Intervija ar Andersu Petersenu

Zviedru fotogrāfs un dzīvā leģenda Anderss Petersens (Anders Petersen, 1944) pagājušajā nedēļā apciemoja Rīgu, lai recenzētu jauno fotogrāfu paveikto, kā arī sniegtu runu, kas tā piesaistīja vietējās publikas uzmanību, ka zāle, kurā mākslinieks uzstājās, bija stāvgrūdām pilna. Pazīstams ar savām īpašajām spējām atrast kopīgu valodu ar pilnīgiem svešiniekiem, Petersens arī intervijā liek man justies īpašam. “Man ir tas gods tikties ar Jums,” viņš saka un vēlāk izliek apskatei dučiem savu fotogrāfiju, tāpat kā to dara jaunie fotogrāfi portfolio recenzēšanas reizēs. “Tas, ko es daru, savā ziņā ir privātā dokumentālā fotogrāfija.”

Jūs noteikti esat cilvēks, kam fotoaparāts vienmēr ir līdzi…

Jā (rāda man savu fotoaparātu). Contax T3, 35 mm objektīvs, ļoti labs objektīvs, ass stūros. Es izdrukāju divmetrīgus attēlus, un šie fotouzņēmumi bija asi arī stūros. (Fotoaparātā ir Kodak TX 400 filmiņa). Vienmēr 400 ISO. Visi mani darbi, kas tapuši pēdējo 12 gadu laikā, ir uzņemti ar šo fotoaparātu. Esmu izmantojis arī citu fotoaparātu – Ricoh GR1s, ar 28 mm objektīvu, tas ir platāks, tomēr priekšroku dodu 35 mm objektīvam.

Kas ir tas, kas pēc visiem šiem gadiem, kad fotografējis esat galvenokārt cilvēkus, joprojām notur Jūs pie cilvēkiem?

Es esmu maniaks. Es faktiski turpinu uzdot jautājumus galvenokārt par sevi. Izklausās egoistiski, un, iespējams, tas tā arī ir. Es sev jautāju, kas es esmu un kāpēc. Tad es meklēju cilvēkus un citas dzīvas būtnes, ar kuriem identificēties – sievietes, vīriešus, suņus, kaķus… Man liekas, tā ir identificēšanās ar cilvēkiem, ar kuriem es izjūtu piederību. No otras puses, es nepavisam neesmu par to pārliecināts, tāpēc es joprojām to daru. Kaut kādā mērā ir ok nebūt pārliecinātam un ir ok nebūt drosmīgam. Mani māc bailes par daudz ko. Manuprāt, es esmu tā tipa fotogrāfs, kas ilgojas pēc kompānijas, draugiem, komunikācijas; kas cenšas izprast sevi un citus cilvēkus. Un, man liekas, es sevi arvien labāk izprotu caur citiem cilvēkiem. Un es saprotu vēl vienu lietu… Zinu, tas ir pašsaprotams fakts, ka mēs visi galu galā esam cilvēki. Viena liela ģimene. Bet no otras puses, tā ir taisnība… Ja uz to tā vienkāršoti raugās, mēs esam saistīti ar visiem cilvēkiem visā pasaulē un nav svarīgi, vai tu atrodies Japānā, Parīzē vai Rīgā. Es cenšos atrast to kopīgo, kas liek mums justies tuvāk pārējiem. Es nemeklēju to, kas mūs atsvešina – es gribu justies tuvs. Es nemeklēju atšķirības, lai gan zinu, ka mēs dzīvojam dažādās kultūrās, mums katram ir sava reliģija. Galu gala mēs visi esam vienādi. Un šī ir tā platforma – kas varbūt izklausās nedaudz primitīva, un mans skatījums uz cilvēku fotografēšanu.

Vai tā ir arī Jūsu filosofija attiecībā uz to, ko Jums nozīmē fotogrāfija?

Man konkrēti, ar visām nepilnībām, ko var saskatīt, tā ir filosofija, ko es varu atrast sevī. Tā nav reliģiska izpratne, lai gan, iespējams, pēc tā tas izklausās. Fotogrāfija nav par fotogrāfiju, bet manā uztverē tā ir par cilvēkiem, par iespēju satikt citus cilvēkus un censties izprast sevi. Mēs neesam tikai viens cilvēks, tevī ir daudz vairāk nekā tikai persona, ko es redzu sēžam man pretim. Tevī dzīvo daudz personību un tas ir mans izaicinājums noskaidrot to… un uzņemt fotoattēlus.

Vai Jūs bieži apskatāt fotogrāfijas, ko esat uzņēmis kaut kad pagātnē?

Nē, es cenšos no tā izvairīties. Es cenšos dzīvot šodienā, nevis nākotnē vai pagātnē. Cik iespējams, cenšos būt šodien. Bet, protams, es domāju par to, ko esmu darījis, kādus cilvēkus saticis, jo īpaši tagad, kad man tiek organizēta retrospektīva izstāde Nacionālajā bibliotēkā Parīzē. Tad es izeju cauri negatīviem, kas tapuši 40 gadus atpakaļ, un es sāku sev jautāt, kas ir noticis ar visiem šiem cilvēkiem, kurus kādreiz esmu saticis, vai viņi ir dzīvi, vai ir laimīgi. Un tas ir liels pārdzīvojums un tu jūties tā, ka visa dzīve pazib gar acīm.

