/ Džūlija Rodenkirhena / Intervija

10 minūtes ar Urielu Morgenšternu

Uriels Morgenšterns (1976) dzimis Parīzē, filmu producēšanu un fotogrāfiju apguvis ISTS augstskolā. Vēlāk studijas turpinājis Izraēlā. 2001. gadā Morgenšterns pārcēlies uz Ņujorku, kur iestājies SCPS programmā Ņujorkas Universitātes Filmrades un fotogrāfijas skolā. Uzturēdamies Ņujorkā, strādājis pie modes fotogrāfa Stefana Sednauī, asistējis neskaitāmos fotoprojektos un uzsācis izstāžu darbību.
No 3. marta līdz 21. maijam Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā būs skatāma Uriela Morgenšterna jaunākā izstāde Par Rotko un Sulāžu: Klusuma krāsa. Sastapšanās ar Marka Rotko un Pjēra Sulāža mākslu ievdesmojusi Urielu radīt fotogrāfiju sēriju, kurā atbalsojas šo meistaru mākslinieciskās vērtības.

Uriels Morgenšterns

Lūdzu, pastāstiet par savu projektu Par Rotko un Sulāžu: Klusuma krāsa!

Pirms pievēršos projekta specifikai, jāatkāpjas dažus soļus atpakaļ. Pie fotogrāfijas es nonācu pa sarežģītu un netiešu ceļu. Vispirms studēju psiholoģiju Parīzē, kur esmu dzimis, un pēc tam pievērsos filmu producēšanai, liekot uzsvaru tieši uz skaņas producēšanu. Esmu kaislīgs franču nouvelle vague, film noir, kā arī Žaka Tatī meistardarbu (Trafic, Playtime) cienītājs, tāpēc varu teikt, ka mana fotogrāfiskā valoda nāk no kino. Ar Marka Rotko pasauli pirmo reizi sastapos 2003. gadā, strādājot par skaņu inženieri dokumentālajā filmā par viņa dzīvi. Tajā laikā dzīvoju Ņujorkā. Mani pārsteidza viņa darbu struktūra un kompozīcija, īpaši darbs Ieeja metro (1938). Pēc tam atklāju, ka Rotko dzimis ebreju ģimenē tajā pašā apgabalā, kur mana vecmāmiņa (viņa bija no Lietuvas daļas, kas tagad ir Baltkrievija).

Mana tikšanās ar Pjēru Sulāžu notika daudz vēlāk, 2017. gadā, kad pirmo reizi apmeklēju viņa daiļradei veltīto muzeju Rodēzā, Francijā. Rodēza atrodas tajā pašā apvidū, kur es uzaugu, Francijas dienvidu lauku rajonā. Mani fascinēja Sulāža darbu struktūra, kā arī tas, kā viņš izmantoja melno krāsu kā atstarojošu mediju. Īpaši spilgti tas ir redzams viņa sērijā Outrenoir. Es uzskatu — gan Rotko, gan Sulāžam savā ziņā ir daudz līdzību, ko mēģināju parādīt sērijā Par Rotko un Sulāžu: Klusuma krāsa un iedvest tajā arī savu pieskārienu.

Turklāt viņi bija pazīstami un novērtēja viens otru, un tas kļuva par vēl vienu vienojošo motīvu manā projektā.

Foto – Uriels Morgenšterns, Tulūza (2021), no sērijas Par Rotko un Sulāžu: Klusuma krāsa

Kā jūs raksturotu savu māksliniecisko praksi?

Kā jau minēju iepriekš, esmu no filmu un dokumentālo filmu industrijas. Vācu stāstus par cilvēkiem krāsainās fotogrāfijās, kā arī melnbaltās fotogrāfijās fiksēju vietas, kurās ir maz vai vispār nav cilvēku. Mana vienīgā motivācija neatkarīgi no tā, vai fotografēju cilvēkus vai vietas, ir iemūžināt un atspoguļot stāstus.

Kādi ir jūsu iespaidi par Latviju un fotogrāfiju Baltijas reģionā?

Dažās pārāk īsās pastaigās pa Rīgu jutos gandrīz kā mājās, apskatīju pilsētas jūgendstila pērles. Žēl, ka nebija laika apmeklēt Latvijas Fotogrāfijas muzeju, to es noteikti darīšu nākamreiz. Pozitīvu iespaidu uz mani atstāja dinamiskā sabiedrība, ko sastapu, apmeklējot ISSP galeriju Rīgā.

Dodoties uz austrumiem, uz Daugavpili, mani pārņēma deja-vu sajūta. Īpaši aizkustinoša bija koka kazarmu atkārtota atklāšana, kuras zināju no senākām ģimenes fotogrāfijām un sava pēdējā ceļojuma uz Baltkrieviju.

Kādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi parādījās jūsu darbos pēc tam, kad atklājāt Rotko un Sulāža mākslu?

Manuprāt, tas man deva lielāku pārliecību par ceļu, ko esmu izvēlējies. Manu pieeju veidojuši tādi elementi kā struktūra, gaisma, virsma un priekšmetu atspoguļojums, to arī es atklāju kā dominējošo gan Rotko, gan Sulāža darbos.

Foto – Uriels Morgenšterns, Apgraizīšana (2018), no sērijas Rendez-vous in Vienna

Kas jums fotogrāfijā šķiet vissvarīgākais?

Mans galvenais mērķis ir iemūžināt un atspoguļot stāstus, neatkarīgi no tā, vai tie ir veltīgi, banāli vai pieejami. Mans moto būtu “skaistums ir aiz stūra”.

Kādi ir jūsu tuvākie radošie plāni?

Joprojām turpinās mana izstāde Rendez-vous in Vienna, kas šogad būs skatāma Holokausta muzejā Seredā, Slovākijā, un Vīnē, Austrijā.

Mans nākamais projekts saistīts ar franču rakstnieka un 2014. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano grāmatu Dora Bruder. Tā būs sava veida pastaiga starp Parīzi un Vīni.