My Poor Little Room of Imagination

My Poor Little Room of Imagination (Mana nabaga mazā iztēles istaba) ir arhīvs no draugu, paziņu un nepazīstamu cilvēku portretiem, kas veidojies vairāku gadu garumā. Tā ir dokumentu mape, kas necenšas būt objektīva, bet savā ziņā ietver informāciju par to, kā es un fotogrāfijās redzamie cilvēki dzīvojam. Tas viss, protams, ir redzams caur manu lirisko uztveri.

Mani virzīja patiesa vēlme uzņemt cilvēkus, kas man ir apkārt. Izrādās, ka mums ir daudz kopīga – ne visai pozitīvs skats uz dzīvi, salda ekstāze no visām mūsu pusaudža vecuma baudām un grūtībām, melanholisks infantilisms, nedrošības sajūta un savas vietas dzīvē meklēšana. Šo fotogrāfiju kontekstā es rakstu par savām jūtām un lietām, kas mani satrauc visvairāk – sociālo netaisnīgumu, nepārtrauktu nemieru un neapmierinātību, jautājumiem, uz kuriem bieži nespēju atbildēt: “Kas es esmu? Ko es daru? Kāpēc?”

Ir arī garas un neproduktīvas pārdomas par haosu, kurā mēs dzīvojam, un to, kā mēs tam pielāgojamies, lai izdzīvotu. Kad es saku “izdzīvotu”, es to domāju burtiski, jo personiski es izjūtu vislielāko nepatiku pret apkārtējo estētiku, kas mani ikdienā traumatizē. No otras puses, es izaugu mikrorajonā tipiskā padomju blokmājā, ko ieskauj bezpersoniska un novecojusi pilsētas ainava. Šeit ir veidojusies mana vizuālā kultūra. Šī vide ir mani uzaudzinājusi. Attiecīgi es nevaru ignorēt šo pieredzi, nespēju to izdzēst no savas atmiņas. Noplukuši postpadomju dekori, jocīgi apģērbi, vizuāla postaža – es neizvēlējos fonus savām fotogrāfijām stratēģiski. Tā ir vienkārši vide, kurā es dzīvoju.

Sērijas nosaukums ar savu metaforisko atsauci runā pats par sevi – nabaga dzīves nostūrītis, iekšējās dzīves (iespējams, arī mazs, nabadzīgs un nelaimīgs) un iztēles. Šī ir vienīgā komforta zona, kas man ir un kurā es jūtos (taču ne pilnībā) brīvs cilvēks.

Maša Svjatogora (Masha Svyatogor, 1989) ir fotogrāfe un kolāžiste no Minskas Balkrievijā.