Vai nav tiesa, ka ar gadiem un pieredzi fotogrāfs arvien vairāk sāk apzināties, ko dara, un fotografēšanas process kļūst aizvien sarežģītāks tā iemesla dēļ, ka ir grūti saglabāt nevainīgo skatījumu?

Jums ir liela taisnība… Mans sapnis ir tāds, ka, izejot ielās vietā, kurā esi dzimis, tu joprojām redzi šīs ielas it kā pirmo reizi mūžā, lai gan esi tur dzīvojis pēdējos 60 gadus. Tas ir mans sapnis, bet, protams, to nav iespējams sasniegt. Tāpēc nepieciešams apzināt visu līdzšinējo pieredzi, un zināšanas ir diezgan smaga bagāža, kas savukārt nav labi, lai izpaustos radoši. Tāpēc garīgā līmenī ir nepieciešams nokļūt nulles punktā, attīrīties, cik vien iespējams. Es zinu, tas ir neiespējami. Kad es strādāju trīs gadus cietumā, tur bija viens ļoti slavens noziedzinieks Jaki. Tā kā visi visapkārt par viņu vien runāja, pēc kāda laika es aizgāju uz viņa kameru un jautāju, kāpēc viņš ir tik slavens un kā tas nāk, ka viņš ir tik labs tajā, ko viņš dara. Viņš atbildēja, ka tas ir vienkārši, ka man jāiedomājas dzīve kā piramīda un ka man jāsasniedz tās virsotne. Un tas neattiecas uz noziedzību vien, tā ir patiesība arī attiecībā uz fotogrāfiju. Piramīdas lejā ir drošība, tava ģimene, draugi, sievietes, cilvēki, ko tu mīli, bet tu nevari pārsteigt ar šedevriem šajā līmenī, tev ir jābūt atbrīvotam. Lai nokļūtu piramīdas virsotnē, tev ir jāatbrīvojas no šiem cilvēkiem. Un tas lielā mērā ir garīgs process, kā Jaki teica, tas ir kā nogriezt sevi no šīs drošības. Un kad tu sasniedz virsotni, tevi pārņem drudzim līdzīgas sajūtas. Tiklīdz esi augšgalā, vienīgais, kam ir nozīme, ir tas, ko tu dari, un nekas cits vairs nav svarīgi. Tajā brīdī tu kļūsti bīstams un uzbrūc. Kad es to izdzirdēju no šī noziedzinieka, es nodomāju, ka tas ir patiesi arī attiecībā uz fotogrāfiju. Kā noķert īsto brīdi… tev ir jābūt ļoti ātram un nežēlīgam brīdī, kad tev jānoķer īstais kadrs no situācijas, kurā atrodies. Tev nav jābūt ar abām kājām situācijā, bet ar vienu kāju ārpus, lai sasniegtu labāko rezultātu.

Manuprāt, problēma ir tā, ka daudzi fotogrāfi nenokļūst pietiekami tuvu situācijai vai subjektam. Jūsu attēlos noteikti ir šī intimitātes sajūta. Vai Jūs varētu sniegt kādu padomu, kā to sasniegt?

Tā ir populāra problēma. Labākais padoms, ko varu piedāvāt, ir saprast ne tik daudz ar smadzenēm, kā ar sirdi, ka tu esi no tās pašas ģimenes, kā tas cilvēks tavā acu priekšā, kuru tu vēlies fotografēt. Un tu redzēsi, ka tava ķermeņa valoda un pieeja būs pavisam atšķirīga, un arī tie, ko tu fotogrāfē, to sajutīs. Tā būs kā tikšanās ar draugu.

Esmu dzirdējis Jūs sakām kādā intervijā, ka melnbaltajā fotogrāfijā ir vairāk krāsu nekā krāsainajā…

Es tā uzskatu, jo melnbaltajā fotogrāfijā tevi neierobežo krāsas, tev ir sava fantāzija un pieredze, un tas viss ir krāsains. Tāpēc neapzināti tu pievieno krāsas melnbaltajā attēlā.

Vai Jums ir bijis svarīgi saglabāt noteiktu fotogrāfisko stilu visos Jūsu darbos?

Jums taisnība, tā ir tā sarkanā stīdziņa, kas vērojama no maniem pirmajiem darbiem līdz pat tam, ko es daru šodien. Bet es tiešām nezinu, kā to komentēt. Tas faktiski nav stils, bet pieeja. Tas ir kas noteiktāks, to nevar panākt ar anekdotēm un atmosfērām. Tur vairāk ir saistība ar gaismēnām. Mani interesē skaidrs, ass uzbrukums. Ar to nevar neko paskaidrot, tam nav atbilžu, bet ir daudz jautājumu. Un jo vairāk jautājumu un ilgu es varu atrast vienā kadrā, jo labāk. Ja tu esi pietiekami ziņkārīgs un pacietīgs, tu vari daudz ko panākt. Tu vari atvērt durvis, un fotoaprāts ir kā atslēga. Es neesmu apsmadzeņotās fotogrāfijas un uz ideju balstītās fotogrāfijas piekritējs, lai gan mums vienmēr nepieciešama kāda ideja, kāds pamats, uz ko balstīties. Es vairāk esmu tā stila fotogrāfs, kurš paļaujas uz intuīciju, klausot iekšējai sajūtai un sirdsbalsij. Es vēlos panākt, lai mans kadrs ir organisks; es vēlos organisku rezultātu. Tas man ir svarīgi.

