FK jautā – kurā virzienā dodas Latvijas fotogrāfija?

Latvijas fotogrāfija attīstās dažādos virzienos – no nostalģijas par tradīcijām līdz jaunrades eksperimentiem. Viedokļi dalās – vieni uzsver mantojuma nozīmi, citi – tehnoloģisko inovāciju potenciālu. Šoreiz fotogrāfi, kuratori, filozofi un mākslas zinātnieki dalās savos viedokļos par to, kurp dodas Latvijas fotomāksla.

Georgs Avetisjans, fotogrāfs un izdevējs:

Virziens ir mainīgs, bet ceru, ka tie mākslinieki, kuri ir atraduši savus unikālos rokrakstus, turpinās pie tiem pieturēties, savukārt jaunajiem autoriem, kuri vēl ir meklējumos, novēlu atrast savu interešu lauku un attīstīt savu vizuālo valodu un metodiku. Par virzienu ir grūti prognozēt. Domāju, ka mūsu reģionam un Latvijas fotogrāfijai ir liels potenciāls tuvāko gadu laikā, jo šis reģions Rietumiem ir pietiekami neapgūts un interese par šo reģionu un mūsu autoriem noteikti varētu tikai pieaugt.

Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore LNMM:

Es neesmu tik zinoša visā, ko dara Latvijas jaunie fotogrāfi, kuri tad arī dodas kaut kādā virzienā. Tomēr gluži empīrisku un fragmentāru vērojumu sajūta ir tāda, ka viņi cenšas “turēties līdzi pasaulei”, kas Latvijai vienmēr bijis tipiski.

Mani kā kuratori, kas strādā ar ekspozīcijām un izstādēm, ļoti uztrauc nopietnas muzejiskas platformas trūkums Latvijas fotogrāfijai. Mums ir izdevies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izveidot četras nelielas telpas fotoekspozīcijai, kurā, protams, izstādīta pagātnes fotogrāfija, tomēr tā veido apliecinājumu, ka fotogrāfija 20.–21. gadsimta mākslā ir nozīmīgs medijs.

Santa Remere, publiciste un mākslas kritiķe:

Šķiet, turpina iet pašapzināšanās virzienā.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

ISSP skolo jauno paaudzi, ir specīgas izlaiduma izstādes. Bet cik no jaunajiem māksliniekiem turpina savas gaitas patstāvīgi un pauž savus viedokļus? Labs piemērs ir Agates Tūnas un Annemarijas Gulbes mākslinieciskā darbība. Fotogrāfijas biennāles un Rīgas Fotomēneša konkurence par piešķirto finansējumu auditorijai joprojām nāk par labu, lai Latvijas fotogrāfijas dīķis galīgi neaizaug.

Rūdis Bebrišs,  filozofs un publicists:

Nejūtos spējīgs nosaukt vienu virzienu un vēl jo vairāk to raksturot kā īpašu Latvijas fotogrāfijai. Taču, spriežot pēc izstādēs redzētā beidzamajos pāris gados, manuprāt, fotogrāfija samērā reti figurē pašpietiekami un drīzāk ir viena no mākslinieciskajām tehnikām, ar kuru darbs veidots, dažreiz izvirzoties priekšplānā, citreiz ieņemot komplimentējošu lomu. Šo tendenci pašu par sevi nevērtēju kā labu vai sliktu, jo tāpat viss ir atkarīgs no izpildījuma, bet līdz ar tās izplatību kaut kādā ziņā acīs vairāk iekrīt veikumi, kuros fotogrāfija figurē tradicionāli, kas tad nereti arī liek vairāk novērtēt tehniku, domu, izstādījumu un kuratoriālās nianses. Gribētos ko tādu redzēt biežāk. Varbūt pasaulē, kur ir neaptverami daudz paņēmienu, kā veidot mākslu (kas neapšaubāmi nogulsnējas arī Latvijas fotogrāfijā), tieši būtu interesanti redzēt ierobežojumus?

