Garās distances skrējiens. Intervija ar Rafalu Milahu

Rafals Milahs (1978) ir poļu vizuālais mākslinieks un fotogrāfs, asociētais biedrs leģendārajā fotogrāfu aģentūrā Magnum. Viņa darbi, kas lielākoties ir bijuši par vēsturi un sociālpolitiskajām pārmaiņām bijušajā Padomju Savienībā, izrādīti daudzās izstādēs. Ar viņa projektu Džentelmeņu pirmais maršs pirms trim gadiem tika atklāta ISSP Galerija Rīgā, ar šo sēriju viņš ieguvis dažādas balvas, tā izdota arī grāmatā. Kopumā Milaham iznākušas astoņas grāmatas. Taču pēdējos gados viņš no novērotāja un analizētāja ieņēmis aktīvāku pozīciju, skaidri paužot savu viedokli par Polijas politiku, tās pieaugošo diskriminējošo attieksmi un nevienlīdzību, ko tā rada sabiedrībā. Sākoties protestu vilnim pret valdības izveidoto aborta likumu, Milahs paņēma foto aparātu un pievienojās pūlim. Redzētais un piedzīvotais radīja ideju ar domubiedriem veidoto protestu vizuālo materiālu apvienot kopīgā platformā Publisko protestu arhīvs, kam drīz pievienojās Streiku avīze. Mūsu sarunas laikā Milahs bieži lieto vārdu “vērtība” un no jauna definē, kas ir personīgs projekts.

Tagad, kad fotografē protestus, tu esi tuvāk fotožurnālistikai kā jebkad.

Tas ir ļoti dīvaini, es nekad tā neesmu strādājis. Es nejūtos kā fotožurnālists. Jā, es izmantoju noteiktu vizuālo fotožurnālistikas rāmi, jo tā man šķiet visatbilstošākā valoda, kad jādokumentē šī sociālpolitiskā spriedze, kurā esmu iesaistījies pēdējos piecus gadus, tomēr ir liela atšķirība starp fotožurnālistiku un to, ko es daru – es nemēģinu objektīvizēt realitāti. Es un Publisko protestu arhīvs (APP) – platforma, kuru es aizsāku pagājušajā gadā un kuru veido aktīvistu, fotogrāfu, mākslinieku, sociologu grupa, kas dokumentē protestus ārpus attēlu institucionālās vai redakcionālās aprites – mēs esam personīgi iesaistīti šajā procesā. Es uzskatu, ka problēmas vai kopienas, par kurām es iestājos, tiek diskriminētas no valsts puses, un tās vienmēr zaudē, jo varas līdzsvara trūkums starp tām ir milzīgs. Man šķiet, ka man ir jāatbalsta vājākais, nevis noteikti sistemātiski mehānismi.

Šajā kontekstā interesanti, ka tava fotogrāfija, kurā redzams policists, kas piespiedis pie zemes kādu protestētāju, tika publicēta ar sagrozītu parakstu, apgalvojot, ka protestētāji ir vardarbīgi, tādējādi padarot tevi par viltus ziņu veidotāju.

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ domāju, ka objektivitāte ir mīts. Attēli cirkulē, tos novieto uz noteikta fona, noteiktā kontekstā, kuru es pilnībā nekontrolēju. Medijos nav neitrālitātes. Veikt pasūtījuma darbu, būt daļai no neoliberālās attēlu aprites, saglabāt novērotāja statusu šajā konkrētajā laikā – viss ir atkarīgs no konteksta! Un šodienas konteksts ir tik sašķelts un agresīvs, ka stāvēt blakus un novērot ir greznība, kādu mēs nevaram atļauties. Tāpēc ir svarīgi būt atbildīgam par stāstījuma veidošanu un zināt, kur attēli tiek izmantoti. Diemžēl tas ne vienmēr tā notiek – attēli ir internetā, un mēs nevaram pilnībā kontrolēt apriti, un tos var izmantot gan legāli, gan nelegāli. Arī manu bildi, kuru pieminēji, nelegāli izmantoja nacionālais televīzijas kanāls – galvenā labējās valdības propagandas stacija. Sekos tiesvedība. Šis konkrētais attēls, kur policists nogrūdis zemē protestētāju – mēs šobrīd apspriežam policijas nežēlību, tā bija agresija pret LGBTQ kopienu, kas tajā dienā protestēja. Tas dod mācību, ka mēs nevaram kontrolēt vēstījumu, tas tiek izplatīts abās pusēs, un to var izmantot ļaunprātīgi, piemēram, deepfakes, viltus ziņas un valsts mēroga manipulācijas, kā vēlēšanu gadījumā. Bet tas mūs noved līdz punktam, kur mēs uzskatām, ka attēlam ir spēks. Tā man ir dīvaina atziņa, jo pirms pāris gadiem es apšaubīju, cik daudz fotogrāfija var atspoguļot tā saucamo realitāti. Un man jāsaka, ka tā joprojām ir ļoti pārliecinoša, bet tas, kā mēs to izmantojam, ir atkarīgs no mums.