Jo vairāk tiek runāts par fotogrāfiju, jo mazāk tas ir par fotogrāfiju. Tā vairāk ir saruna par dzīves apstākļiem, cilvēkiem, un tas ir daudz interesantāk nekā runāt par tehniku, objektīviem un fotoaparātiem. Nav jākļūst par mehānisko ierīču vergu, aprīkojumam ir jābūt kā palīgmehānismam un tik nemanāmam un nesvarīgam, cik iespējams, lai netraucētu komunikācijai. Tā es jūtos, uzņemot savus fotoattēlus.

Pie kāda projekta Jūs šobrīd strādājat?

Šobrīd es strādāju pie dienasgrāmatas fotogrāfijām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man ir fotoaparāts līdzi un kāpēc es fotografēju vairāk vai mazāk katru dienu. Bez tam es arī sastādīšu grāmatu ar fotogrāfijām, kuras mans skolotājs Kristers Stromholms (Christer Strömholm) atzina par labām esam. Tās fotogrāfijas, kas viņām patika, viņš atzīmēja ar lielo C. Šobrīd es cenšos šīs fotogrāfijas apkopot mazā grāmatiņā, kuras nosaukums būs C. Vēl es taisos arī publicēt grāmatu par Soho rajonu Londonā, kur es biju pagājušā gada jūnijā rezidences programmas ietvaros. Šī gada jūnijā man būs rezidence Romā.

Kas Jums pēdējā laikā ir šķitis ievērības cienīgs?

Daido Morijama un grāmata, ko es redzēju Paris Photo, ar nosaukumu Sunflower. Jums tā ir jāiegādājas!

Vai Jūs jau sen uzstājaties ar darbu prezentācijām un pasniedzat lekcijas?

Tā vienmēr ir bijusi daļa no tā, ko es daru. Es sāku pasniegt, kad pats vēl biju students. Man vajadzēja naudu, jo es tik ļoti gribēju ceļot, kā arī man vajadzēja naudu izejmateriāliem. Tad es sāku izstādīt savus darbus izstādēs, bet sākumā man neizdevās neko pārdot. Šodien manus darbus pērk. Kad es rīkoju izstādes, daudzus darbus pērk kolekcionāri. Tas kļūst arvien populārāk kolekcionāru vidū.

Vai Jūs arī kolekcionējat citu darbus?

Jā, es kolekcionēju savu draugu fotogrāfijas. Man ir daudz jauku attēlu. Man tie jāizliek apskatei, pirms es nomirstu. Tie ir jauki, bet nedaudz arī baismīgi; ļoti īpatnēja gaume, kas kaut kādā mērā mani raksturo, kā savveida pašportreti.

Vai Jūs joprojām pats drukājat savus darbus laboratorijā?

Jā. Mans standarts vienmēr ir 24×30 cm. Ja kāds vēlas, es uzkopēju arī lielāka formāta attēlus. Ņujorkā fotogrāfijas klāja visas sienas kā savveida tapetes.

Vakardien Jūs recenzējāt dažus no jaunajiem Latvijas fotogrāfiem. Kādi ir Jūsu iespaidi?

Viņi ir kaislīgi ļaudis; viņi grib lielāku ietekmi no ārpuses. Izsalkums bija acīmredzams, šī tiekšanās pēc lielāka stimula. Tas bija aizkustinoši, ļoti jauki ir ko tādu redzēt. Daži no viņiem bija ļoti radoši, sievietes bija īpaši radošas. Visi bija atšķirīgās attīstības pakāpēs, bet labās pakāpēs. Protams, bija arī daži brīdinājumsignāli, ka valda tendence mesties klišejās, bet, protams, mums visiem piemīt šāda tendence. Tāpēc arī ir svarīgi, ka ir īstais stimuls, kas, iespējams, varētu izpausties kā došanās uz ārzemēm, uz festivāliem, tādiem kā Arles, Photo Espana.

Ir svarīgi parādīt savus darbus festivālos. Es biju izstādījis savu darbu sēriju Café Lehmitz Arlas fotofestivālā 1977.gadā, un tā bija laimīga sagadīšanās, kas veda pie izdevības noorganizēt solo izstādi. Man piešķīra Josefa Kudelkas vietu, jo viņa fotogrāfijas bija aizturētas uz robežas. Un pēc šīs solo izstādes momentā mani uzrunāja divas izdevniecības ar sadarbības piedāvājumiem, un tā manas pirmās grāmatas ieraudzīja dienasgaismu. Man paveicās, pateicoties festivālam, Josefam Kudelkam vai Čehoslovākijas robežsargiem (smejas).