10 minūtes ar Anci Vilnīti
Ance Vilnīte (1997) ir māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības apakšnozares 2. kursa bakalaura studente, kas plašāku uzmanību izpelnījas ar fotogrāfijām, tēlniecības objektiem un performancēm pērn izstāžu zālē Arsenāls skatāmajā Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādē Academia. Tieši performaces, kurās viens no galvenajiem elementiem bija ilgstoša bučošanās ar mākslinieci Elīnu Semani, raisīja nerimstošu sabiedrības un mediju rezonansi. Šo piektdien, 5. jūnijā, Ances performance Augšāmcelšanās 1. daļa būs skatāma pilsētvidē festivāla Rīgas Fotomēnesis 2020 ietvaros. Tā sāksies plkst. 16.45 Tērbatas un Blaumaņa ielas krustojumā, pēc tam pamazām virzoties pa Tērbatas – Ģertrūdes – Brīvības ielu – Vērmanes dārzu, Brīvības ielu – Esplanādi, kulminācijai notiekot ap plkst. 18.30 pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ieejas.
Pastāsti, ko tu darīsi Rīgas Fotomēnesī?
Piedalīšos ar performanci Augšāmcelšanās 2 daļās. Mana augšāmcelšanās bija paredzēta divos cēlienos, taču kopš mēs ar Elīnu Semani noskaidrojām, ka pilnīgi neplānoti un citai par citu nezinot, festivālā par nāves un atdzimšanas tēmu būs veselas trīs performances (man, Elīnai un Vikai Ekstai) domāju, ka otrā daļa, iespējams, varētu arī izpalikt. Šobrīd ir sajūta, ka mūsu individuālās performances varētu uztvert pat kā triptihu, tādēļ ļoti gaidu šos notikumus. Šī sakritība manam darbam ir iedevusi jaunu šķautni, jo iepriekš biju ļoti skaidri nostādījusi, ka šī performance skatītājam būs neinteresanta un svarīga tikai man savā dzīves ceļā (pasaules gala sajūta vairo egoismu un pašaglabāšanās instinktu), taču tagad to redzu kā līdzvērtīgu daļu no kopuma ar šim laikam aktuālām sajūtām, ko visas trīs esam izvēlējušās paust savos darbos. Katrai, protams, ir pilnīgi cits stāsts, taču mani sajūsmina dažādas nejaušas sakarības, no kurām ne visu šobrīd varu paust, bet, piemēram, skaitliski – starp katru performanci ir tieši 5 dienas. Man maijā apritēja 23 gadi – Vikai performances dienā paliks 33, Elīna ir mums pa vidu gan secības, gan vecuma laika joslā. Šis ir laiks, kad lēnām atgriežamies jaunā pasaulē, tādēļ rituāli, ko darīsim, šķiet ļoti dabiski.
Mans stāsts ir par mākslinieka cīņu savienot garīgās vajadzības ar izdzīvošanu praktiskajā pasaulē. Es zinu, ka māksla nav izvēle – esmu piedzimusi kā māksliniece un tas ir mans ceļš. Beigu beigās pērn performancē Arsenālā solīju mūžīgu mīlestību un uzticību mākslai kā laimē, tā nelaimē, kā veselībā, tā arī nabadzībā. Taču, tuvojoties jaunai ekonomiskajai krīzei, pēdējais stāvoklis ir ļoti aktuāls. Jo īpaši tādēļ, ka visneprātīgāk mīlu pašu nepraktiskāko, smagāko un dārgāko mākslas mediju. Šajā laikā būvmateriālu veikalā atdodot pēdējo naudu tēlniecībai ierastā “Tas viss reiz atmaksāsies, tu rīkojies pareizi!” vietā daudz vairāk domāju, ka esmu pilnīga idiote bez cerībām izdzīvot nākotnes pasaulē. Bet mīlestība taču ir dzīva līdz kapa malai.
Kā tu raksturotu savu interesi fotogrāfijā?
Mani fotogrāfija visvairāk saista kā laika un cilvēku liecība. Mans tētis jaunībā bija fotogrāfs avīzē, tādēļ mums ir ļoti daudz foto no manu vecāku jaunības un manas bērnības. Tajās ir laiks un atmiņas, ko šie foto ir radījuši no jauna. Es ar šiem attēliem ļoti identificējos, un man jau kopš agra vecuma ir sajūta, ka tur ir kaut kāds patiesības kodols. Ļoti saista īstenības sajūta. Kaut arī tieši tādēļ, ka mēs fotogrāfijām tik ļoti uzticamies, ar tam ir vieglāk manipulēt, jo ikkatram kadram ir autora subjektīvais rāmis un rakurss, kurā laiks tiek fiksēts. Mani visvairāk sajūsmina, cik ļoti foto vērtība aug un mainās ar gadiem, jo jau šobrīd daži foto ar notikumiem tikai pirms pusgada vai gada šķiet leģendāri. Tam ir svinīguma sajūta – foto vēstures grāmatām. Manis pašas daiļradē galvenā interese fotogrāfijā, protams, ir tīri praktiska, tie ir vienīgie darbi, kurus varu bez problēmām pārnēsāt. Arī apokalipses kontekstā, man šķiet, ka cilvēki, kas var apmierināt savas mākslinieciskās vajadzības foto formātā, izdzīvos visilgāk.
Kā tu pārdzīvo šo ārkārtas stāvokli?
