Kā cilvēks sevi stāsta?

Man šorīt bija saruna ar terapeiti – ne manu un ne par mani –, viņa strādā ar cilvēkiem, kam ir smadzeņu bojājumi un kuri pamazām zaudē atmiņas, vai arī tās deformējas. Viņa izteica kādu ļoti vienkāršu un šķietami pašsaprotamu domu: “Mūža nogalē cilvēks piedzīvo atmiņu integrēšanos – kad dzīvē nekas daudz vairs nenotiek vai nenotiks, viņam daudz svarīgāka kļūst dzīves apkopojuma veidošana.” Šis process ir ļoti svarīgs pašam cilvēkam, savukārt atstātais rezultāts ir liela vērtība palicējiem. Vienmēr gan paliek jautājums – kā šo apkopojumu vislabāk īstenot? Kā fiksēt daudzveidīgo, nelineāro pieredzi, kas daļēji aizmirstas un izmainās? Kā pierakstīt personību – jo cilvēks vienā stāstīšanas reizē neizstāsta, neparāda un neatceras visu?

Ar šādām pārdomām es nonācu Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kur Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros pašlaik skatāma jaunās muzeja vadītājas Baibas Teteres kūrētā izstāde Fotoalbums – subjektīvs naratīvs, un muzeja otrā stāvā zālē skatāmā Kriša Salmaņa video instalācija mani automātiski ievilka vieglā meditācijā. Statiskā kadrā nofilmēts arhivāru darbs ar trīs Latvijas fotogrāfijas vēsturē atzītu autoru personīgajiem albumiem. Baltiem cimdiem, uz milimetru papīra, gandrīz mehāniski, bet vienlaikus ļoti korekti un saudzīgi tiek šķirtas albumu lapas – atvērts vāks, pacelts starplapu zīdpapīrs, tad mirkli aplūkotas fotogrāfijas, tad šķirta nākamā lapa utt. Laboratorijas apstākļi, kādā notiek albumu izpēte, raisa divējādas un savā ziņā pretrunīgas izjūtas – no vienas puses, apziņu, ka pētāmais materiāls ir ļoti vērtīgs, gandrīz neaizskarams, tāpēc pētniekam tas būtu jādokumentē pēc iespējas neiejaucoties, lai saglabātu šo artefaktu neskartā formā, bet, no otras puses, šķiet, kluss un jūsmīgs “ah!” izlaužas gan pētniekam, gan video vērotājam katru reizi, kad, paceļot puscaurspīdīgo, kraukšķīgo zīdpapīra kārtiņu, fotogrāfiju apveidi iegūst saturu, atstājot pirmo iespaidu uz skatītāju.

Svinīgs apzināšanās mirklis un ļoti uzmanīga darbība, pieskaroties otra cilvēka privātajām atmiņām, bet vienlaikus aicinājums uz zināmu mijiedarbi. Kā rakstīja Barts: “Parādiet kādam savas fotogrāfijas un viņš tūlīt paņems savējās: “Skatieties šeit, (..)”.”¹⁾Barts, Rolāns. Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju. Tulk. Ieva Lapinska. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2006, 15. lpp. Bet runa jau nav tikai par vēlmi rādīt kādam savas fotogrāfijas, bet – atsaukties, sajust saikni, piederību, asociācijas pēkšņā, afektīvā bezvārdu saslēdzienā. Albuma materiālais veidols un šķirstāmība paredz daudz personiskāku pieredzi, pievienojot vizuālajai fotomākslai vēl vienu maņu – pieskārienu, kas strādā vēl impulsīvāk, neapzinātāk, bet savā ziņā drošticamāk nekā racionāli analizējošā, racionālā redze; ja esi kaut kam pieskāries, tad tas kaut kādā veidā kļūst pa īstam.

Tajā pašā laikā šajā izstādē retie, vērtīgie albumi, protams, skatītājam rokās netiek doti. Mēs varam tikai iztēloties – kā būtu, ja būtu. Tomēr izstādes iekārtojums uzbur kaut kādu intimitāti – varam sekot līdzi šķirstīšanas kustībām un paši retie artefakti izstādīti pēc iespējas draudzīgā, atklātā, uzrunājošā veidā, proti, atšķirtas pierakstu klades un albumi, kuros fotogrāfijas nostiprinātas ar aizkustinošām līmlentēm vai “stūrīšiem”, dažas fotogrāfijas izstādītas ar visu albuma kartona pamatu – nodzeltējušu, daudzu vai daudzreiz vienu un to pašu pirkstu glaudītu.

