Tradīcijas šalkoņa
Māksliniece Elīna Ruka interesējas par jūras tēmu jau vairāku gadu garumā. Izstādē Visi viļņi pieder jūrai, kas bija skatāma 2018. gada vasarā Latvijas Fotogrāfijas muzejā, viņa jūru pētīja saistībā ar emocionāliem stāvokļiem – apbrīnu un bailēm, jo autore neprot peldēt. Savukārt patlaban, līdz 2. martam Bulduru Izstāžu namā skatāmajā Rukas izstādē Mūžīgā šalkoņa personīgo dimensiju papildina citu sieviešu pieredzes – iztēlotās jūrnieku sievas pozīcija.
Dabas kā estētiska fenomena uzlūkošana ir senāka par pašu mākslu – vispirms cilvēks apbrīno dabas skaistumu vai cildenumu (kas saglabājušās kā galvenās estētiskās kategorijas, taču ne mazāk būtiskas ir arī citas vai mazāk patīkamas), bet vēlāk pats rada objektus, kas nodrošina estētisku baudu. Līdz ar to daba ir tas, ar ko aizsākas estētika, un tāpēc nepārsteidz, ka mākslā var sastapt arī tik daudz dabas. Sākot no Platona idejas par mākslu kā dabas un pasaules atdarināšanu, mākslas filozofijā daba un māksla pastāv ciešās, mūsdienās arvien komplicētākās, attiecībās. Ņemot vērā, ka Latvijas ainava nepiedāvā iespaidīgus dabas veidojumus, priecājamies par to, kas mums ir: no vienas puses, mitoloģizētās upes, kas pārtop par likteņupēm, no otras puses, ne mazāk mitoloģiskā un burvestībām piebērtā jūra, ar kuru ir pilna latviešu mitoloģija, literatūra (Pūt, vējiņi, Nāves ēnā u. tml.) un glezniecība. Taču jūrai veltītās izstādēs reģionos vērojama konsekventa tendence – cildināt pagātnes dižgarus, ļauties poētiskai un estētiskai fantāzijai par dabas skaistumu, reducējot mākslas spēku uz estētiska attēla valdzinājumu un konkrētā mākslinieka–ģēnija figūras apbrīnu. Daži piemēri samērā nesenām izstādēm. Raiņa un Aspazijas vasarnīcā no 2022. gada 10. septembra līdz 2023. gada 31. maijam bija skatāma izstāde Rainis un Jūra, kur tika atspoguļotas Raiņa un jūras attiecības, kā arī meklēti saskares punkti ar mūsdienu cilvēka un jūras promblēmjautājumiem. Relīzē par izstādi vēstīts ierasti amatnieciskajā un poētiski estētiskajā tradīcijā: “Raiņa dzīves laikā nemitīgā tiekšanās pēc jūras vērojama vairākos līmeņos: praktiskajā – māju sajūtas, veselības un iedvesmas meklējumos –, literārajā un filozofiskajā – jūtu, ideju, indivīda un sabiedrības attiecību definēšanā, patības un dzīves jēgas meklējumos.”[1] 2016. gada vasarā Jūrmalas pilsētas muzejā bija skatāma starptautiska jūras tematikai veltīta izstāde Marīna, kuras anotācijā rakstīts: “Izstādes darbiem krāsainība ir liela, bet tā tam jābūt, jo jāattēlo taču jūrmala, saule, vējš, jūra, krasti. Noteicošais ir tas, kā katrs šo krāsu bagātību parāda.[2]” Jūra kā dabas skaistums, kurš ļauj izcelties individuālajam māksliniekam ar viņa unikālo skatījumu. Piejūras ainava iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā kategorijā “ainava”, un virkne mākslas izstāžu tikai uztur šo ainavu saistībā ar latviskumu, ciešanām, likteni un tamlīdzīgi. Kopš 2017. gada Jūrmalā notiek mākslas biennāle Marīna, un 2023. gadā biennālei dots nosaukums Ūdensdievam uz pleciem, kur piedāvātas mākslinieku refleksijas par mitoloģisko pieredzi saistībā ar jūru.”[3]
