Sarma

Mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam (1925–2019). Savus pēdējos dzīves gadus viņa vēlējās pavadīt viena savā mājā Īlihārmā (Ylihärmä), Dienvidostrobotnijā, Somijā, vairāku kilometru attālumā no tuvākās pilsētas.

Viņai bija Alcheimera slimības sākuma stadija, tāpēc viņa laiku pa laikam iedomājās, ka pagalmā vai pagrabā ierodas sveši cilvēki. Lai nodrošinātu iebrucēju atklāšanu, tika uzstādīta ar kustības sensoru aprīkota novērošanas kamera. Galu galā kamera sāka novērot tieši manu vecmāmiņu.

Šīs sērijas materiālu veido novērošanas kameras uzņēmumi. Tajos mana vecmāmiņa savas dzīves krēslas stundās veic atkārtotas darbības pagalmā, līdz vairs neparādās attēlos. Pagalms tomēr nav palicis tukšs – dzīve pēc cilvēka klātbūtnes turpinās.

Es saņēmu šos attēlus no tēva pēc tam, kad mana vecmāmiņa jau bija aizgājusi no dzīves. Attēlu ir vairāk nekā desmit tūkstoši, un esmu izvēlējusies tos, kas vislabāk pastāsta par viņas dzīvi. Šīs attēlu sērijas ataino viņas ikdienas rituālus. Dažreiz automātiskā kamera nejauši rada neparastas krāsas, un kādu dienu mana vecmāmiņa pēkšņi pārvēršas par putnu.

Šī sērija attēlo novērošanu kā rūpes. Privātās novērošanas vidē pastāv delikāts līdzsvars starp rūpēm un kontroli. Kustības sensora kamera bija veids, kā pārliecināties, ka mana vecmāmiņa, kura dzīvoja viena pati, ir drošībā. No otras puses, tas, iespējams, bija arī veids, kā maniem vecākiem nedaudz vairāk kontrolēt to, kas viņu kontrolei nepakļāvās, proti, vecmāmiņas slimību.

Utu-Tūli Jussila (1985) (nebinārs cilvēks) dzīvo un strādā Helsinkos, Somijā. 2020. gadā ieguva maģistra grādu fotogrāfijā Aalto Universitātē, bet 2021. gadā – vēl vienu maģistra grādu dzimtes studijās Helsinku Universitātē. Kopš studiju beigšanas sarīkoja vairākas personālizstādes un piedalījās grupas izstādēs Somijā un ārzemēs, festivālā Circulation(s) 2024, pasākumā PhMuseum Days ’24, kā  arī kļuva par festivāla Kranj Foto Fest 2026 finālistu.