Jurģis Peters, mākslinieks:

Šeit es galīgi nebūšu eksperts, bet no tā, ko esmu redzējis pēdējā laikā, man ir iepriecinājuši latviešu fotogrāfu eksperimenti ar jaunajām tehnoloģijām un citādiem formātiem, piemēram, Sandija Ruļuka estētiskie eksperimenti ar MI augmentēto fotogrāfiju, Arņa Balčus veidotais šīgada Rīgas Fotomēnesis un Aļņa Stakles izstāde Mellow Apocalypse. Man personīgi gribētos cerēt, ka arī turpmāk būs šādi darbi, kas arvien vairāk izkāps no tradicionālajām žanra robežām.

Daniela Zālīte, filozofe:

Sarežģīts jautājums, kuram man nepietiek kompetences, tāpēc varu atbildēt par un ap šo jautājumu. Mani satrauc fotogrāfijas izglītības trūkums – akadēmiski Latvijā to apgūt nevar un tā neklasificējas kā māksla. Gribētos, lai šis kaut kā mainītos. Tomēr gaišā puse ir fotogrāfijas biežāka parādīšanās mākslas izstādēs, piemēram, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. Nezinu, vai tā ir tendence, kas pastiprinās, proti, subjektīvie pārdzīvojumi, kurus pavada poētiski apraksti, un fotogrāfija Latvijā šķiet samērā vienveidīga vai varbūt fotogrāfijas dzīvīgums mākslas pasaulē man šķiet pārāk vājš.

Pārskatot ISSP galerijas pēdējo gadu izstādes, secinu, ka, pirmkārt, daudzās sērijās ir prasmīgi sintezēts personiskais un publiskais/aktuālais/politiskais, kas man šķiet laba tendence, un, otrkārt, pastāv saistība starp mākslinieka dzimumu un tēmu vai pieeju tēmai – vīrieši vairāk reflektē par lietām un parādībām, attāli skarot cilvēkus (Reinis Hofmanis Telpa Nr. 13 pēta cilvēkus un telpas, Voldemārs Johansons – klimatu), savukārt sievietes vairāk reflektē par pieredzi, saistībām ar citiem cilvēkiem, parādot to vispārināmības iespējamību (Diāna Tamane izstādē Pasūtījums no ģimenes prasības nofotografēt iziet refleksijā par estētiskā izpratni un mākslas komercializāciju, Ieva Epnere izstādē Laidi no atsevišķas skolas gadījuma runā par izglītību, skolas būtību un to slēgšanu Latvijā).

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:

Manuprāt, Latvijas fotogrāfija diezgan apņēmīgi dodas vienlaikus egocentriska piktoriālisma un politkorektu sociālatropoloģisku pseidopētījumu virzienā. Abi virzieni ļauj puslīdz ērti apgūt Valsts kultūrkapitāla un kādu sīku sponsoru līdzekļus. Tas ir jauki. Nevar jau arī pārmest kādu interesantāku virzienu trūkumu, jo fotogrāfijai joprojām nav kārtīgai mūsdienu mākslas jomai nepieciešamās pašrefleksijas iespējas, proti, ne fotogrāfi, ne publika, ne kritiķi un zinātnieki nevar ar šo fotogrāfiju iepazīties. Tā vienkārši nav redzama. Konsekventi fotoizstādes rīko tikai ISSP Galerija, skaistu, bet gaužām nepilnīgu ieskatu tādā kā mūsdienu fotogrāfijas klasikā var gūt Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pamatekspozīcijā, taču tas arī viss. Par ko domā Latvijas Fotogrāfijas muzejs, nav ne jausmas. Šķiet, joprojām lielākoties apcer un apsaimnieko mītu un varoņteiku apvīto pagātni, visus tos Capus un Minoksus. Par laimi, ir izņēmumi, un daži autori un kolektīvi dodas citos, savos virzienos, piemēram, daži tekstgrupas Orbīta izdevumi un Arņa Balčus fotogrāmata Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem ir kaut kas atšķirīgs un nozīmīgs joprojām, kaut gan arī jau nav nekāds vairs avangards. Bet, ja tā padomā, ko gan var gaidīt no nozares, kuru pametis Ivars Grāvlejs! Kā ir, tā jādzīvo.

