Māja
Šajā projektā redzama veca ēka Sanktpēterburgā. Tā ir gandrīz tikpat veca, cik pilsēta pati. Agrāk šeit ir dzīvojušas slavenas un dižciltīgas ģimenes, bet tagad ēka ir ļoti sliktā stāvoklī un tai nepieciešama restaurācija, tāpēc visi īrnieki to pametuši. Tomēr māja pilsētas centrā nav palikusi tukša. Pagaidu iedzīvotāji dalāmi divas grupās: imigranti no Centrālāzijas un jauni mākslinieki, mūziķi, aktieri un tamlīdzīgi radošo profesiju pārstāvji. Nemācēšu neko teikt par šīs vietas statusu: dažu mākslinieku studijas un hostelis, ko atvēra jaunieši no Krievijas, ir juridiski likumīgi, bet, cik noprotu, īrēt šajā ēkā istabu īsti likumīgi nav. Ēku nav ieņēmuši skvoteri, visi maksā īri, un tā nav nekāda zemā – riebīga istabele maksā gandrīz tikpat, cik mans divistabu dzīvoklis. Imigranti maksā, jo tiem nav citas vietas, kurp iet: neviens nevēlas izīrēt dzīvokli 3 – 7 cilvēku grupai, kas bieži vien Krievijā uzturas pretlikumīgi.
Šīs divas grupas gandrīz tikpat kā nekomunicē viena ar otru, un situācija kopumā ir miniatūrs Sanktpēterburgas modelis: izcils, bet laikazoba sagrauzts kultūras mantojums, jauni mākslinieki, kuri turpina tradīciju pēc saviem ieskatiem un no otras puses – pastāvīgi augošs viesstrādnieku skaits.
Pārsvarā visi, kas te nonākuši, neuzturas pārāk ilgi – dažas nedēļas vai dažus mēnešus. Tomēr neatkarīgi no uzturēšanās ilguma viņi cenšas vest līdzi kaut ko sev vai savai kultūrai piederīgu – vai tās būtu gleznas un skulptūras, vai mājās gatavots lavašs un plovs. Un tieši šis aspekts mani fascinēja un piesaistīja visvairāk: ikviens cenšas izveidot vietu, ko varētu saukt par mājām, iespējams, kā māju repliku, kas reiz tiem piederējusi, vai varbūt kā idejas iemiesojumu tam, ko sauc par perfektām mājām.
Pametot šo ēku, viņi aiz sevis atstās daļiņu no savas pasaules un mājas dzīves, un tas būs tikai viens no daudzajiem kultūras līmeņiem. Taču šobrīd, kaut vai īslaicīgi, viņi visi dzīvo šeit un cenšas iekārtot sīku daļu no lielas, nemierīgas pasaules un padarīt to mājīgāku, apdzīvojamu un tādējādi saprotamu.
Anna Laurinavičute (1988) ir Sanktpēterburgā dzīvojoša fotogrāfe, kas mācījusies laikraksta Izvestija foto skolā. Jau ilgāku laiku viņa veido fotoblogu, kur dokumentē šīs ēkas dzīvi.
