Preses fotogrāfija 2008.–2019. gadā: visas krīzes reizē

Turpinām analizēt lielāko Latvijas laikrakstu Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze fotožurnālistiku. 2007. gada nogalē abi laikraksti akceptēja fotožurnālistikai nelabvēlīgu dzeltenās preses dizainu. Auditorijai tas nepatika, un jau pēc gada redakcijas atgriezās pie respektabla lapu noformējuma. Maketētāji vairs neintegrēja fotogrāfiju kolāžās kopā ar diagrammām, zīmējumiem un burtiem – foto atguva neatkarīgu no citiem dizaina elementiem vēstošo funkciju. Bez konkurējošiem vizuāliem stimuliem lasītājs var koncentrēt uzmanību fotogrāfijai, tāpēc reportieris ir motivēts veidot saturiski informatīvus un plastiski izteiksmīgus foto. Finanšu un politiska krīze arī pozitīvi ietekmēja presi. Žurnālisti saskatīja iespēju veidot mediju dienaskārtību, dokumentēt agrāk nepieredzētu situāciju un meklēt izeju no tās kopā ar ieinteresēto publiku. Grautiņi Vecrīgā 2009. gada 13. janvārī, “jostu savilkšana”, nabadzība un pieaugošs noziegumu skaits bija tās sliktās ziņas, kuras hronikas fotogrāfam garantēja darbu [1, 2, 3, 4, 5]. Profesionāļu acīm pavērās action bagātā skatuve, kāda maizes šķēle atlika arī amatieriem, kurus Diena aicināja “līdzdarboties un iesūtīt savas fotogrāfijas, kurās ir jūsu redzējums un jūsu viedoklis par pašreizējiem procesiem sabiedrībā”. Redakcija solīja iespiest lasītāju fotogrāfijas jaunajā rubrikā Skats.

Pie Skata ir vērts pakavēties ilgāk. Fotogrāfiem rubrika piedāvāja visas iespējas pierādīt savu radošumu: šeit nav tematisku un stilistisku ierobežojumu, attēli nav jāpieskaņo aktuālai dienaskārtībai, to atlasi nediktē rakstošie žurnālisti, kuri, iespējams, neizjūt vizuālo. Kas fotoreportieriem bija sakāms un rādāms? Ironija un vizuālie tropi. Retorikā “trops” apzīmē nekārtību. Kadrā autors pretstata fenomenus, kas pieder dažādām paradigmām, bet īstenībā tie “neiet” kopā. Neiederība piedāvātajā kontekstā ir ironijas pamatā. Padomju Latvijas mākslinieki konstruēja vizuālos tropus sociālajos plakātos un teātra afišās, Atis Ieviņš veiksmīgi turpināja šo tradīciju Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Skatam neizdevās sasniegt šo latiņu. Cēloņi ir dažādi. Fotogrāfi neprot iztikt bez verbālas komunikācijas. Ironiju garantē fotogrāfijas paraksts vai teksts kadrā: vides reklāmas un iestāžu izkārtnes. Fotogrāfi ironizē par banālām ikdienas nejēdzībām. Piemēram, tukša konservu bundža nomesta blakus afišai, uz kuras rakstīts “Labklājību godīgā Latvijā!” [6] Līdzīgi ir veidotas vēlēšanu kampaņu fotogrāfijas. 2010. gada rudenī Skata vietu ieņēma tādā pašā grafiskā veidā noformētā rubrika 10. Saeimas vēlēšanas nāk, bet arī tā ekspluatēja vides reklāmas kā foto vēstījuma tēlus, banalizējot politiskos saukļus [7]. Fotogrāfi neatļaujas sociālo kritiku, viņi nenodarbojas ar žanra foto, kas varētu atklāt elitei nepiederošo cilvēku dzīvi, līdzpilsoņu sociālo mijiedarbību.

Otrais tropu avots Skatā ir frazeoloģismi: vārdu vizualizācija. Ironijas interpretācija atkal ir atkarīga no paraksta. Piemēram, nofotografēts uz plaukta stāvošs dzīvnieka galvas kauss, apakšā paraksts: “Taupīsim!” Respektīvi, “zobi jānoliek plauktā” [8].

