļa no viņas dzīves. Grāmatā ir arī Anatolija Taureņa dzejolis un hipersaite uz viņa lasījumu. Šis dzejolis ir samērā provinciāls, bet tajā var just spēku un pašapziņu, tajā var just gan Taureņa saknes, gan vietu, kur viņš dzīvo, ka šī vieta tiek pieņemta kā mājas.
Vai tu esi interesējies, kāpēc tie latvieši, kas tur palika, neatgriezās Latvijā?
Daļa uzskatīja, ka viņus Latvijā negrib, ka Latvija viņus ir nodevusi. Citi zināja, ka viņu mājas Latvijā ir pilnībā nopostītas un, lai vai kāda, bet Igarkā jau ir stabilitāte. Arī mana vecāmāte pēc iepazīšanās ar manu vectēvu, kas bija krievu izcelsmes, nebija pilnīgi pārliecināta, ka Latvijā pēc 15 gadiem kāds viņu gaida, vai būs viss atkal jāsāk no nulles, taču vilkme bija spēcīgāka un viņa izlēma doties tālajā ceļā vēlreiz, šoreiz uz dzimteni. Interesanti, ka pēc Staļina nāves Igarka un Sibīrijas ziemeļi attīstījās, dzīve tur bija visai labi situēta, tāpēc daudzi izlēma tur arī palikt.
Vai tu atradi vietu, kur piedzima tava mamma?
Es atradu to ielu, Proļetarskaja 39, bet tur nekā nav, vienkārši tukša iela. Tā ir vecā Igarkas daļa, kurā ir palicis maz. Lielāko daļu nopostīja ugunsgrēks, bet daudzas mājas arī nojauca, jo tur valda mūžīgais sasalums, mājas sašķobās, un tajās vienkārši vairs nevar dzīvot. Šodien dzīve koncentrējas divos mikrorajonos, betona augstceltnēs, kurās ir silti. Man bija liela laime Igarkas arhīvā atrast fotogrāfiju ar māju.
Kāda loma fotogrāfijai ir šajā projektā, kurā apvienojas arhīva materiāli, intervijas, video?
Fotogrāfija rāda mūsdienas, mūsdienu Igarku, pārējais ir papildmateriāls, kas ieved mūsdienu stāstā, bet kopumā šis ir starpdisciplinārs projekts. Izstāde Dzelceļa muzejā ir kā tāds paplašinājums grāmatai, kas sniegs citu pieredzi arī caur video darbiem, interjeru, telpu. Laika ziņā darbs ar arhīvu un tekstu gan paņēma vairāk laika nekā fotogrāfija. Atlases process arī bija laikietilpīgs un sarežģīts, bet, pateicoties Kickstarter kampaņai, es sāku rakstīt dienasgrāmatu, un procesa laikā Kārlis Bergs, kas ar mani kopā veido Milda Books, ieteica, lai es to izmantoju. Tā šī dienasgrāmata ar atklāšanu būs pieejama kā papildu izdevums grāmatai.
Kam radās doma veidot izstādi tieši Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā? Vai to var uztvert simboliski?
Strādājot pie projekta, man primārais bija izveidot saturu, domāju vairāk par grāmatu, par izstādi mazāk. 2019. gadā, kad devos ceļā, Nora Austriņa, kas tajā laikā bija kuratore Dzelzceļa muzejā, mani uzaicināja izstādīties. Muzejs bija ieinteresēts, bet Nora no darba aizgāja. Man patika sadarbība ar Katrīnu Jaunupi no Mākslai vajag telpu, kad mēs strādājām pie Atstatuvums, un es viņai ieminējos, vai viņa gribētu kūrēt manu izstādi Dzelzceļa muzejā, kura telpas, manuprāt, ļoti atbilst manam projektam.
Cik emocionāls bija garais ceļš līdz Sibīrijai? Kādus interesantus stāstus tu dzirdēji?
