Gada notikums Latvijas fotogrāfijā 2024

2024. gads ir bijis notikumiem bagāts – vairākas nozīmīgas izstādes, kas veltītas fotogrāfijas vecmeistariem, arī citi notikumi un iniciatīvas, kas apliecina fotogrāfijas daudzveidību un dzīvotspēju. Šis apkopojums izgaismo aizejošā gada Latvijas fotogrāfijas ainavu – no retrospektīvām izstādēm un vizuālās vēstures pārskatīšanas līdz inovatīviem izdevumiem un nozīmīgām pētniecības iniciatīvām. Vienlaikus pievēršam uzmanību arī nozares izaicinājumiem, piemēram, nepietiekamai infrastruktūrai un ierobežotiem resursiem. FK visiem novēl, lai nākamais gads ir vēl bagātāks, radošāks un piepildītāks! 

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Gunāra Bindes izstāde BINDE 100–10 ir daudz vairāk nekā retrospekcija – tā ir laikmetīga interpretācija par mākslinieka radošo pasauli, kas sniedza ne vien estētisku baudījumu, bet arī dziļu kultūrvēsturisku ieskatu. Veiksmīgais kuratoru un scenogrāfa darbs padarīja izstādi par mākslas notikumu, kas pārsniedza ierastās fotogrāfijas robežas, padarot Bindes radošo mantojumu par dzīvu un aktuālu pieredzi arī mūsdienās. Gunārs Binde savas karjeras laikā konsekventi pārkāpa fotogrāfijas tehniskās un izteiksmes robežas, un šis projekts godpilni izgaismoja viņa nozīmīgo devumu pasaules fotomākslas kontekstā. Kuratores Elīza Elizabete Ramza un Anna Binde veiksmīgi savienoja māksliniecisko un vēsturisko skatījumu ar izteiktu personisko dimensiju. Izstādes vizuālo pieredzi paspilgtināja scenogrāfs Artūrs Analts, kurš, iedvesmojoties no Bindes gaismas un tumsas spēlēm, radīja telpu, kas skatītājam ļāva sajust fotogrāfa ikonisko stilu trīsdimensionālā formā. Šī radošā simbioze izcēla Bindes darbu mūžīgo laikmetīgumu un formālo izsmalcinātību. Svarīgi arī atzīmēt, ka izstāde notiek Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur šāda liela mēroga fotoizstādes ir reta parādība.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Pēdējo gadu laikā man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo jau kādu laiku Latvijas mākslas telpā neesmu piedzīvojusi tādu notikumu, kurš patiesi izceltos vai dzīvotu ar mani ilgstoši. Manuprāt, mūsu mākslas un kultūras telpai ir raksturīgas mēneri labas izstādes, bet nepietiekošo resursu (ne tikai finansiālo) dēļ vienmēr ir jūtama neliela atpalicība no pasaules elpas. Starp interesantākajiem notikumiem gribu izcelt Jānim Gleizdam veltīto izstādi Gleizds, šķēres, papīrīt’s Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (iekļaujoša pieeja, starpdisciplinārs redzējums) un Mūsdienu fotogrāfijas vēstures ciklu Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros (jauns pienesums pētniecības laukā). Kvalitāte, kurā neviļos, ir Alekseja Muraško dizainētie katalogi un grāmatas – starp 2024. gadā tapušajiem vēlos izcelt BINDE 100-10 monumentālo veltījumu Gunāram Bindem, kā arī marginālāku, bet ne mazāk skaistu izdevumu Immaculate Perception ar amerikāņu mākslinieka, fotogrāfa Jonathan Traviesa darbiem.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe ISSP Galerijas vadītāja:

