Raisīt skatītāja empātiju

Savu jaunu fotogrāfiju albumu Mātes zeme Georgs Avetisjans iecerējis kā dziļi personisku un autobiogrāfisku. Tas ir stāsts par Igarkas pilsētu. Igarkā deportācijas gadus pavadīja Georga vecvecāki, un tur piedzima viņa māte. Arī pēc priekšmetiska veidola tas ir ģimenes atmiņu krājums, tāds, kuru parasti glabā mājās īpašā kastītē, ik pa laikam rāda fotogrāfijas, vēstules, atklātnītes, avīžu izgriezumus radiem un tuvākajiem draugiem, saistot pagātnes fragmentus mutvārdu stāstījumā. Tas ir pirmais emocionālais iespaids, skatītājam turot rokās šo iespieddarbu. Priekšmetiskais veidols ir speciāli jāapraksta, lai saprastu, par ko šeit ir runa. Tā ir pelēka lina auduma apšūta dokumentu kaste, kurā atrodas kartona vākos iešūtas fotoalbuma lapas, divas piezīmju blociņa formātā drukātas dienasgrāmatas, kladīte ar interviju atšifrējumiem, ar roku rakstītas vēstules, NKGB instrukcija par deportāciju īstenošanu, personiskās lietas dokumenti, ģimenes fotogrāfijas, izgriezumi no Igarkas avīzes. Laika liecības, protams, ir kopijas, bet taustes sajūtas tomēr spēj radīt priekšstatu par autentiskumu. Visi dokumenti ir pavairoti faksimila veidā, saglabājot oriģinālus izmērus un krāsas. Tāpat kā ģimenes arhīvā glabātās lietas, mapē tie ir sajaukti bez kādas secības; lai apskatītu, dokumenti jāņem rokās pa vienam, lapa jāatloka, jāapgriež uz otru pusi. Priekšmeti ir būtiski atmiņas darbībai, jo būdami notikumu liecinieki, tie koncentrē sevī notikuma emocionālo vērtējumu. Taču biežāk tā ir atmiņa par personiskām emocijām, jo, pat ja citiem līdzīgs notikums ir saistīts ar līdzīgiem priekšmetiem, tad šo priekšmetu konkrētais veidols var būt atšķirīgs un atmiņa ir piesaistīta tieši šim konkrētajam vizuālajam iespaidam. Piemēram, nevis dūraiņi vispār, bet dūraiņi ar šo ornamentu; Georgam – nevis jebkura mammas fotogrāfija, bet mammas foto pie Jaungada eglītes. Georgam eglīte kļuva par vecāku un vecvecāku likteņa emocionālās pieredzes vizuālo enkuru, likteņa, par kuru viņi paši nevēlējās stāstīt. Lai pieredzētu viņu izjusto, Georgs brauc uz Igarku tieši gadu mijas laikā.

“Dziļi personisks” stāsts, kā to nosauc mākslinieks, ir domāts publiskai komunikācijai ar svešiem cilvēkiem, kuriem piedāvātie priekšmeti tomēr nekalpo par personiskas vizuālas emocionālas pieredzes kodiem. Fotogrāfs turklāt vēlas savu pieredzi vispārināt – šos centienus apliecina veiksmīgi tulkotais albuma nosaukums. Latviešu valodā nosaukums tieši norāda uz izpētes vietu: Mātes zeme, zeme, kurā piedzimusi māte, Igarka. Angļu tulkojumā Motherland norāda uz Latviju, jo diez vai māksliniekam ir stingra emocionāla saikne ar polāro loku, kā to paredz vārda konotācija. Krieviski Мать—Земля ir vispārinošs mātes tēla simbols, arhetips bez saistības ar konkrētu teritoriju. Fotoalbuma mērķis ir parādīt personisko stāstu kā stāstu par vispārcilvēciskām vērtībām. Apgalvot, ka fotogrāfijas valodā mērķis ir veiksmīgi īstenots, būtu pārsteidzīgi. Attēlu interpretācija ir atkarīga no daudziem tekstiem, kas turklāt nav fotogrāfiju paraksti vai paskaidrojumi; drīzāk fotogrāfijas ir tekstu ilustrācijas un emocionālais lādiņš piemīt drukātam vārdam, nevis vizuālam tēlam. Intervijās, dienasgrāmatās, vēstulēs ir teikumi, kas manā prātā tiešām veidoja tēlus un raisīja pārdzīvojumus, bet fotogrāfijas rosināja interpretācijas tikai pēc tekstu izlasīšanas. Dažiem portretiem albumā ir piešķirts numurs, pēc kura kladē var atrast intervijas pierakstu. Tas, ka reizēm attēls nevar iztikt bez paskaidrojošiem vārdiem, nav peļams mākslas fotogrāfijā, vienkārši ir jāmeklē iespējas integrēt albuma lappusēs abus izteiksmes līdzekļus. Stilizējot iespieddarbu kā ģimenes atmiņu krājumu, atmiņu turētāja balss kļūst arī žanriski pamatota un nepieciešama. Izsekot cita cilvēka mātes liktenim ar empātiju var, ieklausoties dēla balsī, kura šajā gadījumā varēja parādīties kā piezīmes un interviju citāti fotogrāfiju lapās.

Uzņēmumu izvietojuma secība albumā ir hronoloģiska. Pirmā ir divu jaundzimušo fotogrāfija, nākamajā redzam bērnus pie Jaungada eglītes. Seko ceļa un ceļojuma fotogrāfijas vilciena vagonā un stacijās. Igarka mums paveras kā sniegota pilsēta ar piecstāvu dzīvojamām mājām. Vairums foto ir uzņemti polārās nakts tumsā. Statiski pilsētnieku portreti pilnā augumā ir uzņemti telpās, galvenokārt dzīvokļos uz aizkaru vai tapešu ornamentu fona. Ģērbšanās stils un iedzīve sniedz stereotipisku, taču īstenībai atbilstošu priekšstatu par ģeogrāfisku provinci. Fotosēriju caurvij laikmetus vizuāli saistošie eglīšu attēli, bet krustu fotogrāfijas norāda, ka šo ceļojumu laikā pavada sirdssāpes.

Fotogrāfijas raisa distancētā vērotāja kognitīvās interpretācijas, savukārt tekstam ir lielāks potenciāls pārraidīt empātiju raisošās emocijas. Atceroties ilgos strīdus par pieminekli represētajiem Rīgā, jāsecina, ka individuālās sāpes vizualizācija publiskajā komunikācijā ir grūti risināms izaicinājums.