Kurš raud šogad? World Press Photo un ciešanu vizuālā valoda

Vēl nedēļu Budapeštā skatāma World Press Photo 2026 izstāde, kurā tiek izrādīti pasaules preses foto konkursā godalgotie darbi – 42 autoru apmēram 150 fotogrāfijas. Taču, ja to neizdodas apmeklēt, izstādi var mēģināt apskatīt kādā citā vietā – šobrīd tā vienlaicīgi skatāma ap 20 pasaules pilsētās, tuvākie galamērķi ir Ļvivā, Vīnē, Eindhovenā, Bari, Boloņā un Barselonā.  

World Press Photo (WPP) ir pasaulē pazīstamākais un prestižākais fotožurnālistikas konkurss, kas notiek jau kopš 1955. gada, kad Nīderlandes fotožurnālistu savienības biedri nolēma nacionālajam konkursam Zilveren Camera piešķirt starptautisku dimensiju. Pirmajā konkursā piedalījās tikai 42 fotogrāfi no 11 valstīm ar nedaudz vairāk nekā 300 fotogrāfijām. Konkurss notiek katru gadu, un to organizē neatkarīga bezpeļņas organizācija World Press Photo Foundation no Amsterdamas. Kopš 2022. gada vērtēšana ir mainījusies un tematisko kategoriju vietā darbi vispirms tiek izskatīti sešās pasaules reģionālajās žūrijās, bet pēc tam globālā žūrija izvēlas uzvarētājus. 2026. gadā ir trīs kategorijas – indivudālās fotogrāfijas (Singles), fotostāsti (Stories) un ilgtermiņa fotosērijas (Long-Term Projects), un katrā no sešiem reģioniem tiek izvēlēti trīs individuāli darbi, trīs fotostāsti un viens ilgtermiņa projekts, katrs saņem 1000 EUR. Ik gadu tiek izvēlēta arī viena gada fotogrāfija, kuras autors tiek pie 10  000 EUR. 2023. gadā par gada foto kļuva Jevgēņija Maloļetkas fotogrāfija, kurā ievainota grūtniece tiek iznesta no Krievijas aviācijas triecienā sagrautas slimnīcas Mariupolē, 2024. gadā uzvarēja Mohameda Salema darbs, kurā sieviete Gazā apskauj savu nogalināto piecgadīgo brāļameitu, 2025. gada foto bija Samaras Abu Elofas portrets ar deviņus gadus vecu zēnu Gazā, kurš Izraēlas uzbrukumā zaudējis abas rokas, savukārt 2026. gada foto ir amerikāņu fotogrāfes Karolas Guzī Separated by ICE, kurā redzam raudošas sievietes cīnamies ar ASV imigrācijas kontroles pārstāvjiem.

Katru gadu World Press Photo apceļo ap 80 valstu, un šis cipars ir tik iespaidīgs, jo izstāžu stendi tiek producēti daudzos eksemplāros, kurus vietējie muzeji, pašvaldības, fondi, mediji un citi privāti organizatori var iznomāt no WPP. Precīzu summu, cik maksā izstādes īre, internetā nav iespējams atrast, taču daži publiski pieejamie budžeti liek minēt, ka nomas maksa svārstās starp 20 un 30 tūkstošiem eiro. Tieši tāpēc šīs izstādes vienmēr ir par maksu (Budapeštā – 15 EUR), jo tās noorganizēt ir dārgs prieks. 2023. gada WPP finanšu atskaitē ieņēmumi no izstādēm veidoja 1,6 miljonus eiro. Latvijā World Press Photo ir bijis divas reizes – 1991. gadā Planetārijā jeb Zinību namā (tagad – Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle) un 2013. gadā Pēterbaznīcā. Izstādi organizēja biedrības ISSP un Ascendum, un ieejas maksa bija 3 lati (ap 5 EUR).

1977. gadā Ungārija bija viena no pirmajām Austrumbloka valstīm, kas uzņēma WPP izstādi, un šī tradīcija ir turpinājusies katru gadu. 2023. gadā norisinājās arī kāds zīmīgs skandāls – pēc kādas galēji labējās politiķes sūdzības Ungārijas varas iestādes paziņoja, ka piecas filipīniešu fotogrāfes Hannas Rejas Moralesas fotogrāfijas pārkāpj tā dēvēto bērnu aizsardzības likumu, kas ierobežo LGBTQI+ saturu nepilngadīgajiem. Fotogrāfijās varēja redzēt gados vecākus kvīrus Filipīnās, kas apvienojušies organizācijā un palīdz cits citam sagaidīt vecumdienas. Darbos nebija nepiedienīgu skatu, tomēr visiem jaunākiem par 18 gadiem bija aizliegts apmeklēt izstādi, kas toreiz notika Budapeštas Nacionālajā muzejā. Kultūras ministrs no darba atlaida arī muzeja direktoru, kamēr WPP fonds un daudzi Eiropas mediji attēlu ierobežošanu nosauca par cenzūru. Šogad pēc Viktora Orbāna sakāves vēlēšanās situācija ir mainījusies. 13. oktobrī Ungārijas parlaments pieņēma grozījumus 2021. gada bērnu aizsardzības likumā, atceļot tajā ietvertos ierobežojumus attiecībā uz seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes attēlošanu vai popularizēšanu bērniem. Ungārijas presē arī rakstīts, ka izstāde nākamgad atgriezīsies Nacionālajā muzejā; pēdējos divus gadus tā notiek Zoodārza paviljonā Biodom.

