Gada fotoizstāde Latvijā 2020
Inga Lāce, kuratore:
Man gribas atzīmēt Annemarijas Gulbes personālizstādi Love Re-search ISSP Galerijā, it īpaši tās raisīto diskusiju dēļ. Mani izstāde jau atklāšanā uzrunāja ar intensīvu un tajā pašā laikā intīmu ieskatu Annemarijas vienaudžu dzīvē, caur jauniem, brīžiem puskailiem vai apreibušiem ķermeņiem izdzīvojot stāstu par pieaugšanu. Taču, kad Berga Bazāra pārstāvji darbus pieprasīja aizklāt, un māksliniece ar auduma aizkariem piesedza ne vien savas fotogrāfijas, bet arī Berga Bazāra strūklakā dejojošo sieviešu krūtis, man šķita, ka mēs ieraudzījām gan sabiedrības tikumības ideju liekulību, gan arī vispār jau bīstamā tuvplānā konservatīvā viedokļa uzplaiksnījumu.
Šelda Puķīte, kuratore un mākslas kritiķe:
Pateicoties karantīnas ierobežojumiem, lielāko daļu no 2020. gada esmu pavadījusi Igaunijā. Tā nu ir sanācis, ka daudzas Latvijas izstādes šogad aplūkoju kā fotoalbumus vai video tiešraides ar datora ekrāna starpniecību. Kā rets izņēmums tīmeklī bija apskatāmi arī projekti, kas bija pārformatēti virtuālo izstāžu formātos. Savdabīgi laiki rada jaunus mākslas pieredzēšanas veidus. Tomēr vairāk par jebkuru izstādi, atmiņā ir palikuši iesalušie, bieži neasie zoom konferenču attēli ar pludmales aplikācijām fonā. Glitch zoom varētu būt 2020. gada trends un potenciālais iedvesmas avots nākotnes projektiem. Blakus karantīnas ietekmētajām ainavas žanram un žurnālistu reportāžām, tas noteikti ir veidojis šī gada vizuālo kodu. Terapeitiski nozīmīgi visa gada garumā ir bijuši Rvīna Vardes foto posti ar putniem un citiem zvēriem Facebook slīdlentē.
Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:
Kā 2020. gada fotoizstādi gribētu nosaukt Annemarijas Gulbes Love Re-search ISSP Galerijā. Tā kā izstāde saskārās ar cenzūru un raisīja pārdomas par to, kā cenzūra ietekmē mākslinieka un institūcijas darbu, tad, manuprāt, Annemarijas darbi, pateicoties šim gadījumam, ieguva ne tikai papildu uzmanību, bet arī lika aizdomāties par mākslas autonomiju un mūsdienu mākslas realitāti kā tādu.
Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja:
Manuprāt, neskatoties uz šī gada kritisko situāciju, fotogrāfijas medijs Latvijas kultūrtelpā šogad ir plaši izskanējis. Kvalitatīvie kritēriji gan ir diskutabli. Mani personiski emocionāli uzrunāja biedrības Mākslai vajag telpu realizētais sociālais projekts Atstatuvums. Seši autori – katram spilgti individuāls rokraksts, savs izpētes lauks, bet galvenais, ka tiek runāts par būtisko.
Jānis Deinats, fotogrāfs:
Andreja Strokina Kosmiskās skumjas ISSP Galerijā. Strokina izstādē mani uzrunāja gan vizuālais, gan saturiskais dzīvesprieks.
Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore:
Par gada fotoizstādi, kas gan nenotika Latvijā, bet ir saistīta ar Latviju, es gribētu nosaukt izstādi Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture, kas bija skatāma Tartu Mākslas muzejā un kuru kūrēja Šelda Puķīte un Indreks Grigors. Vairāku pagājušā gadsimta sākumā ar fotogrāfiju strādājošo sieviešu uzņemto fotogrāfiju arhīvs man bija aizraujošs atklājums. Šī izstāde bija lielisks vēstures rakstīšanas piemērs, kas palīdz aizpildīt “baltos plankumus” Baltijas kultūrvēstures annālēs. Mijiedarbībā ar mūsdienu mākslinieku darbiem un eleganto izstādes dizainu vēsturiskais arhīvu materiāls ieguva pārsteidzoši mūsdienīgu lasījumu.