Latvijas Fotogrāfijas muzeja relokācija uz Latvijas Mākslas akadēmijai piederošo ēku Kronvalda bulvārī 4 un ar to saistītās nerimstošās diskusijas, kas noslēdzās ar muzeja direktores nomaiņu. Lai gan sākotnēji pārcelšanās tika pasniegta kā pagaidu risinājums, DMDM vadītāja Inese Baranovska precīzi atgādināja: “Nekas nav tik mūžīgs kā pagaidu.” Šī situācija izgaismo dziļākas problēmas, kas kavē Latvijas Fotogrāfijas muzeja attīstību – nepietiekams finansējums, nepiemērotas un kapacitātes ziņā ierobežotas telpas, kurās nav pat izstāžu zāles. Šīs telpiskās un finansiālās grūtības vēl vairāk sašaurina muzeja iespējas realizēt kvalitatīvas izstādes un veidot ilgtspējīgu programmu, lai pienācīgi pildītu savu misiju – veicināt fotogrāfijas pētniecību un popularizēt šī medija lomu sabiedrībā. Turklāt muzeja filiāles statuss Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pakļautībā padara tā attīstību par smagnēju un utopisku mērķi. Rezultātā Latvijas Fotogrāfijas muzejs – vienīgā publiskā institūcija, kas veltīta fotogrāfijas medija mantojumam un attīstībai – šobrīd simbolizē kultūras telpas strukturālās problēmas un fotogrāfijas nozares nedrošo vietu Latvijas mākslas vidē. Tomēr, lai neiegrimtu pesimismā pārlieku, noteikti gribu pievērst uzmanību Annas Volkovas un Vladimira Svetlova darbībai, kas brīnišķīgā veidā aktualizē Latvijas fotogrāfijas vēsturisko mantojumu. 

Līga Goldberga, fotogrāfijas pētniece:

Viens no lielākajiem priekiem fotogrāfijā šogad bija Liānas Ivetes Žildes kūrētais divu izstāžu cikls Mūsdienu fotogrāfijas vēstures, kurā fotomākslinieces Agate Tūna, Kristīne Krauze-Slucka, Annemarija Gulbe, scenogrāfe Liene Pavlovska un mākslinieks Konstantīns Žukovs pētīja dažādas fotovēstures tēmas. Gribu uzsvērt tieši pētniecības aspektu, kas, manuprāt, Žildes kuratoriālajā uzstādījumā tika veiksmīgi formulēts. Kamēr vienlaikus norit vēstures rakstīšana un pārskatīšana, šī izstāde izcēla mākslinieciskā praksē balstītu pētniecību, kas (nenoliedzami būtisko) historiogrāfiju un argumentēto eseju vietā fokusējas uz materialitāti un arhīvu kā atmiņas telpu. Izstādēs redzēju atjautīgus formālos eksperimentus (Pavlovska un Gulbe), rūpju darbu (Krauze-Slucka), kā arī fikciju kā vēstures apzināšanas metodi gadījumos, kad taustāmi arhīvi līdz mūsdienām nav saglabājušies (Tūna un Žukovs).

Auguste Petre, kuratore:

Mans gada notikums ir drīzāk personisks – vēlos izcelt ISSP Skolu un tās darbību. Jau otro gadu man bija iespēja ISSP Skolas audzēkņiem mācīt izstāžu veidošanas principus. Ļoti novērtēju viņu entuziasmu un interesi. Vēlos arī īpaši uzsvērt ISSP institucionālo nozīmi laikmetīgās fotogrāfijas veicināšanā Latvijā – jo īpaši nozīmīgi tas šķiet laikā, kad arī Latvijas Fotogrāfijas muzejs ir palicis bez pienācīgām telpām.

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:

Gunāra Bindes izstāde LNMM tieši kā izstāde. Fotogrāfiju izlase ataino gan mākslinieka stila virzību laikā, gan sašķiro plastiskos izteiksmes līdzekļus. Eksponēto uzņēmumu izmēri un tehniskā kvalitāte perfekti ļauj skatītājam izpētīt fotografēto ķermeņu ādas tekstūru. Apgaismojums un skaņas padara muzeja telpu ļoti mājīgu, tā veicinot nepieciešamo intimitāti abās nozīmēs smalku attēlu vērošanai.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Spriežot pēc lielās uzmanības medijos visa gada garumā – turklāt gan pozitīvas (90 gadu jubileja), gan ar skandāliem saistītas (Smiļģa portrets uz Jaunā Rīgas teātra ugunsmūra) –, 2024. gads bijis Gunāra Bindes gads. Gada noslēdzošajā ceturksnī Bindi godināja arī izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un branga fotogrāmata. Nesen beidzot arī izlasīju sarunu ar Bindi šī gada februāra Rīgas Laikā (RIP) – silti iesaku.