Izstādi Bulduru Izstāžu namā veido no 2022. līdz 2024. gadam tapušu 19 dažāda izmēra (lielākoties 30 x 40 cm, četri darbi 60 x 80 cm un viens 120 x 180 cm) jūras fotogrāfiju izdrukas uz audekla un izšuvumi ar stingru zīda diegu, kā arī tekstilmākslinieces Baibas Dambes trīs adījumi – sarkanas virves vijums ārā (Es velku, tu stum), adījums līdzās fotogrāfijām (Pāri malām) un lielāka izmēra adījums, kuram atvēlēta visa telpa (taču nosaukuma nav). Darbu nosaukumi[4], tāpat kā izšuvumu formas, ir samērā abstrakti, piemēram, Vienošanās, Fokuss, XY, Konstruktīvi, kopumā tie variē starp tuvumu un tālumu, kur attiecīgi tuvums ir labāk un tālums sliktāk. Izstāde nosacīti ir arī par laiku – par laiku, kuru pavada sieviete, par laiku, kurš paiet partneriem atsevišķi, par laiku, kurš kaut kā ir jāpārvar. Laiks, kurā kaut ko gaida, kurā ilgojas un kurā nav miera tagadnē, vienmēr velkas un tiktāl šķiet mūžība, sasaucoties ar izstādes nosaukumu. Vairāku darbu nosaukumi uzsver laika dimensiju – Šodien ne, Tomēr vēl ne, Katru dienu, Reiz. Izstādes apraksts izceļ vēlēšanos tuvoties otram, kurš ir tālu: “Viņa vēro horizontu, ielaižot sevī iluzoru sajūtu, ka ir viens otram tuvāk.” To apstiprina arī izstādes lielākais darbs – gan tā nosaukums pauž ilgas (Es vēlētos tuvāk), gan tā materialitāte ir atšķirīga, proti, tas ir vienīgais darbs, kurā izmantots dzijas diegs un izšuvuma formas ir maigas, plūstošas, nevis asi stūrainas. Izstādes darbi ir estētiski baudāmi un acij patīkami, apmākušās ainavas saskan ar drīzāk nomāktu un nospiedošu emociju klātbūtni, un varbūt izstāde apliecina, ka katrai ainavai uzspiežam savu emocionālo stāvokli. Taču kas notiek konceptuāli?
Izstāde Mūžīgā šalkoņa bija skatāma arī Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā pagājušā gada vasarā. To apskatīt man nesanāca, taču salīdzinājumam var izmantot izstādes dokumentāciju un preses relīzes. Vienīgā atšķirība preses relīzē ir tā, ka izstādē GORS māksliniece piedāvāja arī jūrnieku skatpunktu: “Pretim ir arī paši jūrnieki, esot prombūtnē un visvairāk piedzīvojot jūras spēku, skaistumu un noslēpumainību, arī viņi aizpilda laiku. Agrāk viņi mēdza izšūt jūrā piedzīvoto, šodien viņi atsūta fotogrāfijas.”[5] Izstādē bija skatāms darbs 130 ziņas, kur apkopotas mūsdienu jūrnieku reāli uzņemtās fotogrāfijas, ko viņi ir sūtījuši sievām. Kāpēc māksliniece šajā izstādē nolēmusi atteikties no jūrnieka skatpunkta, un ko izstāde no tā iegūst vai zaudē?
