Sauc mani par Martu

Marija Lopis (María Llopis, 1975), spāņu māksliniece, feministe un post-porno diskursa aktīviste, kādā no saviem rakstiem atzīst: “Pornogrāfija ir mūsu dzimumlomām sekojošās sabiedrības atspulgs. Tajā ir atspoguļots viss mūsu posts. Mēs dzīvojam pasaulē, kur vardarbība pret sievieti tiek akceptēta kā ikdienas sastāvdaļa. [..] Mani neuztrauc, ka galvenās plūsmas pornogrāfija ir diskriminējoša attiecībā uz dzimumu. Tas šķiet loģiski. Mums ir tāda pornogrāfija, kādu to esam pelnījuši.”

Pēdējo gadu laikā pornoindustrija Spānijā ir ļoti mainījusies. Ir tik daudz aktrišu, ka lielākajai daļai neizdodas nodrošināt iztiku tikai ar filmēšanos pornofilmām; viņām ir jānodrošina arī vebkameru pakalpojumi, jāpiedalās vecpuišu ballītēs un pat jānodarbojas ar prostitūciju. Arvien vairāk sieviešu uzdrošinās pamēģināt iesaistīties pornoindustrijā. Tas notiek dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir ekonomiskā krīze, no kuras cieš liela daļa iedzīvotāju, un vēl viens iemesls varētu būt aplamais priekšstats, ka pornozvaigznes dzīve nodrošina slavenības statusu un glamūru.

Šī projekta centrā ir spāņu pornoaktrises personīgā un profesionālā dzīve, sākot no viņas pirmajiem soļiem industrijā, kad viņa bija tikko kļuvusi 23 gadus veca.

Kad Marta nolēma palielināt krūtis, lai panāktu sievišķīgākas auguma aprises, viņa nedomāja, ka kādu dienu strādās pornoindustrijā. Pēc plastiskās operācijas viņa kļuva pārliecinātāka par sevi un pamanīja vīriešu pievērstos skatienus. Sekss nekad viņai nav bijis tabū, un tā arī radās ideja pamēģināt porno.

Marta nav apstākļu upuris: viņai nav mazu bērnu, kas jābaro, un viņa nekad nav sastapusies ar nabadzību; izvēlētā pornoaktrises profesija ir viņas brīvās gribas apliecinājums.