Skata profesionālais radošais portfelis izrādījās plāns, arī amatieri nebija atsaucīgi. Līdz 2011. gadam rubrika izdzīvoja ar piemīlīgiem dzīvnieku foto, laikraksta arhīva materiāliem (atkal politiskā elite) un “dzīves raibumiem” no ārzemju ziņu aģentūrām [9]. Nekādu īpašu skatu uz apkārtējo pasauli Skats nepiedāvāja, tas pat nevēlējās piešķirt redzamās aprises noklusētiem publiskās dienaskārtības problēmjautājumiem. Savukārt publicētos foto var skatīt kā Latvijas fotožurnālistikas radošās krīzes katalogu. Reportieri jau bija noguruši no valsts pārvaldes institūciju dienaskārtības un politiķu sejām, bet pievērsties sabiedrības dienaskārtībai vēl nemācēja. Ja Skatu interpretētu kā nepolitisku fotoetīžu vitrīnu, tad būtu jākritizē vizuālo izteiksmes līdzekļu vienveidība: plastisku eksperimentu attēlos nav, to vēstījums ir stingri atkarīgs no teksta.

Bez īpašiem panākumiem Diena mēģināja attīstīt fotoreportāžas žanru. Desmitgades sākumā trīs četras reizes avīze veltīja veselus atvērumus vizuālām reportāžām [10], taču turpinājumu šī iniciatīva neguva.

Arī Neatkarīgajai Rīta Avīzei nebija izdevies atdzīvināt patieso vizuālo komunikāciju, kāda tai bija raksturīga 2000.–2007. gadā. Fotogrāfijas neatkarīgu lomu žurnālistikā apliecināja 2015. gadā dibinātās rubrikas Fotofakts nosaukums, taču pašiem publicētajiem attēliem šī loma nebija pa spēkam. Faktiski esošās rubrikas žanrs ir aprakstāms kā īsa ziņa par publicitātes notikumu ar bildi. Iepriekš izsludinātas preses konferences, izstādes, politiskas ceremonijas risinās saskaņā ar scenāriju, atstājot ļoti maz iespēju fotogrāfijai tik nepieciešamiem emocionāliem pārsteigumiem [27].
Līdz 2012. gadam fotoreportieru entuziasms pakāpeniski noplaka, attēli zaudēja dinamiku, saruka attēlojamo dzīves jomu spektrs. No ikdienas avīzēm pazūd “vienkāršā” cilvēka tēls, reportieri nenovēro politiķus sēdēs un preses konferencēs, negaida “izšķirīgu brīdi”, lai iemūžinātu tādu personas sejas mīmiku, rokas žestu vai ķermeņa kustību, kas avīzes lasītājam sniegtu nopietnas vai ironiskas konotācijas. Notikumus filmē amatieriska momentuzņēmuma stilistikā, lai vienkārši apliecinātu, ka kaut kas ir noticis un reportieris to redzējis savām acīm [11, 12]. Radošo enerģiju preses fotogrāfi velta individuālam portretam. Slejās dominē politiskās, biznesa un kultūras elites statiskie portreti. Tas nav psiholoģisks portrets, kādu piekopis, piemēram, laikraksts Padomju Jaunatne. Mūsu laikabiedri ģīmetnē fiksē cilvēka ārējo izskatu, bet necenšas atklāt personību. Žanru var definēt kā korporācijas publicitātes portretu: rūpīgi nogrimēts, glīti ģērbies, gandarīts vai norūpējies cilvēks pozē, stāvot vai sēžot uz kolektīvo piederību apliecinoša simbola fona. Politiķiem tas ir ģerbonis, karogs vai ministrijas logotips [13, 14], par uzņēmēja piederību liecina firmas logo [15, 16], kultūras darbinieka tēlu izdaiļo neparasts krāsu un formu salikums otrajā plānā [17, 18]. Sieviešu portretiem reportieri pielāgo glamūra stilistiku, izceļot ķermeņa seksapīlu [19].