Taču Ungārijas gadījums nav vienīgais skandāls WPP vēsturē. 2015. gadā WPP atsauca balvu Džiovanni Troilo par sēriju The Dark Heart of Europe par Beļģijas pilsētu Šarleruā. Autors bija devis attēliem maldinošus parakstus, atsevišķus pat uzņēmis citā pilsētā, kā arī vairākas ainas inscenējis ar saviem draugiem un ģimenes locekļiem. Pērn tika kritizēts Krievijas valsts aģentūras TASS fotogrāfa Mihaila Tereščenko apbalvojums par Gruzijas protestu fotogrāfijām. Gruzijas žurnālisti un fotogrāfi publiskā vēstulē pauda savu šašutumu, ka WPP dod starptautisku leģitimitāti medijam, kura saturu diktē Kremļa politika. Situāciju vēl vairāk saasināja Tereščenko intervija, kurā viņš Krievijas spēku Mariupoles ieņemšanu raksturoja kā pilsētas “atbrīvošanu”. WPP paziņoja, ka neatbalsta fotogrāfa publiskos izteikumus, taču balvu neanulēja. Šajā pašā konkursā vētru sacēla arī Ukrainas pārstāvji, jo WPP izstādē savienoja pārī divas fotogrāfijas – sešgadīgu zēnu, kas cieš no panikas lēkmēm pēc Krievijas uzbrukumiem, un ievainotu krievu karavīru slimnīcā. Žūrija sākotnēji šo pāri raksturoja kā veidu, kā parādīt “niansētāku” skatījumu uz karu. Taču Ukrainas žurnālisti un amatpersonas to uztvēra kā viltus līdzsvarošanu, agresora un upura pieredzi noliekot vienā morālā līmenī. Šajā gadījumā WPP savu kļūdu atzina un laboja.

Izstāde Budapeštā ir iekārtota vienkāršā telpā pilsētas zooparka teritorijā, kur pašus parka iemītniekus nejūt. Dienas vidū, kad to apmeklēju, telpā ir ap padsmit apmeklētājiem. Noformējums ir kā standarta foajē izstādei – izdrukātas planšetes stendos uz kājiņām, spilgtas gaismas, kas reizēm sitas sejā kā studijas gaismas. Visai ātri nolasās galvenās tēmas, kas dominējušas 2025. gadā (2026. gada konkursā piedalās iepriekšējā gadā uzņemti fotoattēli) – karš un politiskā vardarbība. Gaza un Ukraina parādās vairākas reizes, tāpat ICE zvērības ASV un protesti pret tiem, problēmas ar migrantu kopienām Francijā, karš Sudānā. Diezgan liela uzmanība veltīta arī klimata katastrofām – ugunsgrēki Galīsijā, Honkongā un Losandželosā, plūdi Filipīnās, sausums Meksikā, agroķīmisko vielu ietekme Argentīnā.

Ir arī “klusākas” tēmas – par māti 60 gadu vecumā, anoreksijas skartu baletdejotāju, pandām Ķīnā, uz kašalota peldošu polārlāci Svabaldā, aprūpes robotu Vācijā u. c. Par kvīriem šoreiz nekā. Emocionāli izstādes toni visvairāk nosaka “skaļie” attēli – kliedzieni, asaras, šoks, ievainoti ķermeņi un cilvēki katastrofu vidū. Tā ir kļuvusi par universālu globālo katastrofu vizuālo valodu, jo šādus attēlus redzam atkal un atkal, tāpēc ir izveidojies noteikts vizuālais kanons, kā fotogrāfijā būtu jāizskatās karam, badam vai katastrofai . WPP pati savā 70 gadu vēstures izvērtējumā atzīst, ka konkursā regulāri atkārtojas tādi vizuālie motīvi, kā konflikts, uguns, nāve, drupas, raudošas sievietes. Internetā var uziet vairākus senākus un nesenākus rakstus, kur WPP kontekstā tiek lietots no kino kritikas aizgūts termins “misery porn” jeb ciešanu pornogrāfija. Šādi tiek apzīmēts vizuāls saturs, kas īpaši izceļ cilvēku ciešanas, nabadzību, karu, badu un traģēdijas ar mērķi skatītājā izraisīt spēcīgas emocijas, kamēr attēlos redzamo cilvēku dzīves apstākļi, ciešanu cēloņi un plašāks politiskais vai sociālais konteksts paliek otrajā plānā. Ir labs piemērs no WPP 2018. gadā, kad finālā varēja skatīt itāļu fotogrāfa Alessio Mamo sēriju ar Indijas ciemata iedzīvotājiem, kas pozē pie galda ar mākslīgu ēdienu. Autors šādi gribēja pievērst uzmanību badam un pārtikas izšķērdēšanai, taču saņēma kritiku par to, ka šiem cilvēkiem “tiek atņemta rīcībspēja un cieņa, un viņi tiek pārvērsti par vienkāršiem rekvizītiem statistikas vizualizēšanai”.

