10 minūtes ar Vilmu Pimenovu
Vilma Pimenova (1980) ir māksliniece no Somijas. Darbos bieži pievēršas semiotikai un pēta, kā uztveram apkārtējo pasauli caur zīmēm un simboliem. Interesē vērot kultūras konvencijas, kas atklājas ikdienas priekšmetu studijās, novietojot tos nedaudz ārpus ierastā konteksta vai mainot to izmērus. Pimenova ir ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā Londonas Komunikācijas koledžā. Sarīkojusi vairākas personālizstādes Somijā, Šveicē un Francijā, kā arī piedalījusies daudzās grupu izstādēs.
Vilmas darbs 21. gadsimta klusā daba ir vizuāls komentārs par mūsdienu uz tēlu orientēto patēriņa un materiālisma kultūru, kurā apsēstība ar pilnību nereti liek viltotajam šķist ideālākajam nekā īstajam. Šī sērija vēl līdz 12. jūnijam apskatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādē Screen Age III: Still Life Rīgas Mākslas telpā.
Kā radās sērijas 21. gadsimta klusā daba koncepts?
Domāju, ka mani piesaista mazliet dīvaini kiča priekšmeti, jo tie mēdz pārspīlēt to, kas ir stereotipiski vēlams. Dzīvojot Parīzē, man ļoti patika apmeklēt Bazāra veikalus, kuros par ļoti zemām cenām pārdod gandrīz visu zināmo un arī dīvaino, nedaudz līdzīgi kā One Pound Shops Apvienotajā Karalistē. Bieži vien ārpus veikala, uz ielas, atradās krāsaini vinila galdauti, un es pamanīju, cik garšīgi un dažādi augļi un ziedi uz tiem bija pasniegti. Vispirms es sāku izmantot vaskadrānas kā fonu portretiem, tad kādā brīdī sāku veidot no galdautiem skulptūras, ko visbeidzot arī nofotogrāfēju.
Zieda attēls ir pavisam kas cits nekā īsts zieds. Šo galdautu kontekstā attēlā daba ir kaut kā idealizēta, perfekta un gandrīz hiperreāla. Mani ieinteresēja šis “ideāls”, un es sāku domāt, kāpēc mēs mēdzam vēlēties mainīt realitāti uz kaut ko labāku, skaistāku, un no kurienes vispār nāk ideja par skaistumu vai pilnību?
Jūsu fotogrāfija ar sievietes roku no sērijas Sieviešu tēli man ļoti atgādināja vienu no sirreālistes Doras Māras fotogrāfijām. Kas jūs ietekmē un iedvesmo?
Bieži vien manus darbus iedvesmo ikdienišķi attēli vai priekšmeti, ar kuriem es sastopos. Manuprāt, aplūkojot ikdienišķus attēlus, piemēram, reklāmas, attēlus žurnālos un sociālajos medijos, mēs varam daudz ko uzzināt par sabiedrību, kurā dzīvojam. Tas, kādi attēli ir populāri, kas tiek izplatīti un līdz ar to vairākkārt redzēti sabiedrībā, ir tas pats, kas tiek uzskatīts par realitāti, kurā mēs dzīvojam.
Mani interesē, kā redzējums mūs informē par pasauli un kā attēli ietekmē mūsu domāšanu.
Kādas kvalitātes cenšaties sasniegt savās fotogrāfijās?
Mani daudz vairāk interesē viltīgums, spēles elements fotogrāfijā, nevis tās indeksa vienkāršotais patiesums.
Mūsdienās vizuālā pratība kļūst gandrīz tikpat svarīga kā lasītprasme. Par kurām fotogrāfijas semiotikas pamatlietām, jūsuprāt, vajadzētu aizdomāties ikvienam?
Nu, ir labi apzināties, ka fotogrāfijas var izkropļot realitāti un ka lietas reti kad ir tik vienkāršas, kā šķiet. Neeksistē objektīvs skatījums, bet fotogrāfija parāda tās autora viedokli. Neviens attēls nav nevainīgs. Labs vingrinājums ir uzdot jautājumus: kas ir izgatavojis šo fotogrāfiju, kāda ir tās funkcija, kādam nolūkam tā tika radīta un kādā kontekstā tiek skatīta.
Kādi ir jūsu iespaidi par fotogrāfiju Latvijā vai Baltijā?
Domāju, ka no Latvijas nāk daudz interesantu mākslinieku, un, manuprāt, Rīgas Fotogrāfijas biennālē ir ļoti mūsdienīgs un aizraujošs vizuālo mākslinieku sajaukums, kuri izmanto fotogrāfiju rotaļīgos un inovatīvos veidos.
Pie kā jūs strādājat patlaban?
Esmu sākusi projektu, kurā pētīšu, kā vizuāli tiek manifestēta vara. Tā ir plaša tēma, un es pārcilāju tonnām attēlu, cerot atrast kādu pavedienu, kam sekot un uz ko koncentrēties!
