Alehandro Kartahena
Dominikāņu fotogrāfs Alehandro Kartahena (Alejandro Cartagena, 1977) dzīvo un strādā Meksikā. Viņu galvenokārt interesē sociālu, vides un pilsētas problēmu risināšana mākslā. Kartahenas darbi ir izstādīti daudzviet pasaulē, viņš ir saņēmis vairākas balvas, tostarp Photo Lucida’s Critical Mass Photo Book Award 2010. gadā un nominēts KLM Paul Huf, Pictet, Aperture un citām balvām. Kartahena pasniedz Nuevoleonas universitātē Meksikā.
Kad un kā aizsākās tava interese par fotogrāfiju?
Vispirms fotogrāfija man bija veids, kā uzkavēties pagātnē. Kad aizbraucu no Dominikānas un pārcēlos uz Meksiku, vecie ģimenes foto albumi nodrošināja mierinājumu un piederības sajūtu. Šķiet, vēlāk izlēmu radīt jaunus stāstus un darbus, ar kuriem identificēties. Nopietni pievērsos fotogrāfijai pēc meistarklases apmeklējuma 2004. gadā. Pasniedzējs Herardo Montiels Klints vedināja mani domāt vairāk par attēlojuma iespējām un kā tiek veidota nozīme. No tā brīža es neesmu pārstājis fotografēt.
Ko nozīmē būt fotogrāfam Meksikā?
Meksikā ir liels fotogrāfijas mantojums – gan vēsturisks meksikāņu fotogrāfu devums, gan starptautisku fotogrāfu darbi par Meksiku. Tas, protams, ietekmē mūs dažādos viedos, piemēram, ko un kā fotografēt. Dokumentālā fotogrāfija, iespējams, ir visredzamākais žanrs, taču ne vienīgais ar spilgtiem pārstāvjiem.
Ar dokumentālo fotogrāfiju sāku nodarboties tieši pirms uzplaiksnīja narkotiku karš, tādējādi vēl bija samērā droši fotografēt jebkur – arī uz ielas. Šobrīd sajūta ir mazliet nedroša. Tomēr, lai arī pastāv drošības problēmas un sociāli nemieri, manuprāt, jauno Meksikas fotogrāfu, skolu un to izstāžu zāļu vidē, kas veltītas fotogrāfijai, valda dumpinieciskums. Šis ir patiesi īpašs laiks, lai šeit fotografētu. Mums ir nepieciešami atšķirīgi stāsti, kuri vēstīs par šo vētraino laika posmu.
Tavos darbos atspoguļojas sociālas un vides problēmas. Kā fotogrāfija var paplašināt cilvēku izpratni?
Šī problēma visu laiku ir manā prātā un, iespējams, es esmu romantisks, mēģinot mainīt pasauli, taču mani plāni pirmkārt ir personīgi. Es vēlos būt mākslinieks, kas spēj saskatīt lietas veidā, kas ļautu paskatīties citādāk uz pašsaprotamo ikdienā un kultūrā. Man patīk ideja par vizuālo dzeju, bet es arī uzskatu, ka būt sociāli atbildīgam un nedaudz politiskam ir visai poētiski.
Pie kā tu strādā pašlaik?
Es vienlaicīgi strādāju pie vairākiem projektiem. Lielākajai daļai no tiem ir saistība ar piederību pilsētai un to, kā cilvēki aizsargā savu pilsētvidi.
Kas tev kā fotogrāfam ir lielākais apbalvojums?
Tā ir iespēja darīt kaut ko, kas ļauj man domāt, kas es esmu, kur es dzīvoju un kādi cilvēki man ir apkārt. Kļūt par kādas kultūras komentētāju – tā ir patiesi lieliska iespēja.
