Runā jaunais fotogrāfs – Artūrs Bogdanovičs

Artūrs Bogdanovičs (1997) ir skeitbordists un fotogrāfijas entuziasts, lielākoties darbojas ar pseidonīmu Mr.Boga. Artūrs strādā ar digitālo un analogo tehniku, un viņa fotogrāfiju centrā ir alternatīvie sporta veidi un ar tiem saistītie dzīvesstili. Gan skeitošanu, gan fotogrāfiju Artūrs apguvis pašmācības ceļā, tagad ikdienā strādā firmās, kas nodarbojas ar skeitborda parku dizainiem un to uzturēšanu. 2020. gadā izdeva savu fotogrāmatu Ohota na molodstj un arī turpmāk ir piedalījies vairāku drukātu izdevumu radīšanā. Pavisam nesen M/Gallery telpās bija apskatāma arī Artūra fotoizstāde un kabatžurnāla prezentācija, kurā tika rādīts 2022. gadā piedzīvotais un saskatītais.

Kā tu sāki fotogrāfēt un kāpēc skeitošana?

Skeitbords zem manām kājām parādījās agrāk nekā rokās fotoaparāts. Man tad bija 10 gadu, un šķiet, ka tas ir vecums, kurā gribas izmēģināt visu pēc kārtas. Caur draugiem sanāca arī uzkāpt uz skeita, taču pēc tās sajūtas neko citu vairs mēģināt negribējās. Vēlāk jau radās vēlme visu to skeitošanu iemūžināt — fočējām un filmējām ar visu pēc kārtas. Tad vienā brīdī ģimenē parādījās advancēta kamera un es pirmo reizi atdūros pret depth of field un background blur efektiem. Tas mani fascinēja līdzīgi kā pirmais palēciens uz skeita. Un tā lēnā garā šīs aizraušanās mijās.

Kāda fotogrāfija un māksla tev patīk?

Man personīgi ļoti patīk iemūžināt visu to, kas izriet no skeitborda īpatnējās kultūras — kustība un triki, personāžu daudzveidība un viņu emocijas, un vienlaikus ballīte un dzīves svinēšana. Mani aizrauj fakts, ka tas visbiežāk notiek apstākļos, kurus nespēju ietekmēt, līdz ar to labai bildei man var būt tikai viena iespēja. Un tādām situācijām ir jāspēj pielāgoties. Pa retam manu kameru priekšā parādās arī kas cits, bet tas tāpat ir kaut cik atvasinājies no skeitošanas. Man patīk arī visi pēcapstrādes procesi un kolāžu veidošana. Vēl man patīk fočēt ballītes. Zipene, platleņķis, un aiziet!
Savukārt baudīšanai man patīk tā fotogrāfija un māksla, kuru es pats nespēju radīt. Es pat laikam ne tik ļoti iedvesmojos no skeita fotogrāfijām, jo man negribas fočēt tāpat, kā to dara visi citi šajā industrijā. Tāpēc cenšos konkrēti sevi neierāmēt. Man patīk redzēt kaut ko, kas radīts no sirds un ne tik ļoti ar komerciālu pieskārienu. Un abstrakcija man arī patīk.

Kas jāņem vērā, fotografējot skeitošanu?

Manuprāt, fotografējot skeitbordu un jebkuru citu sportu, ir jābūt kaut cik nedaudz pašam tajā iekšā. Vai nu tu kādreiz to esi darījis vai vēl joprojām dari. Skeitbordā ir ļoti specifiski manevri, kuru estētiskākos brīžus no malas tikai skeitbordists spēj saskatīt. Ir arī svarīgi izvairīties no tā saucamajiem butt-shot, kad braucējs pret tevi ir ar dibenu. Tad bilde ir praktiski nelietojama. Un kā minimums braucējs ir jātver viņa pīka momentā, nevis knapi lēcienā vai jau praktiski nosēdienā. Pēc tam jau var runāt par pīka momenta diapazonu.

Kas patlaban notiek ar šo subkultūru Latvijā?

Pats skeitbords Latvijā diezgan veiksmīgi attīstās — skeitparku ir arvien vairāk, tāpat arī braucēju. Arvien vairāk uz skeita kāpj meitenes, kas ir ļoti pozitīvi. Aicinu viņas vairāk saliedēties savā starpā. Un, protams, līdz ar visu TikTok un Instagram ēru, praktiski visi kaut ko fočē un filmē, jo vēlas parādīt savus trikus un prasmes vai vienkārši pablatot. Es redzu, ka jaunieši arvien vairāk mēģina atrast arī radošākus veidus, kā iemūžināt savu braukāšanu. Bet šķiet, ka pašlaik trūkst tādu patiesi azartisku cilvēku, kas gatavi arī kārtīgi ieguldīties.