Kā tu kļuvi sociāli aktīvs? Vai tas notika caur fotogrāfiju?

Kopš nodarbojos ar fotogrāfiju, mani interesē sociālie un pārmaiņu jautājumi un to sekas. Fotogrāfija lika man paskatīties uz to, kas ir man apkārt, un reaģēt humānā, mākslinieciskā un kritiskā veidā, un es sapratu, ka fotogrāfija var būt līdzeklis pārliecināšanai, manu rūpju izpausmei, veidojot kritisku pieeju. Kritizē tie, kam rūp. Ja ir vienalga, tad vienkārši stāv blakus, neiesaistoties, neintersējoties. Es neuzskatu sevi par aktīvistu, es to nedaru ikdienā. Es esmu fotogrāfs, mākslinieks, un dažreiz es izmantoju savas fotogrāfijas un citas vizuālās stratēģijas, lai sniegtu ieguldījumu aktīvistu sfērā. Manī nav spēka, lai tā būtu mana galvenā nodarbošanās, būt tur laukā un cīnīties par šīm svarīgajām vērtībām, bet es ļoti cienu cilvēkus, kuri to dara mūsu vārdā. Tā ir ļoti prasīga nodarbošanās, bet noteikti arī sniedz gandarījumu. Interesi par politikas un mākslas mijiedarbību noteica konteksts, kas reģionā auga un mainījās, un pēdējos desmit gadus aizrāvos ar kontroles mehānismiem un propagandu dažādos režīmos – Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Gruzijā, Polijā, Ungārijā. Taču pēdējos piecus gadus tas sāka intensīvāk notikt manā dzimtenē, tāpēc tas mani mudināja iesaistīties vairāk. Man likās, ka man ir prasmes, kā atbildēt uz notiekošo, es tās liku lietā. Es nolēmu, ka vairs ne tikai novērošu, es arī iesaistīšos, tāpēc tika izveidota APP platforma.

Tu esi strādājis daudzās valstīs pirms to sāki darīt Polijā. Vai Polijā nebija pietiekami lielu problēmu, kas tevi interesētu? Kāpēc ir tik grūti paraudzīties uz paša valsti? Kas mainījās?

Daudzus gadus mans darbs fotogrāfijā Polijā bija saistīts ar pasūtījumiem, bija grūti turpat atrast laiku arī personīgiem projektiem. Polijā es veicu neatkarīgu darbu, bet lielākā daļa manas enerģijas tika veltīta valstīm, kas pasludinātas par korumpētām vai hibrīdrežīmiem. Polija tajā laikā šajā skalā neietilpa, bet kopš 2015. gada, kad labējie populisti pārņēma varu, situācija dramatiski mainījās, un man nācās reaģēt un fokusēties vairāk uz to, kas notiek man apkārt.

Vai caur mākslu tu cilvēkiem vari palīdzēt nozīmīgā viedā?

