FK jautā – Kā tu finansē savus mākslas projektus?

Fotogrāfam un māksliniekam bieži vien radošais process aizņem daudz mazāk laika nekā projektu rakstīšana, finansējuma piesaistīšana, sevis reklamēšana, tīklošanās ar institūciju pārstāvjiem un citiem nozares profesionāļiem. Tomēr parasti vairāk mēdz runāt par pašiem darba augļiem – projektiem, izstādēm, grāmatām. FK sāk jautājumu sēriju, lai noskaidrotu, kā dažādi Latvijas un Austrumeiropas fotogrāfi tiek galā ar šiem nogurdinošajiem izaicinājumiem. Pirmais jautājums – kā tu finansē savus mākslas projektus?

Rafals Mihals:
Es kombinēju komerciālos pasūtījumus ar mākslas projektiem. Tas tā vienmēr ir bijis. Komerciālie pasūtījumi sedz personīgos projektus. Vairāku darbu darīšana vienlaikus ir tas, kas palīdz. Papildu arī stipendijas, konkursu godalgas un kopfinansēšanas aktivitātes palīdz finansējuma piesaistīšanā mākslas projektiem. Labs piemērs ir Lost Territories, kas bija projekts, ko veicu kopā ar Sputnik Photos kolektīvu. Mēs izmantojām visas minētās iespējas.

Sergijs Ļebedinskis:
Līdz pat šim brīdim vienmēr esmu investējis pats savu naudu. Visi mani projekti ir savstarpēji saistīti. Mērķis ir nepārdomāti nelēkt no viena stāsta pie nākamā, bet izveidot vispārinātāku viedokli par neērtām tēmām. Pēc manām domām, ja šāds risinājums būs veiksmīgs, tad jūsu projekti būs nozīmīgi arī ilgākā laika periodā, kas nozīmē, ka projekti jums nesīs peļņu arī nākotnē. Lielāko daļu naudas es savācu, pārdodot fotogrāfijas – izstādēs, cilvēkiem, kas ir nopirkuši manu grāmatu un kas vēlas arī darbus, portfolio skatēs (piemēram, Hjūstonas fotofestivāls Meeting Place bija ļoti veiksmīgs darbu pārdošanas ziņā). Man nebija nekādas pieredzes stipendiju pieteikumu rakstīšanā, bet tad piedalījos Donalda Vēbera seminārā Riskants bizness šīgada maijā. Šī pieredze man atvēra acis, un es nākotnē ceru piesaistīt arī šāda veida finansējumu.

Jana Romanova:
Tiklīdz izlēmu strādāt pie savām idejām un projektiem, devu priekšroku citām iespējām, kas palīdzētu man būt neatkarīgai, bet vienlaikus ļautu samaksāt par īri. Pārsvarā veicu dažādus komercpasūtījumus un arī pasniedzu lekcijas. Un, protams, piesakos dažādām stipendijām, ja uzskatu, ka manas idejas var šķist interesantas attiecīgajām institūcijām. Iespējams, labākais piemērs ir stipendija rezidencei, kurai pieteicos Velsā 2014. gadā. Gribēju veikt nacionālās identitātes maiņas eksperimentu, tāpēc meklēju tam īsto vietu. Pēc laika atradu izsludinātu konkursu par tēmu “Ko tas nozīmē – būt eiropietim?”, ko organizēja ffotogallery Kārdifā, kas tika rīkots kā daļa no European Prospects projekta. Man tā šķita perfekta tēma un ļoti laba vieta eksperimentam. Pieteicos, aprakstot savu ideju un iepriekšējo pieredzi. Pēc Skype intervijas ar finālistiem, organizatori izvēlējās mani projekta īstenošanai 2015. gadā. Šogad mums būs izstāde, un es ceru, ka atklāšanā būs daudz interesantu diskusiju par nacionālās identitātes tēmu.

Synchrodogs:
Mēs strādājam pie mākslas projektiem, izstādām tos galerijās un pārdodam fotogrāfijas. Mēs arī fotografējam modi, reklāmas un cita veida žurnālu projektus, utt. Tas mums ļauj finansēt mūsu personīgos projektus. Dažreiz mēs saņemam palīdzību no muzejiem vai mākslas fondiem, kur mēs plānojam izstādes, piemēram, Dallas Contemporary 2015. gadā vai Pinchuk Art Centre 2013. gadā. Pat žurnāls Vice palīdzēja mums ar mākslas projektu, ko mēs viņiem fotografējām Turcijā 2012. gadā.