Izstādes apraksts vairākkārt uzsver dažādus emocionālus stāvokļus: “Sajūtas, kas caur diegu ieliktas audumā. Izgāzt dusmas, ieaust mīlestību, mēģināt pārvarēt gaidas, nezināt, ko iesākt ar ziedošanās sajūtu, meklēt mierinājumu horizontā, jūras klātbūtnē.” Kā arī: “Viņa ada, šajā nodarbē atstājot raizes, sāpes, pārdomas un pārdzīvojumus. Viņa paņem rokās raupjo virvi, kuru pielabina. Adījums izplešas, diegs savieno, virve pakļaujas, sajūtas atmaigst.” Fokusējoties uz emocionālajiem stāvokļiem, jūra paliek fonā. Gan burtiski, jo tā ir fons, uz kura veidoti izšuvumi, kas atspoguļo noteiktus emocionālus stāvokļus, gan netieši, jo jūra un jūrnieka sieva ir tikai viens no gadījumiem, kuros kaut kas liels šķir, izstādes apraksts vēsta arī par padēmijas un kara ģeogrāfiski šķirtajiem. Komunikācija izstādē izvirzās priekšplānā – kā indivīds komunicē sarežģītus emocionālus stāvokļus, un jūrnieka sievas tēls ir tikai viens no piedāvājumiem, lai rosinātu skatītāju pievērsties refleksijai par sevi. Jau izstādes Visi viļņi pieder jūrai kontekstā māksliniece apgalvoja[6], ka izstādē pieejamās kartītes viņa priecātos saņemt ar skatītāju dalīšanos savā pieredzē par jūru, arī izstāde Mūžīgā šalkoņa tiešā veidā vēršas pie skatītāja, izstādes aprakstam vēstot: “Ko darāt jūs, lai izdzīvotu sajūtas, kas neatstājas, bet kuras grūti ietērpt vārdos? Kā pārvarat pārdzīvojumu, kas nelaiž jūs vaļā?” Jūrnieka sieva komunicē izjūtas, negaidot atbildi. Jūrai paliekot fonā, izpaliek cilvēka un ūdens attiecību pētījums. Tā kā centrālais nav cilvēks un ūdens, bet gan emocionālie stāvokļi nošķirtības un attāluma situācijā, tad priekšplānā izvirzās vai nu skatītāja paša fantāzija un individuālā stāvokļa analīze, vai arī skatītājs ir aicināts identificēties ar jūrnieka sievas tēlu un censties izdzīvot nosacīto naratīvu, ko izstāde piedāvā. Identifikācija ar jūrnieka sievas tēlu šķiet samērā uzstājīga un prasīga, taču vienlaikus (vai līdz ar to) atgrūdoša. Jūrnieka sievas perspektīva ir ļoti abstrakta – tā ir mākslinieces iztēles veidojums, kurš nekur citur neparādās un nepastāv ārpus skatiena un adījuma. Vienlaikus tā ir ļoti konkrēta perspektīva – aicinājums identificēties ar tādu tēlu, kura emocijas (ilgas, dusmas utt.) un darbības (jūras vērošana un adīšana) jau ir dotas. Ar šo tēlu identificēties ir grūti, skatītājam neatliek vietas iztēlei un rīcībspējai. Kaut kādā mērā šķiet, ka māksliniece sagaida skatītāju, kurš ir pieredzējis ko līdzīgu, proti, attiecības, kurās otrs ir kaut kur tālu prom un kurās atsevišķās dzīves ir bijusi reāla pieredze. Bet ko tad, ja visi skatītāji tādi nav? Paliek iespēja pārdomāt savas emocijas un to komunicēšanas veidus, taču tas skatītāju šķir no izstādes, tāpat kā jūra šķir mīlniekus.
Māksliniece apgalvo[7], ka jūrnieku un viņu sievu tēma (man nepatīk apzīmēt vīriešus kā “jūrniekus”, proti, identificēt viņus ar profesiju, kamēr sievietes tiek definētas no vīrieša atkarīgajā pozīcijā kā vienkārši “jūrnieku sievas”) ir ne tikai vēsturiska, bet arvien aktuāla un pastāvoša, kā arī viņa esot runājusi ar vairākām jūrnieku sievām par to, kā viņas izjūt vīra prombūtni, kādas ir viņu grūtības, pārdomas un sajūtas. Tomēr izstāde Bulduru Izstāžu namā nepiedāvā ne mūsdienu perspektīvu šādai situācijai, ne arī reālo sieviešu situācijas aprakstu.