Vika Eksta, fotogrāfe:

Zviedru fotogrāfa Larsa Tūnbjērka izstāde Skaistais neglītajā un nejaukais šķietami skaistajā Mākslas stacijā Dubulti. Tā ir vērienīga zviedru dokumentālista izstāde, kurā parādīti gan Latvijā tapušie darbi, gan divas citas sērijas. Ja neesat bijuši, vēl var paspēt līdz janvāra divdesmitajiem datumiem.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Gunāra Bindes izstāde BINDE 100–10 un Jāņa Deinata Pirmā piecgade, kas labi demonstrēja LNMM ēkas potenciālu fotogrāfijas izstādīšanai.

Monta Cimdiņa, grafikas un fotogrāfijas krājuma glabātāja LNMM:

Kā vienu no būtiskākajiem šī gada notikumiem gribu izcelt grāmatu BINDE 100–10, kas  veltīta vienam no zināmākajiem Latvijas fotogrāfiem. Izdevumā iekļauts daudz līdz šim man nezināmā. Komplimenti grāmatas dizainam, kurā, atšķirībā no izstādes, forma nedominē pār saturu. Gada griezumā augstvērtīga ir ISSP Galerijas īstenotā izstāžu un pasākumu programma.

Agate Tūna, māksliniece:

Vēlos izcelt MAREUNROL’S personālizstādi Fieldwork: Invisible Exercises, kurā fotogrāfija parādījās dialogā ar dažādām citām mākslas formām. Šī izstāde izgaismo fotogrāfijas spēju kļūt par daļu no plašāka stāsta, piedāvājot jaunas interpretācijas iespējas Latvijas laikmetīgajā mākslā. Thirst/Slāpes (Krišjānis Elviks, Annemarija Gulbe, Anna Ansone) bija lielisks notikums Latvijas fotogrāfijā. Apvienojot fotogrāfiju, modi un performanci, projekts piedāvāja jaunu, ķermenisku mākslas pieredzi, kas lika pārdomāt māksliniecisko robežu paplašināšanu. Tāpat vēlos uzsvērt ISSP nozīmīgo ieguldījumu izstāžu programmās un radošajās darbnīcās skolēniem, īpaši izceļot pieejamību reģionos, kur darbnīcas tiek rīkotas skolās Skolas somas ietvaros. ISSP piedāvā izcilas programmas jauniešiem, attīstot kritisko domāšanu par fotogrāfiju un veidojot nākotnes auditoriju. Nozīmīga ir arī Futures Photography sadarbība ar ISSP Galeriju un citas aktivitātes, kas stiprināja Latvijas fotogrāfijas starptautisko atpazīstamību.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

Gunāra Bindes izstāde un grāmata – pienācīga un aizkustinoša pašmāju klasiķa godināšana. Izcils arī Annas Volkovas un Vladimira Svetlova darbs ar Jāņa Gleizda arhīvu, kas šogad rezultējies ar lielisku grāmatu un izstādi Gleizds, šķēres, papīrīt’s Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. 