Man vienmēr ir ārkārtas stāvokli [smejas]. Bet tagad ir labāk, daudz mazāk laika aiziet nevajadzīgos sīkumos, viss šķiet tīrāks, īstāks un loģiskāks. Ir vairāk laika savākties – man šajā laikā ir tāds projekts Vai es varu būt līdzsvarots un laimīgs cilvēks, bet joprojām īsta un patiesa māksliniece? Vissiltākā un labākā pārmaiņa ir negaidīta dziļas un visaptverošās vientulības sajūtas pazušana. To nevarēja piepildīt neviens cilvēku daudzums vai tuvums. Kopš izolācijas sākuma man nav bijis vientuļi kaut arī gandrīz visu laiku esmu viena un pārsvarā sazinos tikai ar pašiem tuvākajiem. Tas notika nejauši, vienu dienu vienkārši sapratu, ka vairs neslīkstu un nav šī cauruma. Tas nav nekas jauns, agrāk tā arī dzīvoju, bet saprotu, ka justies labi, esot prom no cilvēkiem, nav nekāds sasniegums – ir jāspēj tuvoties, pieņemt un mīlēt, bet pats galvenais nepazaudēties un beigt tā atdoties.
Citādi – ļoti daudz strādāju, skrienu, pastaigājos, vēroju savus prāta stāvokļus un izaicinu sevi. Mans jaunākais eksperiments ir naktīs gulēt. Es parasti apzināti strādāju naktī, jo tad ir visvairāk bail un visas sajūtas ir sakāpinātas. Taču tagad man ir ‘’laimīgā un ilgtspējīgā cilvēka projekts”, kurā vairs nenodarbojos ar apzinātu sevis vešanu pūķa rīklē. Arī rīts, īpaši rītausma, ir neparasts laiks. Galvenais ir pašam apzināties, ka ir iespēja dzīvot arī gaismā.
Kas ir lielākie izaicinājumi, strādājot pie jauna darba vai izstādes?
Vislielākais izaicinājums ir tad, ja nedēļu pirms performances sākas depresijas epizode un gribas nolīst prom no visa, bet ir jāpiepilda iecere, kas radusies pilnīgi citā prāta stāvoklī. Tajos brīžos ieslēdzas izdzīvošanas režīms un man šķiet, ka manī ir divi cilvēki. Realitātē manī visu laiku ir vairāki cilvēki – es neesmu viens, esmu viļņains kopums un jo vairāk to apzinos, jo vieglāk kļūst savā starpā draudzēties un atbalstīt vienai otru. Bet ir viena Ance, kas gandrīz vienmēr atnāk un izvelk mani līdz finišam, tā gan jau ir tā īstā. Patiesībā šī sevi stutēšana ļoti saistās arī ar piektdienas performanci.
Protams, jebkuru darbu veidojot ir neziņa un izrietoši no tās – neliels uztraukums par iznākumu, taču es nebaidos kļūdīties, jo, manuprāt, nav neveiksmīgu mākslas darbu. Ir darbi, kuri nepatiks elitārai mākslas sabiedrībai, bet patiks manai mammai vai veikala pārdevējai – un otrādi (kaut arī mammai vienmēr patīk mani darbi [smejas]). Gandrīz pēc katra darba pabeigšanas ir skaidras lietas, ko būtu bijis labāk darīt citādi, taču tas ir neizbēgami. Ja ar stājmākslas darbiem ir nojausma, tad to, kāda būs performance, es nezinu līdz pēdējam mirklim. Tas ir maģiski. Dzīva māksla, kas eksistē tikai zūdošā laikā un telpā (ieraksts to nekad neatklās pilnībā, jo īstā performances māksla ir sasniedzama tikai jūtot mākslinieka klātbūtni). Un par dzīvo runājot – tikai daba ir pilnīga. Cilvēks ir nepilnīgs un tieši tāds vienmēr būs viss cilvēka radītais, tādēļ vēl jo vairāk – nav ko baidīties un ir jāiet kaujā ar maksimālu atdevi.
Kā, tavuprāt, mainīsies kultūras dzīve pandēmijas laikmetā?
Man šķiet ļoti muļķīgi, kad cilvēki saka, ka šajā laikā atsijāsies liekais – ar domu, ka mākslinieki vairāk pārdomās savu daiļradi, dēs zelta oliņas un vispār – izdzīvos labākie. Kad naudas nav, tās vienkārši nav, mākslas darbi nerodas tikai no lielas gribas un ticības sev. Es neko nezinu par lielajiem māksliniekiem, bet mani uztrauc, ka ir samazinājušies tie glābšanas rinķa darbi, kurus var apvienot ar radošo darbību. Strādāt kafejnīcā tomēr ir iedvesmojošāk nekā pārtikas cehā. Tajā pat laikā – kamēr var izdzīvot, radoši miera periods ir izcils, varētu gaidīt jaunu renesanci, taču domāju, ka daudziem tā ir bumba ar laika degli. Šobrīd gan viss mostas un nākotne sāk izskatīties cerīgāk. Taču man riebjas uzskats, ka it īpaši māksliniekam jācieš nabadzībā, lai radītu ko ģeniālu, daudzi lielie pēdējo dekāžu mākslinieki ir ļoti turīgi un tas tikai ļauj turpināt attīstīties nevis to apslāpē. Bet cilvēki tikai ņem un atkārto stāstu par nabaga Vinsentu van Gogu. Katru reizi, kad klausos, cik daudz darbu Frānsiss Bēkons iznīcinājis, domāju, cik bagāta būtu pasaule, ja kāds būtu paspējis tos nopirkt pirms tam. Es ceru, ka māksliniekiem pietiks vismaz tik daudz, lai visu to vertīgo, kas šobrīd notiek mūsu prātos, realizētu arī materiālā.