Jūlija Berkovica, ISSP vadītāja:
Es gribētu atzīmēt Mākslai vajag telpu projektu Atstatuvums – manuprāt, lielisks projekts, deva impulsu nopietni pastrādāt pie jauniem projektiem sešiem lieliskiem fotogrāfiem (R. Hofmanis, A. Strokins, K. Madjare, I. Gabaliņa, I. Balode, G. Avetisjans), kas samērā īsā laikā radīja vai uzsāka nopietnu darbu pie jaunām sērijām. Manuprāt, būtiski, ka šis projekts pievēršas sociāli aktuālām tēmām un runā par mūsu sabiedrību un marginalizētām grupām, neierastos veidos virzot sarunu par to plašāk. Jēgpilna interakcija gan starp projekta organizatoriem un pašiem iesaistītajiem māksliniekiem, gan ar iesaistīto grupu pārstāvjiem, gan ar plašāku sabiedrību, izrādot rezultātu. Cerams, ka projektam nākamgad varēs tapt arī izstāde.
Santa Remere, mākslas kritiķe un publiciste:
Man personīgi tā bija Šeldas Puķītes pilsētvidē rīkotā intervence (Ne)redzamās autores – projekts, kas veltīts sieviešu klātesamībai fotogrāfijas attīstības procesā. Ne vien tuvs un aktuāls kā sieviešu stāstu celšana gaismā, bet arī izpildījums – mazpazīstamo autoru liriski atturīgie lielformāta darbi, kas bija meklējami arī nomaļākās ielās un dzīvojamos kvartālos, vienmēr patīkami pārsteidza ar savu spēju būt vienlaikus diskrētam, bet neapgāžamam.
Santa Hirša, mākslas zinātniece un kritiķe:
Man ļoti patika, kā Jānis Dzirnieks izmanto fotogrāfiju savā personālizstādē Flīzētā upe galerijā 427, bet neesmu droša, ka tā ir dēvējama par fotoizstādi. Vēl prātā ir palikušas Šeldas Puķītēs kūrētās izstādes Wunderkammer un (Ne)redzamās autores. Abos projektos tika meklētas fotogrāfijas iespējas kļūt par plašākas telpiskas mijiedarbības elementu, Wunderkammer tā bija fotogrāfijas saspēle ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju kā “brīnumu kabinetu”, savukārt pilsētvides projektā (Ne)redzamās autores ierastie, komerciālos nolūkos seksualizētie sieviešu tēli reklāmu stendos tika aizvietoti ar 20. gadsimta sākuma provinces sieviešu fotogrāfu darbiem. Gribētos vairāk šādu, drosmīgu un kuratoriski radošu, dinamisku fotogrāfijas izstāžu projektu.
Vika Eksta, māksliniece:
Mani ļoti uzrunāja Šeldas Puķītes kūrētā grupas izstāde Wunderkamer, kas notika Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros. Izstāde ļoti interesantā veidā apdzīvoja muzeja telpas, tajā bija daudz patiešām saistošu un asprātīgu mākslas darbu par populārajiem arhivēšanas un kolekcionēšanas fenomeniem. Man vienkārši bija ļoti interesanti.
Baiba Tetere, vizuālās kultūras pētniece un ISSP līdzdibinātāja:
Gribētu izcelt starptautisko grupas izstādi Wunderkammer (Brīnumistaba), kas bija iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 programmā un skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā 2020. gada vasarā. Izstādes kuratore Šelda Puķīte atsaucās uz gadsimtiem ilgām kolekciju veidošanas tradīcijām un iedziļinājās jautājumā kā mūsdienu mākslinieki adaptē un pielieto kolekcionēšanas prakses savā radošajā darbībā. Mani uzrunāja izstādes uzstādījums aplūkot fotogrāfiju kolekcijas un ar to saistīto darbību kontekstā. Ar veiksmīgu autoru projektu atlasi kuratore uzsvēra fotogrāfijas medija dažādās kolekcionēšanas pieejas un mehānismus, vai tas īstenots fotogrāfijas objektu uzkrāšanā, vai foto attēlu uzņemšanas procesā.
Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:
Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture Tartu Mākslas muzejā. Izstāde gan nenotika Latvijā, bet to veidoja latviešu kuratore Šelda Puķīte (kopā ar igauņu kuratoru Indreku Grigoru) un tajā bija skatāmi latviešu fotogrāfu darbi. Ļoti aktuāla tēma – mazāk zināmā fotogrāfijas vēsture, it īpaši sieviešu-fotogrāfu darbība. Par viņām līdz šim nav bijis daudz informācijas publiskajā telpā, un ir apsveicami, ka tagad arī ārpus šaura speciālistu loka ir zināmi šie vārdi: Antonija Heniņa (1897–1979), Minna Kaktiņa (1876–1949), Lūcija Alutis-Kreicberga (1889–1985), Emīlija Mergupe (1885–1972), Marta Pļaviņa (1896–1956). Arī ļoti veiksmīgs izstādes iekārtojums un dizains – Aleksejs Muraško. Vēsturiskas fotoizstādes ir liels izaicinājums tieši no dizaina viedokļa, un šeit mākslinieks, izmantojot spoguļattēlus, bija atradis trāpīgu metaforu gan fotogrāfijas medijam kā tādam, gan dematerializācijai un aizmirstībai, kam vēsturiski bijušas pakļautas sieviešu-fotogrāfu dzīves un karjeras.
Annemarija Gulbe, fotogrāfe:
Fonda Mākslai vajag telpu veidotais Atstatuvums ir viens no apjomīgākajiem un ieinteresējošākajiem projektiem, kas piesaistījis vairākus autorus, kuri šogad strādājuši pie jaunām sērijām, katrs pievēršoties kādai konkrētai sociālajai grupai. Andreja Strokina, Ievas Balodes, Kristīnes Madjares, Ivetas Gabaliņas, Georga Avetisjana un Reiņa Hofmaņa darba rezultāts, ko iepriekš bija iecerēts izstādīt Dubultu mākslas stacijā, īstenots mājaslapā, kas, manuprāt, ir ļoti veiksmīgs pārnesums interneta vidē. Virtuālās izstādes struktūra un dizains šķiet, tik tiešām paredzēts fotogrāfiju sērijām un ērtai to skatīšanās pieredzei. Attēlu sekvences caurvijošais teksts iekļaujas vizuālajā naratīvā un pamazām atklāj detaļas.
Elīnas Semanes izstāde Viss ir sūdi, izņemot čuras Mārtiņa kapos pārtapa notikumā, kur sanākušie izstādes apmeklētāji un kārtībsargi gaidīja Elīnu, provokāciju vai pavisam nesmukas bildes, taču ierodoties saprata, ka paši kļuvuši par performances dalībniekiem, jo izstāde ar solīto ballīti kapos norit citviet – Facebook tiešraidē. Labs risinājums pēkšņai problēmai, kas radās tādēļ, ka nebija atļauts īstenot norunāto, kas savukārt transformēja darbu un pievērsa uzmanību tam, kāda mums ir tā izstāžu apmeklēšanas pieredze, pārjautājot skatītājam, ko tad viņš ir gaidījis, kādēļ ieradies un kā reaģēt tad, kad tur nekā nav? Māksliniece atjautīgi paspēlējās ar atklāšanas apmeklētāju, aizvedot uz Pārdaugavu, iedodot viņam rokās nu jau pavisam pierasto online eventu. Toties varēja beidzot sapulcēties, patērzēt ar draugiem un tikt portretētiem dzeltenās preses fotoreportāžā – visas pierastās atklāšanas aktivitātes, tiesa gan bez bezmaksas vīna. Un vai tad tieši šī tikšanās (ne jau ar mākslas darbu vai autoru) nav tieši tas uz ko sabiedrība atklāšanās visbiežāk nāk?
Ieva Balode, māksliniece:
Atzīšu, ka šogad, neskatoties uz nožēlojamākajiem apstākļiem kultūras vidē, izdevās tomēr apskatīt dažas izstādes un vairākas no tām arī ļoti patika – pirmkārt, izstāde Atstatuvums, kas pierādīja, ka dažas izstādes ļoti veiksmīgi var notikt arī online, Annemarijas Gulbes Love Re-search ISSP galerijā, Evitas Gozes Fingerlocks Survival Kit festivālā, kā arī Selfijs izstādē Atceros, tātad esmu LNMM, Aļņa Stakles Ne Zirgs, ne tīģeris Fotogrāfijas muzejā u.c., taču kā savu lielāko notikumu fotogrāfijā vēlos izcelt Šeldas Puķītes kūrēto izstādi Silver Girls Tartu mākslas muzejā, kam sekoja arī brīnišķīga Alekseja Muraško dizainētā grāmata – brīnišķīgs un laikmetam ļoti atbilstošs projekts.