Jā, es tam ticu, taču tam jānotiek noteiktos apstākļos, jo ir jāsaprot, ka māksla vai fotogrāfija viena pati, visticamāk, nemainīs vai neuzlabos pasauli, tā nemainīs realitāti kopumā. Taču, tā kā mēs saprotam, ka mēs te neesam vieni, ka mūsu darbības ir lielāka veseluma, savveida puzles sastāvdaļa, ka māksla, aktīvisms un institucionālas darbības, politiski lēmumi, tie visi kopā var iesākt pārmaiņu procesu un padarīt šo vietu par labāku, un fotogrāfija tajā var spēlēt nozīmīgu lomu. Protams, es arī apzinos, cik ierobežojoša tā ir kā izolēta darbība, bet dodot ieguldījumu kopējā diskursā ar rīkiem, kas mums ir, tas ir mūsu kā mākslinieku, kā fotogrāfu vai iesaistītu līdzpilsoņu pienākums, īpaši šajā drūmajā, graujošajā laikā, kad ar mums kā sabiedrību ir tik viegli manipulēt. Es romantiski ticu, ka mēs varam sniegt savu artavu pārmaiņām, un man patiesībā ir piemēri, kad fotogrāfijas ir padarījušas mūsu vidi par nedaudz labāku vietu.

Pastāstīsi, kas tie ir?

Īstenībā pēc šīs situācijas es sāku atkal ticēt fotogrāfijas spēkam. Varšavā notika BLM (Black Lives Matter) protesti, un es nofotografēju 10 gadus veco afropoļu aktīvisti Bjanku Nvolisu ar plakātu Stop calling me Murzyn, ko var tulkot kā Beidziet mani saukt par nēģeri. Šī fotogrāfija strauji izplatījās internetā un izraisīja plašu diskusiju visā valstī par rasismu poļu valodā. Tas bija pēc Džordža Floida nāves, tāpēc diskusija bija būtiska, taču atklāja arī, ka, neskatoties uz faktu, ka Polija ir ārkārtīgi homogēna, mēs esam baltādaina sabiedrība bez nozīmīgām etniskajām minoritātēm, un mēs neuzskatījām, ka rasisms ir problēma, taču izrādījās, ka mums šī problēma ir valodā. Vārdam, kas netika uzskatīts par problēmu baltādaino sabiedrībā, ir ārkārtīgi negatīva nozīme – tas ir ļoti aizvainojošs tiem, uz kuriem tiek attiecināts. Beigu beigās tas noveda pie oficiāla paziņojuma no Poļu valodas komitejas, kas pasludināja šo vārdu par aizskarošu. Tas bija pacilājoši. To nepanāca viena fotogrāfija, bet kopīgas pretdiskriminācijas organizāciju un melnādaino poļu sabiedrības aktīvistu pūles. Tām bija īsti rezultāti! Cilvēki, kas bija iesaistīti šajā cīņā, saskarās ar milzīgu naidu, tā nebija viegla cīņa, taču viens mazs solis tika sperts, un, lai arī mēs nevaram izdzēst šo vārdu no poļu valodas vārdnīcas, mums vismaz ir oficiāls paziņojums, ka tas ir aizskarošs. Es domāju, ka šis ir lielisks piemērs kā fotogrāfija var piedalīties pārmaiņu radīšanā. Tad attēls, par kuru mēs tikko runājām, izraisīja diskusiju par policijas brutalitāti protestu laikā, šāda iejaukšanās bija absolūti neproporcionāla protestētāju uzvedībai. Un vēl kāds attēls, ko uzņēmu Greenpeace Poland pasūtījumam. Tā bija par oglekļa dioksīda izmešu iniciatīvu, kuru Polija un laikam divas citas valstis nobloķēja. Es uzņēmu attēlu elektrostacijā, kur mēs projicējām Polijas premjerministra portretu ar saukli “kauns” uz viņa galvas, vizuāli tas bija iespaidīgs pasākums, to radīja Greenpeace aktīvisti. Arī šī bilde strauji izplatījās internetā un to vēl joprojām piesauc, kad Polijā runā par klimata pārmaiņām. Tas ir ieguldījums, ko fotogrāfija var veikt reālajā dzīvē. Tā arī bija pirmā reize, kad manas fotogrāfijas cirkulēja ārpus mana fotogrāfijas vai mākslas burbuļa, un tas bija gandarījums. Es nedomāju, ka šīs fotogrāfijas ir īpaši labas vizuālā ziņā, bet to vēstījums ir spēcīgs, turklāt, tas tiek parraidīts ļoti vienkāršā veidā, tādēļ fotožurnālistikas jēga ir relatīvi viegli atšifrējama cilvēkiem, kas nav saistīti ar mākslu vai fotogrāfiju. Tā tika atjaunota mana ticība fotogrāfijas ietekmei kā palīgam lielākiem darbiem.