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:

Neesmu ievērojusi attīstības vektoru, drīzāk rodas iespaids, ka tā pārvietojas pa vienu un to pašu nekritiska dokumentālisma cilpu.

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:

Mūsu fotogrāfi katrs iet savu ceļu, daudzus raksturo personisks rokraksts. Principā, citu no cita var atšķirt pēc attēlojuma temata un izteiksmes līdzekļiem. Baidos gan, ka šī atkārtošanās ir uz izsmelšanas robežas, kļūstot publikai apnicīga.

Igors Gubenko, filozofs un Satori redaktors:

Nezinu, vai šī ir prognoze vai drīzāk vēlmju domāšana, taču Latvijas fotogrāfiju tuvākajā nākotnē redzu dodamies sociālās kritikas virzienā, kurai mums līdz šim nav bijis vienotas tradīcijas, drīzāk atsevišķi spilgti pārstāvji, piemēram, Inta Ruka vai šī žurnāla galvenais redaktors. Manuprāt, tas, ka Latvijas fotogrāfus kopumā maz uzrunā sociālā nevienlīdzība, atstumtība, mazākuma grupu problēmas, videi nodarītais kaitējums un saistītas tēmas, ir simptoms plašākam ideoloģiskajam iespaidam, ko uz mūsu prātiem atstājis sabiedriski ekonomiskais veidojums, ko sociālantropoloģe Dace Dzenovska sauc par neoliberālo nacionālismu. Uzskatu, ka fotogrāfijas potenciāls padarīt redzamu to realitāti, kas ilgstoši palikusi nepamanīta aiz iluzoriem priekšstatiem par pašiem sevi kā vienotu un labklājīgu nāciju, ir jāliek lietā ideoloģisku ilūziju izgaismošanai un graušanai.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Neesmu pārliecināta, vai ir kāds noteikts virziens, kādā dodas Latvijas fotomāksla. Tā reaģē uz apkārtnotiekošo, taču nekas jauns un pārsteidzošs pēdējos gados nav bijis sastopams. Manuprāt, tā savā attīstībā apstājās jau pāris gadus atpakaļ, aizklīstot izteiktā pašapmierinātībā – vēsā, antisociālā un dažreiz pat melanholiskā estētikā vai tieši pretēji – portretējot Latvijas “realitāti” – sociāli dokumentālas tēmas, taču bez liekas iejaukšanās vai sociāli aktīvas līdzdalības. Interesantākais, kas noteik fotogrāfijā, ir vērojams tur, kur tā saplūst ar citiem medijiem vai izplešas ārpus kameras – attēla attiecībām, teiksim, veidojot saikni ar kādu citu mediju, taču šāda pieeja Latvijā ir reti sastopama.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Tāpat kā vizuālā mākslā kopumā, arī fotogrāfijā iet jau pa sen iemītu taku dekoratīvisma, konformisma un mākslinieka iekšējā pārdzīvojuma glorificēšanas virzienā. Fotogrāfijā šo estētisko, nekritisko, ezotērisko žanru mēdza saukt par salonismu, man diezgan precīzs liekas apzīmējums “šlāģerfotogrāfija”. Tā dominē un dominēs, jo cilvēks jau tiecas pēc skaistā un māksla tiek uzverta kā izklaide vai atslodze no grūtās ikdienas, kamēr fotogrāfijai, ja tā izmanto sava medija potencālu, ir visas iespējas piedāvāt diskomfortu no atskurbšanas jeb noraut rozā brilles un iedot pa purnu. Šādi izņēmumi ir retums un liels brīnums, jo tie izaug par spīti ne pārāk ideālai augsnei – ISSP Skola pamatā apgaismo biroju darbiniekus, RSU iet studēt tikai papīra dēļ, bet LMA fotogrāfiju uztver kā palīginstrumentu, nevis autonomu izteiksmes līdzekli. Pēdējās FK gadagrāmatas moto nav tikai sarkastisks joks, bet arī skarba realitāte.