WPP pārskatā norādīts, ka vēsturiskie gada foto laureāti ģeogrāfiski vairāk pārstāvējuši Globālos Ziemeļus, lai gan viņu fotogrāfijās attēloti notikumi visā pasaulē. Savulaik ieviestais reģionālo kategoriju vērtējums ir bijis mēģinājums būt iekļaujošākiem un mazināt Rietumu fotogrāfu dominanci. WPP neslēpj, ka šogad no 42 autoriem 31 ir no reģiona, kuru tie fotografē. Droši vien tāpēc WPP varam redzēt stāstus par problēmām un vietām, kurus citkārt izkonkurētu Ziemeļu puslodes mediju dienaskārtība. Tomēr, ja paskatāmies uz pēdējo gadu uzvarētāju attēliem, tad redzam, ka pat tad, kad fotogrāfs nav no Rietumiem, gada foto ilustrē lielo globālo mediju ieskatā karstāko punktu uz Zemes. Lai arī WPP dod platformu fotogrāfiem no visas pasaules, institucionālā vara paliek centralizēta – vai tie būtu lielie mediji vai WPP žūrija Amsterdamā. Tie, kuriem ir vara pār reprezentāciju, arī nosaka, kādi attēli tiek pasūtīti, kādi – izvēlēti un kādā kontekstā izplatīti, kā arī to, kuri attēli kļūst ikoniski.

Pēc izstādes apmeklējuma tieši “skaļie” attēli visātrāk pazūd no atmiņas. Kaut kādā mērā visas fotogrāfijas varam iedalīt divās kategorijās – vai nu tie ir Kartjē-Bresona “izšķirošie mirkļi”, kuros fotogrāfs ir bijis klāt nelaimes brīdī un īstajā mirkī nospiedis slēdzi, vai arī Roberta Kapas “tuvie attēli” (atvasinot viņa teicienu “tavas bildes nav pārāk labas, ja neesi bijis pārāk tuvu”, ko var attiecināt arī uz emocionālu distanci), kas nozīmē padziļinātas personas vai problēmu izpēti. Viens no šādiem piemēriem, kas palicis atmiņā, ir zviedru fotogrāfes Sannas Šēsvardas sērija par izbijušu balerīnu Englu Luīzi, kas kopš 10 gadu vecuma cīnās ar anoreksiju un 46 gadu vecumā sver tikai 25 kilogramus. Pēdējos gadus viņa saņem paliatīvo aprūpi mājās un tiek barota ar zondi. Fotogrāfijas ir vienlaikus cilvēcīgas, intīmas, estētiskas, sensuālas, bet reizē arī groteskas, skaudras, neērtas. Šāda emociju gamma šķiet niansētāka, jo palīdz raisīt empātiju ar cilvēku un problēmu, nevis vienkārši nošokēties un nekavējoties doties tālāk.

Interesants liekas jautājums, kā WPP izdzīvos mākslīgā intelekta (MI) laikmetā. Konkursā ir aizliegts iesniegt ar MI rīkiem veidotus attēlus, nevar izmantot arī palielināšanas rīkus, kā Adobe Super Resolution un Topaz Photo AI, kamēr denoise, automātiska krāsu/kontrasta korekcija un lokāla objektu atlase pieļaujama saprāta robežās. WPP eksperti salīdzina iesniegtās fotogrāfijas ar oriģinālajiem kameras failiem un diskvalificē tos, kas neatbilst noteikumiem. 2024. gada konkursā no 380 tālāk tikušiem darbiem 141 tika nodoti īpašai pārbaudei, 9 tika izslēgti par klonēšanu, 29 – par pārspīlētu tonēšanu un divi – par pārmērīgu AI denoise izmantošanu. Taču ko darīt, ja ar MI rīkiem būs iespējams radīt perfektu RAW attēlu, ko nevarēs atšķirt no kameras uzņemtā? Jautājums vairs nebūs par to, vai kaut kas ir koriģēts, bet gan – vai tas vispār ir noticis. Fotožurnālistikas vēsture ir pilna ar feikiem arī bez MI – inscenēšana, manipulācijas, maldinoši paraksti un fotogrāfijas, kas patiesu notikumu pasniedz maldinošā kontekstā. Fotovēsture  ir pilna arī ar klišejām, kas ierobežo dažādību pasaules redzējumā. Tāpēc lielākais izaicinājums varbūt būs ne tikai atšķirt īstu fotogrāfiju no MI radītas, bet gan patiesu pasaules ainu no attēla, kas kārtējo reizi atražo mūsu priekšstatus par to, kā pasaulei būtu jāizskatās.