Kā tu raksturotu pašreizējo situāciju un atmosfēru Polijā? Vai protesti turpinās?

Polijā valda labējo partija kopā ar katoļu fundamentālistiem, kas ļoti ietekmē Polijas politiku. Polijā ieviesa jaunu, ierobežojošāku aborta likumu, kuru tikko pasludināja par oficiālu. Tas izprovocēja neticamu protestu vilni, kā arī sāka likt pamatus jaunai pieredzei mūsu sabiedrībā, jo daudzas lietas tika pārvērtētas, kā katoļu baznīcas pozīcija, kas mums kā nācijai vienmēr ir bijusi noteicoša. Un tagad par tās pozīciju tiek diskutēts. Visa šī situācija labējo valdībai un konservatīvo katoļu sabiedrībai bija neproduktīva, jo tā patiesībā aktivizēja sabiedrības daļu, kas ir pret šīm radikālajām vērtībām. Es neatceros precīzus skaitļus, bet nelegāla aborta atbalsts ir ievērojami audzis. Neskatoties uz to, ka protesti palika arvien vājāki, jo neviens nevar protestēt mūžīgi, tie ilga četrus mēnešus. Ziema ir grūts laiks, lai atrastos ielās. Cilvēki protestēja, un šī sieviešu streika feminisma kustība – Straik Kobiet, kas ir protestu kodols, vēl joprojām cīnās, piedāvājot ieviest noteiktus likumus utt. Pastāv, protams, aktīvistu spēku izsīkums, ko cilvēks piedzīvo pēc darbošānās paātrinātā režīmā, trauksmē.

Tieši tā, beigās mēs bieži padodamies vai pieņemam lēmumus, kas ir izdarīti mūsu vietā.

Taču tas mainās! Mums jāatceras, ka tas ir garās distances skrējiens. Pat, ja tas nenesīs tūlītējas politiskās pārmaiņas, jaunā paaudze, šodienas pusaudži, viņi balsos pēc trim, četriem gadiem un, cerams, ka tā politiskā iekārta spēs viņiem nodrošināt ietvaru, ar kuru identificēties. Ir svarīgi paust domstarpības un iestāties par vērtībām, kam ticam. Neskatoties uz to, kādas pārmaiņas tas atnesīs, kāda veida pārmaiņas tas var ierosināt, kādā laika nogrieznī, taču šīs pārmaiņas kaut kad notiks. Šis, manuprāt, ir izšķiroši. Es te atkal domāju par veselumu – kad protesti mazinās, tiek izveidotas koalīcijas un veiktas atbalstošas darbības, citas kopienas pārņem darbību, un uguns turpina degt. Te es redzu mākslas un fotogrāfijas lomu, tā sevi parādīs arī garākā laika sprīdī, bet tā var reaģēt, tā var būt tūlītēja. Tā var atbalstīt protestus, kamēr tie notiek, kā arī dot mums iespēju kaut ko darīt, kad protesti samazinās vai protestu enerģija pieklust. Piemēram, domājot par protestiem Baltkrievijā – pēc pirmajām pāris ļoti agresīvām dienām, kurās bija gan bojāgājušie un piekautie, policijas un militārā brutalitāte, vadību pārņēma baltkrievu sievietes, viņām it kā izdevās paņemt šo nastu uz pāris dienām uz saviem pleciem, lai revolūcija turpinātos. Tika atjaunoti un atgūti spēki, protesti turpināja augt visu vasaru un rudeni. Mēs nestāvam uz vienas kājas. Ja tā darām, tad ir ļoti viegli mūs nogrūst. Mums vajag pēc iespējas vairāk kāju, lai mūsu vērtības būtu pēc iespējas grūtāk sagraut.