Georgs Avetisjans, fotogrāfs:

Jānim Gleizdam veltītā izstāde Gleizds, šķēres, papīrīt’s Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Ļoti saistoši likās, kā šī izstāde pievēršas gan autoram, gan arī viņa laikmetam un laikmeta īpatnībām, piemēram, padomju sabiedrībai, kas cilvēkus ar invaliditāti izstūma, cenzūrai, erotiska satura nepieejamībai, padarot viņa radošo praksi par drosmīgu pašizpausmi. Ļoti pārdomāti ir arī strādājusi izstādes arhitekte un dizainere Līva Kreislere un kuratori Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs. Pārliecinoši veidots ir arī izstādes iekārtojums, kas ir saturiski piesātināts, bet tai pašā laikā arī labi un secīgi strukturēts un konstruēts no telpas uz telpu, katrā telpā nodalot vēl atsevišķas mazas telpas ar gaismas avotiem, objektiem, eņģēm, metāla konstrukcijām, baltiem aizkariem, arhīva materiāliem un kopējo ritmiku, kas ļauj pieredzēt un atklāt šī laikmeta īpatnības, Jāņa Gleizda fotogrāfijas, laikmeta dažādās šķautnes un slāņus gan par dzīvi ar īpašām vajadzībām, citādā pieņemšanu, estētisko ķirurģiju un medicīnu, erotiku, gan arī atklātību par ķermeņa daļu un aprišu pieņemšanu vai nepieņemšanu, ieteikumiem un diskusijām dažādos rakstos, publikācijās, video un foto darbos.

Atļaušos vēl pieminēt arī klasiķa Gunāra Bindes personālizstādi BINDE 100–10 Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no ciklā Paaudze, kas likās ļoti apjomīga, retrospektīva un vērienīga. Šeit vēlos izcelt ne tikai pašu autoru un rūpīgi atlasītos  autordarbus, bet arī Artūra Analta izstādes scenogrāfiju un vizuālo identitāti. Ienākot izstādē, radās sajūta, ka esmu kādā no Londonas vai Parīzes lielajām izstāžu zālēm un aplūkoju kādu no turienes fotogrāfijas klasiķiem. Izstāde ir pārdomāta, atjautīgi atrisināta, laikmetam atbilstoša un interesanta, kaut arī, apspriežot pieredzēto ar saviem laika biedriem, secināju, ka izstādes iekārtojums dažiem šķita pārāk dominējošs, atņemot uzmanību skatīšanās pieredzei un padarot izstādi par grandiozi vizuālu šovu lielām masām, bet, no otras puses, visas iepriekšējās Gunāra Bindes izstādes, vismaz tās, kuras esmu redzējius, ir bijušas diezgan klasiski iekārtotas. Manuprāt, konkrētais scenogrāfiskais risinājums un vizuālais piegājiens ir diezgan apsveicams un nozīmīgs Latvijas fotogrāfijā un jo īpaši tāpēc, ka Gunārs Binde savā radošajā fotogrāfijā ir bijis diezgan cieši saistīts ar skatuves mākslu, scenogrāfiju un inscenēšanu.

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, kuratore:

Augstu vērtēju kuratoru Annas Volkovas un Valdimira Svetlova veikumu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstādē Gleizds, šķēres, papīrīt’s. Ļoti pārdomāta izstāde ar daudzlāņainu naratīvu un eleganti izsmalcinātu iekārtojumu. Vēl vēlos izcelt grafiskā dizainera Alekseja Muraško darbu grāmatas BINDE 100–10 tapšanā.

Kristīne Krauze-Slucka, fotogrāfe:

Neizvairoties no man tuviem eksperimentiem ar fotogrāfiju, šogad īpaši uzrunāja Talkas jaunizdotā grāmata Gleizda metode, kas iekļuvusi finālistu sarakstā starp pasaules 20 labākajām vēsturiskajām fotogrāmatām prestižajā Rencontres d’Arles 2024 starptautiskajā fotogrāmatu konkursā, un grāmatai sekojošā izstāde Gleizds, šķēres, papīrīt`s Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.

Kā norāda anotācija: “Izstāde veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924–2010) radošo eksperimentu saistībai ar tā laika zinātnisko pētniecību ķirurģijā, izstāde vienotā stāstā savij tādas tēmas kā nespēja un padomju erotika, medicīniski pārveidota ķermeņa estētika un sabiedrības pirmie soļi pretim citādā pieņemšanai.”