Kā tev radās ideja grāmatai un kāpēc tev ir svarīgi savas fotogrāfijas izdot grāmatā un zīnā, kā arī rādīt izstādēs?

Grāmatu man sanāca izdot kovida gadā. Tad atcēlās visi lielie skeita sacensību pasākumi, ceļošana tika ierobežota un likās, ka sāksiet tāds radošais pagrimums, jo man lielākoties fotogrāfija notiek tad, kad skeitoju ārpus Latvijas. Taču sapratu, ka tā varētu būt iespēja parādīt pa gadiem iekrāto materiālu, bet uzreiz zināju, ka negribu taisīt vienkārši izstādi. Vienmēr esmu fanojis par skeita žurnāliem, lai gan jāatzīstas, ka ļoti maz tos lasu. Taču vienmēr esmu pircis tos savos braucienos, un sapratu, ka gribu radīt ko taustāmu. Turklāt bez bildēm bija vēl arī kas sakāms. Pēc veiksmīgas grāmatas prezentācijas un labām atsauksmēm sapratu, ka tas man dikti silda sirdi, un tā nu ir tapuši vēl divi vidēja formāta fotožurnāli un divi mazie žurčiki.

Tas viss man ir svarīgi tāpēc, ka tas saturs ir ilgtspējīgāks. Protams, tas, tāpat kā interneta raksts, var tikt aizmirsts un nolikts malā putekļiem, taču kādā brīdi to atkal varēs pašķirstīt. Un izstādes man ir vērtīgas ar to, ka spēju cilvēkiem sniegt labu pasākumu un iespēju labi pavadīt laiku. Jā — viens ir atrādīt savus darbus, saņemt komplimentus un varbūt kaut ko arī pārdot, taču otrs ir tās emocijas un atmosfēra, ko visi dalām konkrētajā telpā un laikā. Tas ir tieši tas, ko man izdevās panākt abos pasākumos.

Kas ir bijis dīvainākais piedzīvojums tavā fotogrāfa karjerā?

Laikam jau dabūt gatavas tās bildes ar manām uzlīmēm uz dibeniem. Pagājušā gada oktobrī ciemojos pie draugiem ASV, un tā valsts šķita īstā, kurā ir vērts aiziet uz striptīzklubu. Tikai pēc tam es iedomājos, cik amizants mārketinga kadrs būtu manas uzlīmes uz dibena vai krūšgaliem. Tā nu sanāca, ka drauga sieva tovakar sadraudzējās ar vienu no dejotājām, un vēlāk mēs veiksmīgi noprezentējām šo ideju caur Snapchat, un pēc divām dienām atgriezāmies pēc bildēm un pāris lapdance’iem. Vēlāk, protams, liktenīgais moments bija filmiņu attīstīšana.

Kādi ir tavi nākotnes radošie plāni?

Tuvākajā laikā sākšu strādāt pie jauna fotožurnāla, kurā pagājušogad dokumentēju dullo skeitborda pasākumu Kopenhāgenā. Žurnālus vēlos aizvest un izdalīt interesentiem uz vietas. Vasarā ar vietējo skeitborda krējumu dosimies tūrē pa Zemgali/Sēliju, kā rezultātā vajadzētu tapt jau trešajam sērijveida žurnālam ar atskatu uz to, kā mums veicās. Iepriekš jau esam izbraukājuši Latgali un Kurzemi. Turpināšu arī fočēt visu to, kas notiek vienlaikus ar manām sacensībām. Un nākamgad varētu apveltīt sabiedrību ar vēl vienu saviesīgu pasākumu no savas puses.

Bet vispārīgi es vēlētos nedaudz izkāpt no savas komforta zonas un daudzveidot savu foto kartotēku. Tāpēc labprāt iesaistītos kādos jaunos radošajos projektos, kuros noderētu mana gaume. Labprāt pastrādātu kopā ar jaukiem, interesantiem un radošiem cilvēkiem gan pie savām, gan pie viņu idejām. Gribas būt mazāk individuālam un vairāk noderīgam.

Un vēl ceru, ka drīzumā Mr.Boga varēs būt kaut kas vēl vairāk par manu pseidonīmu un uzrakstu uz pāris tēkrekliem.