Lai arī saprotams, ka jūrnieka sievai tiek piedēvētas visai spēcīgas emocijas, forma, kā tās tiek izpaustas, ir pieklusināta, mierīga un nevardarbīga, zināmā mērā pat pasīvas samierināšanās pilna (to pastiprina arī izstādes aprakstā un preses relīzē minētais ziedošanās jēdziens). Kaut arī adata dur caur audeklu, taču viņa sēž un klusē, viņa dur pāri horizontam, kurš šķir, savelk daudzas koncentrētas un pārdomātas līnijas un svītras pāri, it kā dusmojoties uz ainavu. Iedomātā Viņa neplēš, nedemolē, nešķaida. Viņa cieš un no tā rada kaut ko skaistu, poētiskas ainavas vai segas. Viņa samierinās, ka Viņš ir tālu, un klusām cieš. Viņš paliek tālu un neredzams. Viņa ir viena un meklē glābiņu pie dabas – jūrā.
Izstādes nosaukums Mūžīgā šalkoņa akcentē laika dimensiju un audiālo dimensiju. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka nosaukums nevēsta par komunikāciju un attiecībām, mūžīgā šalkoņa liekas kaut kas atrauts no cilvēku stāvokļa un cilvēka darīšanām, izņemot to, ka ir kāds uztvērējs, kurš šalkoņu var fiksēt. Uztvērējs tuvina komunikācijas tēmai, savukārt šalkšana šķiet līdzīga arī šņākoņai, kas liek domāt par mūžīgu šņākoņu klausulē. Taču mūžīgā piesaukšana asociējas arī ar zināmu strupceļu, kāda stāvokļa nebeigšanos un neizbēgamību. Taču ko izstāde pavēsta par emocijām, to komunicēšanas veidiem? Ir pārāk daudz virzienu, kā interpretēt, un visi šķistu pietiekami pamatoti. Ja izstāde piedāvātu skatītāja paša līdzīgas pieredzes pārskatīšanu, tad tā nespēs sasniegt daudzus skatītājus, bet, ja identifikāciju un fiktīva notikuma izraisītu dvēseles pārdzīvojumu, tas nepārliecina.
Pandēmijas un kara piesaukšana šķiet izstādes aktualizēšanas paņēmiens, uzsverot nevis atšķirīgo vai netaisnības aspektu, bet gan līdzīgos emocionālos stāvokļus – svarīgi ir emocionālie stāvokļi, un to sociālais konteksts netiek izjautāts, piemēram, kāpēc ir pandēmijas un kara šķirti cilvēki, kādas ir atšķirības šo cilvēku pieredzēs. Izstādei kopumā vēstot par pagātnes laiku, kuram šķiet maz sakara ar mūsdienu pasauli, būtu interesanti zināt, kāpēc tieši jūrnieku sievas, nevis pandēmijas vai kara šķirtie ir iedvesmojuši mākslinieci izstrādāt šādu sēriju. Ne tāpēc, ka jūrnieku sievu ciešanas un pārdzīvojums nebūtu izstādes vērts, taču skatītāja rezonēšanas iespējas, piedāvājot naratīvu par mūsdienām samērā svešu tēlu, tiek mazinātas.
Interesanti, ka jūrnieku identitāte tiek veidota no “jūras” elementa, atkarībā no jūras, bet ūdens vispār un mainīgums katrā cilvēkā būtu veiksmīgs izejas punkts jebkura indivīda identitātes pārskatīšanai. Piemēram, hidrofeminismā ūdens ir tas, kas mūs visus vieno ar citiem, uzrāda rūpes un attiecības, saistības, identitātes robežu mainīgumu, nestabilitāti, atvērtību citiem ūdens ķermeņiem, kā tos dēvē filozofe, hidrofeminisma aizsācēja Astrīda Neimanis, pārsniedzot cilvēka robežas, proti, ūdens ķermeņi ir posthumāna kategorija. Taču Rukas izstāde paliek antropocentrismā, poētismā un dzimumu lomu tradīcijā.