Alnis Stakle:
Nav noteiktas sistēmas. Protams, VKKF reizēm ir nozīmīgs atbalsts, bet vienmēr ar neprognozējamiem rezultātiem. Diemžēl vairums aktivitāšu notiek ārpus Latvijas un tad tās bieži vien finansē iesaistītās institūcijas. Nevaru teikt, ka darbu tirdzniecība būtu nozīmīgs ienākumu avots, bet parasti pēc darbu publikācijām kādā no lielajiem medijiem, piemēram, Wired, British Journal of Photography, OjodePez, The Sunday Times, utt. var vērot negaidīti lielu interesi par darbu iegādi.

Jekaterina Anohina:
Es strādāju komercfotogrāfijas jomā, lai nopelnītu naudu. Pati finansēju savus mākslas projektus.

Viktorija Eksta:
Dažādi – strādāju papildus nesaistītās haltūrās, dabūju kaut kādas stipendijas vai honorārus, vadu darbnīcas, palīdzu vecākiem audzēt dārzeņus. Reklāmā nestrādāju, kāzas nebildēju. Darbus labprāt pārdotu, tomēr pagaidām neesmu īpaši daudz pie tā strādājusi, jo nav laika.

Reinis Lismanis:
Darbu pārdošana notiek ļoti reti, tādēļ ar to šobrīd rēķināties nav vērts, bet to var vērtēt arī pozitīvi, neiespringstot par darbu tirgus vērtību. Protams, lielu daļu no savas prakses finansēju es pats, strādājot kā komercfotogrāfs, kā pieredzējušāku mākslinieku asistents, kā projektu vadītājs – visi šie procesi ir bijuši un turpina būt ļoti nozīmīgi manai personīgai attīstībai. Konkrētākus projektus, tai skaitā izstādes vai specifiskas stadijas darba procesā, līdz šim bieži atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

Endrjū Miksis:
Dažkārt fotografēšanas daļu finansēju pats. Citos gadījumos esmu saņēmis stipendijas no tādiem fondiem kā Fulbright, Guggenheim Foundation un Aaron Siskind Foundation. Šīs stipendijas bija lieliska iespēja koncentrēties tikai uz maniem projektiem. Grāmatas projekta pabeigšanai un izstādes sagatavošanai nepieciešami papildu līdzekļi un pūles. Skenēšana, retušēšana, projektēšana un dizains, kā arī drukāšana ir vairākas lielas izdevumu grupas, kas jāsedz projekta beigās. Lai sagatavotu failus pēdējo divu grāmatu drukāšanai, daudz palīdzēja rezidences stipendija no Light Work. Man arī patīk darīt visu iespējamo, lai noorganizētu grāmatu iepriekšpārdošanu, tādā veidā sedzot ražošanas izmaksas. Es mēdzu to darīt pats, sūtot vēstules e-pastā. Pēdējos gados esmu izmantojis arī Kickstarter platformu.

Reinis Hofmanis:
Kamēr projekts ir procesā, to finansēju galvenokārt no saviem līdzekļiem. Ieņēmumi no pasūtījuma darbiem nosedz radošo projektu izstrādi. Reizēm projektus atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Izstādēm, kurās saņemu uzaicinājumus piedalīties, parasti ir darbu noformēšanai paredzēts budžets. Darbus Latvijā pērk ļoti reti. Ja izstāde notiek Vācijā vai Francijā, piedāvājumi iegādāties darbus ir daudz biežāk.

Birgita Pūve:
Es daudz fotografēju žurnāliem. Tas ir tiešām interesanti, kad žurnāls, pie kura esi ilgi strādājis, beidzot iznāk taustāmā formā. Komandas darba rezultātā, kurā savu ieguldījumu sniedz teksta autors, fotogrāfs, maketētājs un dizaineris, var rasties tiešām kaut kas svaigs un iedvesmojošs. Ienākumus, kurus saņemu no pasūtījumdarbiem un fotografēšanas žurnāliem, es izmantoju rēķinu segšanai un personīgo projektu finansēšanai. Mēs varam pieteikties arī finansējumam Igaunijas Kultūras dotāciju fondā, kas ļoti palīdz. Kamēr strādāju pie grāmatas, es pārdevu dažus darbus kādam igauņu mākslas kolekcionāram, lai iegūtu papildu finansējumu.

Ieva Raudsepa:
Ikdienā strādāju biedrībā ISSP, kā arī ik pa laikam uzņemos dažādus citus darbus, kas lielā mērā man palīdz finansēt savus projektus un tiem nepieciešamos materiālus, piemēram, filmiņas, tehniku utt. Kad vien iespējams, mēģinu pieteikties uz VKKF radošajām stipendijām.

Kārlis Bergs:
Kad mācījos Braitonas universitātē, darbs pie projektiem bija mana ikdiena. Tagad, kad esmu atgriezies Latvijā, strādāt pie projektiem ir nedaudz grūtāk. Nauda projektiem tiek iegūta, rakstot KKF projektus.

