10 minūtes ar Tallinas Fotomēneša kuratoru Ilari Lāmanenu
Ilari Lāmanens (Ilari Laamanen) ir neatkarīgs kurators no Ņujorkas. Savos projektos viņš pēta komunikācijas izaicinājumus un iespējas hipersaistītajā kultūrā. Lāmanens ieguvis bakalaura grādu mediju studijās Turku Universitātē, bet maģistru – mākslas kuratora, vadītāja un mediatora specialitātē Ālto Universitātes Mākslas dizaina un arhitektūras skolā.
Šogad viens no Igaunijas lielākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle Tallinas Fotomēnesis, notiks no 6. oktobra līdz 26. novembrim un pievērsīsies mākslas un sabiedrības attīstībai pasaulē, kurā arvien vairāk izmanto fotokameras, ekrānus un attēlus. Biennālē būs arī filmu programma, kuras kuratori ir Pībe Kolka (Piibe Kolka) un Ženevjēva Jū (Genevieve Yue), un plaša satelītprogramma vairākās Tallinas institūcijās, galerijās un kultūrvietās. Biennāles galvenā izstāde Transs notiks Tallinas mākslas halles Lasnamē paviljonā, un tās kurators būs Ilari Lāmanens. Viņš izvēlējies 19 māksliniekus no septiņām valstīm, tostarp trīs mākslinieku duetus un vienu mākslinieku kolektīvu. Daudzi mākslinieki savus darbus Igaunijā izrādīs pirmo reizi.
Ko varat pastāstīt par Transs izstādes tapšanas procesu? Kā tika izvēlēts galvenais vadmotīvs?
Tallinas Fotomēnesis mani uzaicināja izveidot septītās biennāles galveno izstādi. Mani mudināja pārdomāt jēdzienus “reāls” un “nereāls”, “patiesība” un “nepatiesība” mūsdienu vizuālās kultūras kontekstā.
Es sapratu, ka šie aspekti jāsaista ar plašākiem jautājumiem par (informācijas) tehnoloģiju cietoksni pašreizējās kultūras ainavās. Mēs esam uz lielas paradigmas maiņas sliekšņa, jo attīstās mākslīgais intelekts. Tas rada gan cerības un interesi, gan arī bailes un bažas.
Tēma izkristalizējās vairākos izpētes braucienos uz Tallinu un sarunās ar māksliniekiem. Es ļoti vēlējos piedāvāt stāstu, kas pēta tehnoloģijas intelektuālā, emocionālā un viscerālā līmenī.
Kā jūs izvēlaties māksliniekus, ar kuriem strādājat?
Mākslinieku atlase dažādos projektos ir atšķirīga. Bet kopumā darbam vajag īpašo klikšķi daudzos līmeņos: tematiski, tehniski, emocionāli. Man māksla nav par risinājumiem vai atbildēm per se. Tā vietā māksla var uzdot jautājumus un izgaismot aizmirstas tēmas, komunikācijas veidus un estētiku.
Man patīk strādāt ar dažādas izcelsmes un paaudžu māksliniekiem. Svarīgi arī parādīt darbus, kas gan kontrastē, gan papildina viens otru. Grupu izstādes redzu kā iespēju veidot saiknes starp dažādām mākslinieciskām praksēm, tāpēc nevēlos koncentrēties uz konkrētu mediju vai vietu.
Vai ir kāds mākslinieks vai fotogrāfs no Baltijas valstīm, kura darbi jums šķiet īpaši interesanti?
Veicot pētījumus izstādei, uzzināju par daudziem Baltijas māksliniekiem, kuru daiļrade man iepriekš nebija pazīstama. Ceru ar dažiem no viņiem sadarboties turpmākajos projektos!
Lai arī biennāles uzmanības centrā ir fotogrāfija, mani aicināja meklēt arī māksliniekus ar plašāku vērienu. Esmu iedvesmots turpināt uzzināt vairāk par šī reģiona mākslinieku veikumu.
Kāda loma ir fotogrāfijai jūsu radošajā praksē?
Saka jau, ka mūsdienās ikviens var kļūt par fotogrāfu. Lai gan attēlu veidošana ir daudz izplatītāka nekā jebkad agrāk, es neuzskatu, ka tas ir iemesls, lai sāktu aizmirst par fotogrāfijas nozīmi. Tieši otrādi, manuprāt, fotogrāfijas loma joprojām ir svarīga, lai arī piedzīvo ļoti straujas izmaiņas.
Zināmā mērā mana radošā prakse sakņojas fotogrāfijā, jo savu pirmo fotoaparātu ieguvu jau sešu gadu vecumā. To, kā es uztveru pasauli, joprojām spēcīgi ietekmē fotogrāfijas un fotogrāfiskā domāšana. Viens attēls joprojām var atstāt iespaidu un palikt man atmiņā ļoti ilgi.
Kādi mākslas notikumi, izstādes uz jums atstājuši lielāko iespaidu?
Man joprojām ļoti nozīmīgas ir atmiņas no bērnības, kad ik vasaru ar ģimeni apmeklējām mākslas centru Retretti Austrumsomijā. Tajā bija 3700 m2 lielas izstāžu telpas ar 1000 sēdvietu auditoriju pazemes alā. Laika pavadīšana šajā īpašajā telpā attīstīja manu iztēli un piedāvāja visaptverošu (un dažreiz dramatisku) veidu, kā piedzīvot mākslu. Diemžēl centrs vairs nedarbojas.
Kā, jūsuprāt, mākslā attīstīsies mākslīgais intelekts? Vai tas ietekmēs arī kuratoru darbu?
Es uzskatu, ka radošai darbībai ir dziļi cilvēcisks elements, ko nav iespējams atkārtot ar mākslīgo intelektu. Tai pašā laikā vēlos būt informēts par mākslīgā intelekta attīstību un to, kā tas ietekmē mākslinieku darbu tematiski, tehniski un estētiski.
Lai gan mākslīgo intelektu tagad var uzskatīt par ērtu rīku un līdzekli produktīvākam darbam, man šķiet svarīgāk koncentrēties uz tā potenciālo ietekmi uz veidu, kādā mēs apstrādājam informāciju, izprotam komunikāciju un uztveram realitāti.
Lielākais drauds mašīnu laikmetā ir nevis mašīnas, bet gan cilvēki, kas tās programmē.
Kādi ir mūsdienu lielākie izaicinājumi mākslas kuratoram?
Kad ir pārāk daudz informācijas, lielākais izaicinājums var būt atrast kaut ko vērtīgu, kam pievērsties un veltīt laiku. Es jūtu, ka koncentrēšanās uz lietām, kas varbūt nav aktuālas pašlaik, var radīt interesantu darbu ilgtermiņā. Vēl viens izaicinājums ir atrast cilvēkus, kuri uzskata kāda vīziju par pietiekami svarīgu, lai sniegtu atbalstu, padarītu to redzamu. Var būt sarežģīti izveidot laikam atbilstošu izstādi, kad tik daudzas lietas pastāvīgi mainās.
Kādi ir jūsu turpmākie radošie plāni un izaicinājumi?
Turpināšu strādāt ar mākslu un izstāžu veidošanu. Domāju, ka izstādes formātā vēl ir tik daudz potenciālai! Pēdējos pāris gadus dzīvoju dažādās vietās. Šim darba veidam ir gan priekšrocības, gan izaicinājumi. Neatkarīgam kuratoram trūkst stabilitātes, nekad nav garantiju par nākamo projektu. Tomēr nenoteiktības pārvarēšana vienmēr ir būtiska darba sastāvdaļa.