Un, ak jā! – par saturu. Izstādes galvenajā zālē aplūkojami leģendāro pagājušā gadsimta pirmās puses profesionālo fotogrāfu Viļa Rīdzenieka (1884–1962), Alfrēda Poļa (1894–1975), Roberta Johansona (1877–1959) personīgie albumi un plašākai publikai nezināmas kolekcijas, kas liecina par katra mākslinieka privātajām kaislībām – Rīdzeniekam tas bijis viņa suns un aizraušanās ar medību suņu sacensībām, Polis, kurš zināms kā daudzu Latvijas aktieru portretētājs, savu talantu un gaismotāja prasmi vēl brīvāk, radošāk un rotaļīgāk izmantojis, fotografējot sievu Helēnu, savukārt Johansonam krājumā ir vairāki albumi, kuros viņš sistemātiski apkopojis un mēģinājis kārtot Latvijas smagatlētu fotogrāfijas – iespaidīgu un savdabīgu odu cilvēka ķermeņa spējām. Šajās kolekcijās un apkopojumos priekšplānā izvirzās tieši tā rūpība, maigums un tāda kā ievainojamība, kas piemīt vēl nepabeigtam vai nepabeidzamam projektam, par kuru mākslinieks vēl šaubās, kā un vai vispār to rādīt plašākai publikai.

Fotoalbums, iespējams, ir vistuvākais medijs, kā “izstāstīt dzīvi” – kur fotogrāfiskas laikmeta liecības savietojas ar attieksmi, vēlmēm, kaislību, atmiņām, nejaušību. Tur ir tā tīrā, subjektīvā viela, no kuras barojas mākslinieka daiļrade – iegūst rokrakstu un raksturu. Tajā pašā laikā fotogrāfu albumos ienāk arī viņu profesionālais, mākslinieciskais redzējums, pat ja tas nav novests līdz galējai, tīrai koncepcijai… Tāds kā nepabeigtais mūža darbs, kas izrādījies par daudzslāņainu vai nav sagaidījis iespēju satikties ar skatītāju autora dzīves laikā…

Feministiskās grāmatas Publiskie ķermeņi/privātie stāvokļi autores raksta, ka “fotogrāfiju nevar nošķirt no tās attiecībām ar pasauli”,²⁾Brettle, Jane., Rice, Sally.‎ Public Bodies/Private States: New Views on Women and Representation. Mančestra: Manchester Univ Pr., 1994, 38. lpp. bet vienlaikus “caur skopisko redzējumu mūsu pieredze, kas ārēji var šķist kopīga, tiek tikai attēlota, nevis piedzīvota”. Albums savā ziņā iedod tieši šo kopīgi piedzīvoto momentu. Gan albuma veidošana, gan šķirstīšana paredz cilvēcisku apmaiņu, nevis vienpusīgu cilvēcisku vai kādu citu vērtību sludināšanu. Albumam piemīt performativitāte – tā forma, smarža, smagums, nolietojuma pakāpe rada fizisku klātbūtnes sajūtu, un tā ir mākslas pieredze, kas interesē mūsdienu skatītāju, jo fotogrāfija jau sen vairs nav (ja jebkad ir bijusi) tikai pie sienas piekārta bildīte. Šī man ir tāda personīga atmiņu skabarga, jo feministiskās izstādes Vilna un zīds. Jaunā erotika recenzijā par daudz aizstāvēju vecmeistaru aktus, sakot, ka vēlos ticēt, ka viņu mākslinieciskā dispozīcija tomēr bijusi humānistiska, nevis mizogīniska.

Izstādes Fotoalbums – subjektīvs naratīvs veidotāji vecmeistaru albumus dēvē par “laika kapsulām”, bet pašu izstādi, manuprāt, drīzāk raksturo to atvēršanas pieredze – sekojot naratīvam, kuru veidojis vai kas veidojies albuma kārtošanas, krāšanas un papildināšanas procesā, skatītājs arī noiet noteiktu introspektīvu ceļu, kas ļauj sevi atpazīt un ieraudzīt kopējā cilvēcisko attiecību tekstūrā. Lakoniskā izstāde raisa arī pārdomas par fotogrāfiju plašākā mērogā – par tās saistību ar atmiņu vai, vēl precīzāk, to, kā fotogrāfija cenšas kompensēt atmiņas zudumus un aizmiršanu.

Vācu sociologs Haralds Velcers, tiesa gan citā kontekstā – saistībā ar holokaustu –, runā par nošķīrumu starp atceri oficiālajā publiskajā telpā un atmiņām ģimenes lokā. Šāds nošķīrums izpaužas arī opozīcijā starp vēsturi un atmiņu – atmiņām, kuras glabājam, un atmiņām, kuras interpretējam. Vecmeistaru “subjektīvie naratīvi” atgādina, ka viņi nav stāvējuši tikai vēstures “oficiālajā pusē”, kaut arī tā, laikam ejot, bieži tikusi ilustrēta ar viņu darbiem.