Līga Spunde:
Savus mākslas projektus galvenokārt finansēju saviem spēkiem vai, piesaistot dažādu fondu līdzekļus. Reti, bet laimīgā kārtā mēdz gadīties, ka projektam ir pasūtītājs, kas sniedz finansiālu atbalstu, taču citkārt mēdz gadīties arī tā, ka pašam ir jāfinansē gan mākslas darbs, gan ar reklāmu saistītie izdevumi, gan telpas galerijā. Pašlaik ar gaišu skatu nākotnē un nezūdošu sirds siltumu savos mākslas projektos pārsvarā ieguldu, ar mākslu nepelnu.

Kataržina Majaka:
Lielākoties pati finansēju savus darbus. Polijā ir tikai viena valsts stipendija, kas pieejama māksliniekiem, un vienu reizi gadā daži fotogrāfi to saņem. Man palaimējās iegūt Kultūras ministrijas stipendiju, lai daļēji finansētu savu projektu Women of Power. Vairāk nekā pusi projekta man nācās finansēt pašai, un, tā kā šobrīd strādāju pie grāmatas, plānoju rīkot kopfinansēšanas kampaņu, lai varētu to izdot. Pārdevu dažus darbus ar galerijas starpniecību un fotogrāfiju izsolē Polijā. Dažus darbus man ir izdevies pārdot ārzemēs. Taču tad es kļuvu par privātas fotokolekcijas kuratori Polijā un… izvēlējos darbus, vedu sarunas par tiem, kā arī nopirku dažus no citiem māksliniekiem. Tas bija ļoti forši un sniedza lielu gandarījumu.

Anastasija Horošilova:
Es pārdodu savus darbus ar mākslas galerijas starpniecību jau vairāk nekā 12 gadus. Man paveicās satikt savu galerijas pārstāvi, kamēr vēl studēju fotogrāfiju. Turklāt veicu arī pasūtījumdarbus, kas ir savienojami ar manu māksliniecisko praksi.

Daņila Tkačenko:
Lai finansētu savus projektus, es vienkārši daru savu darbu un rādu profesionālai auditorijai, kas, protams, ietver pieteikumus konkursiem. Sērija Restricted Areas ieguva diezgan daudz godalgu, ieskaitot godalgas no The Emerging Photographer Fund un Lensculture, kas sniedza finansiālu atbalstu. Vēl viena balva bija no European Publishers Award for Photography, kā rezultātā es varēju izdot sēriju grāmatas formātā piecās versijās un piecās valodās. Man ļoti patīk, kāda grāmata ir sanākusi, un esmu ļoti pateicīgs Mario Peliti, kas bija projekta koordinētājs pagājušajā gadā. Šī grāmata angļu valodā jau ir izpārdota, un es ceru, ka sekos vēl viena tirāža. Turklāt man ir lieliski ilgtermiņa partneri un galerijas dažādās valstīs. Šī sadarbība ir diezgan veiksmīga un palīdz finansēt manus jaunos projektus.

Peters Pukluss:
Es cenšos vienlaicīgi būt vairākos projektos. Mani darbi tiek pārstāvēti trīs dažādās galerijās: Robert Morat Gallery Berlīnē, Conrads Gallery Diseldorfā un Trapéz Gallery Budapeštā. Galerijas pārdod darbus mākslas tirgos un privātajiem kolekcionāriem, no kā es saņemu savu daļu. Vēl viens ienākumu avots ir grafiskā dizaina uzņēmums YourPrezi, kur es esmu līdzīpašnieks un galvenais dizaineris. Mūsu mērķis ir radīt uzmanību saistošas prezentācijas privātpersonām un uzņēmumiem visā pasaulē. Mēs izmantojam tikai Prezi – tas ir prezentāciju rīks, kas jums palīdz domāt oriģināli. Iedomājieties nebeidzamu audeklu, kur jūs varat ievietot visu saturu (attēlus, video, tekstu, skaņu un cita veida grafiskos elementus), un jūs neesat nekādi ierobežots operēt ar šiem elementiem. Trešais avots ir pasūtījumdarbi no dažādām aģentūrām. Es dodu priekšroku mākslas projektu pasūtījumiem, kā, piemēram, 2015. gada Unseen Campaign vai pašreizējais projekts par ķieģeļu rūpnīcu – tas ir arī nākamais posms manā jaunajā un ambiciozajā projektā. Arī mākslinieku rezidences ir izcils ienākumu avots, ne tikai lai ceļotu un strādātu ārzemēs, bet dažreiz tas ir arī finansiāli interesanti.