Elīna Brasliņa: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Bija 2012. gada vasara. Mana draudzene tobrīd strādāja Stokholmā un bija uzaicinājusi mani ciemos. Vakarus un pusdienu pārtraukumus mēs pavadījām kopā, bet atlikušo dienas daļu es klaiņoju pa pilsētu, sēdēju parkos, laiskojos, lasīju un meklēju mākslu. Tā ieklīdu arī laikmetīgās fotogrāfijas muzejā Fotografiska, kur tobrīd bija apskatāma Sallijas Mannas retrospekcija. Man nebija ne jausmas, kas ir Sallija Manna un cik viņa ir slavena. Ārā bija karsts, muzeja telpas bija tumšas un vēsas, man bija noberztas kājas un ļoti daudz laika. Izstaigājusi izstādi vienreiz, noskatījos pusotru stundu garo dokumentālo filmu par Mannu un izgāju vēl vienu apli, pavadot vairāk laika pie nu jau mīļākajiem darbiem. Es nevaru droši apgalvot, vai fotogrāfija Pēdējā gaisma (Last Light, 1990), kurā Mannas jaunākā meitiņa atlaidusies tēva klēpī, tur bija izstādīta vai ne, bet tā sevišķi spēcīgi rezonē ar mani šobrīd, kad pati esmu kļuvusi par māti, un tā arī lieliski atspoguļo manu sajūtu par to vasaru, to brīdi manā dzīvē, kad aiz muguras bija vien pirmais gads Mākslas akadēmijā, un likās, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Es vairs neatceros, ko redzēju izstādē, ko nedaudz vēlāk uzgāju internetā, meklējot visu, ko vien varēju atrast par Salliju Mannu, bet šie tēli ir palikuši ar mani visus šos gadus. Virdžīnija, Emets un Džesija, Mannas bezbēdīgie bērni, kas nekad nesmaida, plašā ģimenes ferma, asiņains deguns, vasaras peldes, slapji mati, kaili bērni, kas spēlējas verandā, no kukaiņa koduma uztūkusi acs, suņi, jauni ķermeņi, tiem līdzās – pieauguši ķermeņi, slimības saēsti ķermeņi, veci ķermeņi, mirstoši ķermeņi.
Vairums Mannas bērnu fotogrāfiju apkopotas sērijā Vistuvākā ģimene (Immediate Family, 1992). Ja vēlies radīt labu mākslu, fotografē to, ko mīli, pauž Manna. Par šo darbu ciklu Rīgas Laikam eseju uzrakstījusi Rasa Jansone – tā, kā to prot tikai viņa, uzburot Mannas izvēlētās tehnikas sarežģītību, ģimenes dinamiku, visu to darbu, ko dažbrīd prasa perfekta, šķietami nejauša kadra noķeršana. To miglaini atceros arī no minētās filmas – kā Sallija Manna nēsā apkārt savu milzīgo, muzeja eksponātam līdzīgo kameru, palien zem drānas, lai uzņemtu kadru, kā dod norādes saviem bērniem, kuri mēdz pretoties, taču manāms, ka dzīve kameras priekšā viņiem kļuvusi par otro dabu, kā Manna gatavo savas stikla plates, visu vasaru fotografē un tad līdz nākamajai vasarai sēž darbnīcā, attīstot bildes, viņas nagi ir tumši brūni, tas droši vien no ķimikālijām, es nodomāju.
Atceros arī, kā lasīju par skandāliem, ko šī sērija izsauca – Mannu apsūdzēja bērnu ekspluatācijā un seksualizēšanā, viens žurnāls cenzēja viņas meitas fotogrāfiju, cits atteicās publicēt vispār, sērijas albums tika demonstratīvi dedzināts, atsevišķas fotogrāfijas piesauktas kā paraugi kādā bērnu pornogrāfijas prāvā, tika spriedelēts par “zinošajiem skatieniem” un “zaudēto nevainību”. Tas, ka Manna uz bērniem vienlaikus raugās kā māksliniece un kā māte, dažu acīs viņu attaisno, bet citiem liek nosodīt vēl vairāk, jo kā gan normāla māte var šādi izlikt pašas bērnus publiskai apskatei. Taisnīgas labad jāpiemin, ka Manna gribējusi pagaidīt desmit gadus, pirms publicēt šīs fotogrāfijas, lai dotu iespēju bērniem paaugties un tās labāk saprast. Paši modeļi, uzzinājuši par mātes ieceri, mudinājuši izdot grāmatu pēc iespējas ātrāk – un pilnībā izmantojuši tiesības noteikt, kuras bildes parādīsies albumā, kuras ne.
Toreiz muzejā un pat tagad, vairākus gadus vēlāk, klēpjdatora pleķainaijā ekrānā, Mannas fotogrāfijas uz mani iedarbojas gandrīz sinestēziski – man liekas, ka saožu mitru zemi, pūstošus augus, sviedrus, salijušu zāli, upes ūdeni, putekļus un sviedrus. Šiem attēliem ir kas kopīgs ar mūsu pašu ģimenes fotogrāfijām, melnbaltām, kurpju kastēs un konfekšu kārbās glabātām, ik pa laikam izvilktām, nomīļotām, apbružātām, fotogrāfijām, kurās vecāki pie krūtīm spiež plikus zīdaiņus, kurās mazi bērni sēž vannā un pēc tam lēkā pa dīvānu vai vasarās puskaili skrien pa pludmali, jo ir taču tik karsts, ka par drēbēm pat domāt negribas. Vienlaikus tās pieder pavisam citai, mītiskai pasaulei. Mannas iemūžinātie skati nedokumentē realitāti, bet gan tver un veido sajūtu – šie bērni, kas apdzīvo Virdžīnijas fermas ainavas un interjerus, pārtop būtnēs, kas kāpj pāri laikam.