Portretējamo statusu sabiedrībā akcentē roku žesti. Ja 90. gadu preses portrets mūsu atmiņai saglabājis neirotiska politiķa tēlu, kurš kasa galvu, degunu vai deniņus, tad tagad dominē pašpārliecinātie žesti. Bieži atkārtojas jumtiņā saliktas delnas – tā priekšnieki sarunājas ar padotajiem. Cits populārs žests ir paceltās delnas ar ieliektiem pirkstiem – roku kustība liecina par centieniem kontrolēt un vadīt situāciju [14]. Aivars Liepiņš ir vienīgais, kas pacietīgi novēro intervējamos sarunas laikā, lai sagaidītu izteiksmīgu emocionālo žestu [28]. Lai arī šāds portrets krietni paspilgtina avīzes noformējumu un piesaista lasītāja uzmanību, tas nav kļuvis par kādu pastāvīgu Dienas fotostila iezīmi.

Īsto dinamisko dzīvi lasītājs redz tikai sporta slejās. Vīriešu basketbols, hokejs un futbols, teniss (Anastasija Sevastova, Jeļena Ostapenko un Ernests Gulbis), bobslejs, kamaniņas un skeletons ir visvairāk fotografētie sporta veidi. Ražīgākie autori ir Romāns Kokšarovs Neatkarīgajā Rīta Avīzē un Aivars Liepiņš Dienā. Liepiņam raksturīgas kompozīcijas ar augšup vērstu trīsstūri basketbola fotogrāfijās [20]. Kokšarovs kadra dinamiku panāk ar vairākiem formāliem paņēmieniem [21]. Parasti fotogrāfijās viņš aizmiglo skatītāju tribīnes, lai lasītājs vērstu uzmanību uz sportistiem, kuru rokas, kājas un ķermenis ir kustības vektori. Izplūdušais fons piešķir lielāku nozīmi kadra rāmējumam. Līdzsvarotais rāmja taisnstūris stabilizē tēlu kustības vektorus, tā palielinot iekšējo dinamiku attēlā, kuru tas norobežo no apkārtējā avīzes lapas fona. Drosmīga rīcība ar vizuālās kompozīcijas plastiskiem resursiem pozitīvi atšķir abus fotogrāfus no citiem, kam galvenie izteiksmes līdzekļi ir sportista žests un sejas mīmika. Jāpiebilst, ka nevienam sporta fotogrāfam pagaidām nav izdevies demonstrēt Armanda Pučes prasmi tvert visu ķermeni kā emocijas holistisku zīmi. Pats Puče šajos gados sportu vairs nefotografēja.

Diena visai regulāri publicēja monētu un banknošu fotogrāfijas [22, 23]. Skarbi laiki: finanšu krīze, budžeta deficīts, iekšējā devalvācija, inflācija, algu un pabalstu “griešana” un augošā nabadzība. Neaizmirsīsim par eiro ieviešanu. Daudziem cilvēkiem fotogrāfi deva iespēju vismaz avīzē palūkoties uz jaunām liela nomināla banknotēm. Atis Ieviņš Neatkarīgajā gan atgādināja lasītājiem, ka tas, ko publicē laikraksts, makā nekrīt [24]. 2000.–2007. gadā Ieviņš bija ražīgs vizuālo tropu autors. Jaunajā desmitgadē, izņemot rubriku Skats, vizuālo nozīmju spēļu bija daudz mazāk, bet arī to interpretācijas atslēga meklējama vārdos, nevis tēlos [25, 26].

Pirms desmit gadiem ikdienas preses fotogrāfija ir nonākusi radošajā strupceļā, ko raksturo vecie kritiķu štampi: tematiska šaurība un izteiksmes līdzekļu nabadzība. Rubriku Skats un Fotofakts bēdīgā pieredze liek domāt, ka problēmu cēlonis nav tikai avīžu budžets un galveno redaktoru vizuālās kultūras līmenis.