Aiz Pitkesilta tilta (Metropole)
Aiz Pitkesilta tilta (Metropole) (2021–2023) noslēdz manu fotostāstu triloģiju, kurā iepriekš ir iekļautas Somijas pastorāle (2016–2017) un Parastu cilvēku dziesmas (2017–2020). Jaunā fotogrāfiju sērija apvieno manas galvenās intereses: darbu, sabiedrības šķiras un strukturālās izmaiņas.
Es fotografēju pārmaiņas Helsinkos. Pilsētu vairs nesadala Pitkesilta tilts, bet joprojām pastāv šķiras. Mūsu laika proletārieši – pārtikas kurjeri – piegādā picas uz pavisam jauniem debesskrāpjiem. Gadu dokumentēju čehu pārtikas kurjeru Kristofu, kurš ir manā vecumā un kura īstā profesija saistīta ar vizuālo mākslu.
Platformu ekonomikas darbiniekiem un māksliniekiem ir daudz līdzību. Neskaidrība par ienākumiem, sociālā nodrošinājuma trūkums un grūtības organizēties. Atšķirību rada brīvības jautājums. Kā teicis Kārlis Markss, kad cilvēks tiek samazināts līdz kapitālisma sistēmai, viņam tiek atņemta cilvēcība. Platformu ekonomika ir mūsdienu kapitālisma tēls: kurjeri strādā stingrā uzraudzībā, viņu brīvība ir ilūzija. No otras puses, mākslinieki bauda retu materiālo brīvību, kas ir viņu darbu galvenā īpašumtiesība.
Esmu ļoti priviliģēts mākslinieks. Man ir dotācijas, es pārdodu darbus, savukārt Kristofam ir jāpiegādā pārtika, lai izdzīvotu un strādātu par mākslinieku. Šī procesa ietvaros es strādāju par Kristofa aizvietotāju: mēnesi piegādāju pārtikas pasūtījumus un ziedoju viņam savus ienākumus, lai viņš savukārt varētu koncentrēties mākslai. Tagad mēs esam draugi.
Fotografēju, lai saprastu sevi un citus. Somu pastorāle radās no nepieciešamības no jauna definēt manas attiecības ar laukiem, kad manā pilsētas veģetārieša dzīvē ienāca patēvs, kurš audzē gaļas liellopus. Grāmatā Parastu cilvēku dziesmas es pārdomāju savas attiecības ar kreisumu un strādnieku šķiras kustību. Skatpunktu ietekmē reflektējošās nostalģijas ideja: pagātni nevar atjaunot, bet laika ritējuma analīze un zināms komforts, kas izriet no atmiņām, var veicināt potenciāla sajūtu.
Strādājot pie šīs sērijas, sapratu, ka ar pārtikas kurjeru starpniecību attēloju savus vecvecākus. Viņi pārcēlās uz Zviedriju pēckara masveida migrācijas laikā un atrada pagaidu darbu Stokholmas metro uzkopšanā. Pēc atgriešanās Somijā viņi Rovaniemi tīrīja kāpņutelpas. Tur es arī pirmo reizi iepazinos ar darba dzīvi, kad 12 gadu vecumā slaucīju grīdas kopā ar vecvecākiem. Lai gan es viņus mīlēju, man bija kauns par to, ka viņi bija “tikai apkopēji”. Pārtikas kurjeri bieži vien saskaras ar tādu pašu pazemojošu attieksmi. Tagad es vairs nejutīšu ne kaunu, ne pazemojumu.
Jūels Karpanens (Joel Karppanen, 1993) ir godalgots fotogrāfs, vizuālais mākslinieks, filmu veidotājs un rakstnieks no Helsinkiem. Aiz Pitkesilta tilta (Metropole) ir Karpanena otrā personālizstāde Halmetoja galerijā. Karpanena darbi bijuši izstādīti arī Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma, Mantas mākslas festivālā, Vīnes Mākslas mājā. Viņa darbi iekļauti Somijas Fotogrāfijas muzeja, Somijas Valsts mākslas komisijas un Dženijas un Vihuri fonda kolekcijās.