Protams, emocionāli piesātināti. Es vēl apzināti pārlasīju Valijas Kampiņas dienasgrāmatu. Viņa tika izsūtīta kopā ar manu vecomāti, brauca vienā vagonā un, nonākot Sibīrijā, dzīvoja arī vienā mājā. Es izkonspektēju tās vietas, kur mana vecāmāte tika minēta, tā šī dienasgrāmata kaut kādā ziņā ir arī manas vecāsmātes pieredze, un man brauciena laikā bija piesātinātas sajūtas. Ceļojot nenovēršami aizdomājies, bet gribas arī būt šeit un tagad, mūsu laikā. Katrā stacijā es centos iepazīties ar cilvēkiem, viņus fotografēt, es biju kā apmāts dokumentēt visu, jo nezināju, kas man no tā visa noderēs. Vislielākās pārdomas un bažas, pat bailes man bija, kad tuvojās brīdis sēsties lidmašīnā, Krasnojarskā, ejot pāri kādam trešajam tiltam. Tur bija tikai kādi mīnus 14 grādi, Jeņisejas upe nav aizsalusi, jo tur ir HES un milzīgs, kristālisks mitrums, vējš pūš sejā, un tu jūti, kā ādā duras tie kristāli, radot sajūtu, ka apdeg seja, drebulis līdz kaulam, un es nesapratu, kā izdzīvošu ziemeļos, bet īstenībā tur mīnus 30, 35 grādi nemaz neliekas tik auksti kā mīnus 14 mitrumā. Un, protams, arī nezināmais – doties kaut kur, kur nevienu nepazīstu, nezinot, kas mani tur sagaida, es braucu ar domu, ka varētu pat neatgriezties. Neviens jau ziemā tur nav devies, Dzintra Geka brauc ar veselu komandu vasarā uz īsu laiku, bet es devos ziemā, uz nezināmu vietu, pie nezināmiem cilvēkiem uz ilgstošu laiku. Nezināju, ko un vai vispār kaut ko atvedīšu atpakaļ. Kad jau biju vilcienā atpakaļceļā uz Latviju, es biju ļoti priecīgs.
Vai tu atradi, ko gribēji?
Domāju, ka atbildes atradu lielā mērā jau arhīvos Latvijā. Viens no dokumentiem, kuru nebiju domājis izmantot, ir medicīniskais slēdziens vecāsmammas pirmajam vīram, kurā drastiski viss ir aprakstīts, bet kopš kara Ukrainā sākuma šis kontekstā šķiet svarīgs dokuments. Procesa laikā sapratu, ka ir bijis vēl smagāk, nekā kā es biju iztēlojies. Vienkārši neaptverami. Cik sīksti ir bijuši cilvēki, kas izdzīvoja. Tiem, kurus izsūtīja, bija skarbs liktenis, bet to nevar salīdzināt ar tiem, kurus notiesāja un aizsūtīja uz darba nometnēm, kurus mocīja un beigās nošāva. Tie, kas bija jau galīgi novājināti un švaki, badā, slimi, tika nosūtīti vienkārši uz citu nometni – nometni vājajiem, tas mani pavisam šokēja. Pilnībā nežēlīgi. Es centos atrast līdzsvaru starp pagātnes lappusēm un mūsdienām.
Kas tevi pārsteidza visā garajā procesā?
Biju pārsteigts, cik atsaucīgi un sirsnīgi bija cilvēki Sibīrijas ziemeļos. Mammas dvīņubrālis, mans onkulis Pēteris teica: “Ko tu tur brauksi uz to Igarku, tur tak vieni vienīgi zeki dzīvo!” Es tiešām iztēlojos, ka braucu pie noziedziniekiem, bet cilvēki tur izrādījās atsaucīgi. Ja vēl pateicu, ka esmu ieradies atrast vecāsmammas māju, kur piedzimusi mamma, tad viņi atmaiga vēl vairāk, praktiski uztvēra kā savējo. Priekšstats, kas cilvēkiem rodas par kādu vietu, var būt greizs, tā teikt, pirmais priekšstats par kaut ko neļauj spriest ne par ko.