Jāatzīst, es ļoti skeptiski raugos uz fotogrāfiem, kas portretējuši sievietes ķermeni ar tā saukto “vīrieša skatienu”. Gleizds ir rets izņēmums. Jutīgums, ar kādu viņš portretējis un manipulējis fotogrāfijas, lai tvertu sievietes intimitātei piemītošo trauslumu, fotogrāfu vidū ir reti sastopams. Tas jaušams arī viņa attieksmē un pierakstos, kas eksponēti izstādes eskpozīcijā.

Liāna Ivete Žilde, kuratore un vizuālās kultūras pētniece:

No lielformāta notikumiem jāpiemin iespaidīgais fotogrāfijas klasiķu vienlaicīgo izstāžu koncentrāts īsu brīdi novembrī, kad Bindes retrospekcijai un Deinata pirmssākumiem LNMM piepulcējās arī jauns skats uz Gleizdu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Pašas izstādes var vērtēt dažādi, bet brīdis bija nozīmīgs kaut vai statistikas dēļ, ņemot vērā fotogrāfijas medija vēsturiski marginalizēto statusu mākslas vidē. Nākotnē gaidīsim vēl citu paaudžu un dzimumu fotogrāfu solo izstādes vietējās institūcijās.

Toties citā, mikro līmenī iepriecināja vasarā notikušā ISSP Skolas studentu performatīvā izstāde Pielaiko laulību, kas pārdomāti iekļāvās Avotu ielas vidē, piesaistot cilvēkus arī ārpus regulārā galeriju apmeklētāju loka un iztaujājot fotogrāfijas medija mainīgo nozīmi ārpus mākslas konteksta.

Elīna Semane, fotogrāfe:

Enfant terrible is back in Riga pasākums un pop-up izstāde kultūrbārā Bolderāja Sunny Bubulīša jeb Ivara Grāvleja izpildījumā lika aizdomāties par mākslas dziedinošo spēku. Ļoti patika VJ Bordel sets jeb mākslinieka radītā foto filma. Tajā īpaši man simpatizēja pornogrāfiskais absurdisms, skrienošie seniori, kebabi un estētiskais risinājums kopumā. Pie filmas varēja gan kārtīgi pareivot, gan padomāt sociālkritiskas domas par mūsdienu sabiedrības un kultūras paradumiem tādā absurdi un paradoksāli ironiskā masu produkcijas manierē. Gribas uzteikt arī Saulainā Bumbulīša kinētisko mākslas darbu Strūklaka, kas lieliski papildināja kopējo vakara konceptuālo pieredzi.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Gunāra Bindes grāmata BINDE 100–10, kas būtiski atšķiras no izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Grāmatā Binde ir neķītrāks, emocionālāks, daudzpusīgāks un personiskāks, un Alekseja Muraško veidotais grāmatas dizains nav tik uzmācīgs kā izstādes iekārtojums. Grāmata piesaista uzmanību jau ar savu svaru – tā ir gandrīz trīs kilogramus smaga – un daudzveidīgo papīra izvēli, kas pieskaņota konkrētām nodaļām. Šis niansētais materiālu lietojums rada emocionālas un tematiskas pārejas, kas ļauj lasītājam iejusties Bindes pasaulē un iepazīt viņa daiļrades apmlitūdu. Grāmatā ir daudz līdz šim neredzētu darbu, kas apliecina Bindes interesi ne tikai par fotogēniskām sievietēm, bet arī par performatīvām akcijām, satura un tehnoloģiskiem eksperimentiem, sociālpolitiskām norisēm un radošās inteliģences izcilībām. Bindes darbi atklāj fotogrāfiju kā vidi, kurā satiekas estētika, sociālās norises un eksperimenti. Tātad, arī grāmata pārdefinē Bindi par kaut ko vairāk nekā plikņu salonfotogrāfu. Vēl vairāk – tā viņu kanonizē.