Tālu prom, kur ir tumsa

2020. gada septembrī es sapakoju savus čemodānus un devos uz rietumiem, savām jaunajām mājām Nīderlandē. Pēc gara brauciena, ap pusnakti ieraudzīju, ka virs ainavas izplatās mirdzums, kas izskatījās gluži kā saullēkts. Kā izrādījās, manas nogurušās maņas apmānīja pasaulē lielākā siltumnīcu kolonija – mirdzums, kas samulsinājis ne tikai mani, bet arī visu dabas pasauli.

Mēs dzīvojam laikā, kad lielākā daļa cilvēku nekad nav redzējuši Piena ceļu. Kā vēsta kāda leģenda, 1994. gadā Losandželosā notikušā lielā aptumsuma laikā iedzīvotājus tik ļoti satrauca nepazīstamie skaidru debesu un Piena ceļa skati, ka viņi sāka zvanīt palīdzības dienestiem.

Kā civilizācija mēs tumsu uztveram kā draudu. Mums tā asociējas ar aklumu, bailēm, noslēpumainību, kaut ko, kas ir ārpus kontroles. Šīs negatīvās asociācijas veido pamatu realitātei, kurā gaismas piesārņojuma līmenis pieaug visstraujāk Zemes vēsturē.

Melatonīna līmenis asinīs kļūst bīstami zems, iznīkst ekosistēmai svarīgas sugas un zvaigžņoto nakšu vairs nav mūsu dzīvē. Līdz ar tām esam zaudējuši arī kaut ko ļoti cilvēcisku – savstarpējās saiknes sajūtu, kas tieši ietekmē mūsu psiholoģiju un uzvedību.

Mana pirmā zvaigžņoto nakšu pieredze raisa nostalģiju un atmiņas no bērnības. Projekts sākās kā pētījums par gaismas piesārņojumu, bet kļuvis par personisku stāstu, kā meklēt to, kas ir gandrīz zudis. Tas ir stāsts par bailēm, kas jāapkaro, par pirmatnējo vēlmi pietuvoties kaut kam universālam, lielākam par mani, un cerību, ka šo stāstu var pavērst citā virzienā.

Tā nav gaisma, kas ļauj mums redzēt, un tumsa, kas padara mūs aklus.

Emīlija Martina (Emilia Martin, 1991) ir poļu māksliniece, kas aizraujas ar stāstu stāstīšanu, galvenokārt strādājot ar fotogrāfiju, skaņu un rakstīšanu. Viņa pēta mītus un realitātes, kurās dzīvojam. Martina ir viena no Radio Echo Collective dibinātājām un dalībniecēm – tā ir feministiska tiešsaistes radio platforma ar mērķi radīt telpu, kurā var uzplaukt balsu daudzveidība.