Ne katrai izstādei jābūt kritiskai, izjautājošai vai jāpiedāvā skatījums, kurš pārsteidz un apvērš ierastās hierarhijas. Taču Rukas Mūžīgā šalkoņa šķiet sekojam tradīcijai tik daudzos veidos, ka pārsteiguma elements, ko tomēr ir pamatoti sagaidīt mākslā, izpaliek pavisam. Nojēgumu pāri “jūra un ciešanas” vai “jūra un estētiskais” kopš seniem laikiem šādā kombinācijā ir sastopami visos latviešu mākslas žanros, veidojot stingru tradīciju. Marīna glezniecībā ir ne tikai sens žanrs, bet arī raksturīgs reģionālajām izstādēm vai amatniecības darbiem. Izvēloties fotogrāfijas drukāt uz audekliem, Ruka cenšas tuvināties glezniecībai, savukārt darbiem dotie nosaukumi ir poētiski, attālinoties no attēla realitātes. (Skatīt arī izstādes aprakstā un preses relīzēs minēto teikumu: “Fotogrāfija ir līdzeklis, lai radītu mākslu.”[8] Citiem vārdiem, fotogrāfija vēl nav māksla, bet tikai līdzeklis, kas ļauj radīt mākslu.) Komentējot 70. un 80. gadu Latvijas fotogrāmatas, Arnis Balčus novēro, ka gandrīz visas pavada poētiski nosaukumi, bieži vien pat latviešu dzejnieku teksti: “Tomēr daudzos albumos dzejas klātbūtne šķiet kā šabloniska liekvārdība, it kā baidoties, ka pašas fotogrāfijas bez teksta nespēs būt gana poētiskas un dziļas.”[9] Jo poētiskāki ir Rukas fotogrāfiju nosaukumi, jo vairāk mistiskās dimensijas mēģināts piešķirt jūras attēlam, kas savukārt ved pie tās pašas jūras pārdabisko spēku senās tradīcijas. Arī sievietes tēls ir ieturēts tradīcijā – viņa klusē, cieš, mīl, ilgojas. Vīrietis ir promesošais, strādājošais dievs. Viņas liktenis ir mīlēt un ciest. Strādāt tradīcijām tik pieblīvētā žanrā ir izaicinājums jebkuram māksliniekam, kurš to grib aktualizēt mūsdienās, un spēja skatītāju aizsniegt vai pārsteigt ir jo sarežģītāka uz lielās tradīcijas fona. Ruka diezgan nepārprotami nemēģina transcendēt tradīciju un labprātīgi iekļaujas naratīvā, kas apstiprina tradīciju un sen iestrādāto.
[1] https://kulturaskanons.lv/2022/09/02/izstade-rainis-un-jura/
[2] https://www.la.lv/jura-gleznas-un
[3] https://www.jurmala.lv/lv/4-starptautiska-makslas-biennale-marina-2023-4th-international-art-biennale-marina-2023
[4] Savādi, ka diviem darbiem doti nosaukumi “Ticami”, lai gan viens no tiem angliski ir “Valid”, kamēr otrs “Hope”.
[5] https://fotokvartals.lv/2023/05/24/elinas-rukas-izstade-muziga-salkona-gors-makslas-galerija/
[6] https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/elina-ruka-fotografijas-pieversas-udens-temai.a106393/
[7] https://www.youtube.com/watch?v=pkhAqumn8iw
[8] https://fotokvartals.lv/2023/12/22/elinas-rukas-izstade-bulduru-izstazu-nama/?fbclid=IwAR2TaMeNd7gPUVD-nL1Y8Cv_rOCYMrTeaaLxFD4Xc5EiR6spCcwMAJzotaU
[9] https://fotokvartals.lv/2018/03/08/latvijas-fotogramata-septinos-lokos/?fbclid=IwAR2b07gL9VyHkXFITMWNwk7sQt8_82VEH72cnVfBTJf-2HSpQvOx1LCmNQ4