Ko šie protesti ir atklājuši par Polijas sabiedrību?

Daudz dažādu lietu. Vispirms protesti parādīja, ka mēs kā sabiedrība varam būt aktīvi un iesaistīti, jo man nelikās, ka mēs tādi esam. Protesti arī nenotika tikai lielajās pilsētās, tie notika un vēl joprojām notiek visā Polijā – mazākās pilsētās, pat ciematos. Jaunā paaudze iesaistījās lielos apmēros. Tas arī bija pacilājoši. Viņi parādīja, ka mēs varam apvienoties un cīnīties par mūsu brīvību un nākotni, cilvēktiesībām un reproduktīvajām tiesībām. Kādā brīdī protesti vairs nebija tikai par abortu, bet par diskrimināciju, par iekļaušanu, par noteiktām ekonomiskajām vērtībām, par sociālo labklājību cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ir kļuvusi par kopīgu cīņu. Tas ir apbrīnojami. Patriarhālā sistēma ir tik nepareiza. Ikreiz, kad redzam sievietes politikā atbildīgos amatos, viņas spēj radīt daudz jutīgāku, draudzīgāku, atvērtāku un iekļaujošāku vidi nekā šī novecojusī, patriarhālā sistēma, kurā mēs dzīvojam. Tam nākotnē, manuprāt, būs pozitīvi rezultāti. Viena no pārsteidzošākajām lietām, kas notika, bija katoļu baznīcas pozīcijas apstrīdēšana, jo mēs nekad iepriekš nekritizējam Polijas katoļu baznīcu. Tas nav par reliģiju, bet par institūciju, jo tā ir korumpēta un iesaistīta politikā, un ir apsēsta ar varu. Tas ir nepareizi, taču mums kā sabiedrībai ir arī ļoti grūti apšaubīt mūsu tradicionālās vērtības.

Pastāsti vairāk par Publisko protestu arhīvu! Kā radās šī ideja?

Tā bija visai spontāna ideja. Mūsdienu Polijas situācija piespieda rīkoties, viena no tādām darbībām bija protestu pieņemšanās spēkā kopš varu pārņēma labējā valdība, kas sāka pārkāpt konstitūciju, juridisko sistēmu, sieviešu un LGBTQ tiesības. Es sāku piedalīties šajos protestos vispirms kā pilsonis un tad kā fotogrāfs, ņemot līdzi fotoaparātu, lai dokumentētu. Bija sajūta, ka notiek kaut kas liels, un ka šis bija nozīmīgs mirklis Polijas vēsturē. Es satiku cilvēkus, kas bija līdzīgā pozīcijā kā es, respektīvi, bija profesionāli fotogrāfi, kas tur neatradās kādas institūcijas vai redakcijas uzdevumā, bet kā pilsoņi, lai dokumentētu protestus, un man likās, ka būtu labi izveidot platformu, kas apvienotu visu šo vizuālo realitāti, kura attiecas uz protestu kultūru. Tādā veidā tas varētu būt avots pētniekiem, akadēmiķiem, māksliniekiem, aktīvistiem, visiem, kas nav saistīti ar redakcionālu struktūru. Neradīt aģentūru, kas nodrošinātu protestu attēlus konformisma medijiem vai medijiem vispār, bet drīzāk izveidot avotu, kas varētu iedvesmot citas disciplīnas, iedvesmot citas sfēras, lai paildzinātu šo attēlu dzīvi. Tā 2019. gadā tas sākās. Mēs domājām par šīs fotogrāfijas statusu – kāda veida fotogrāfija tā ir? Vai tas ir aktīvisms, fotožurnālistika? Vai tā ir mūsu mākslinieciskā izpausme? Par to mēs vēl joprojām spriežam, bet mūsu fokuss ar laiku kļust arvien skaidrāks. Spontāna iniciatīva ir kļuvusi par augošu struktūru un, tā kā šie protesti ir kļuvuši par svarīgu mūsu ikdienas daļu, veidot šādu vizuālu reprezentāciju ir ļoti svarīgi, lai atbalstītu protestētāju pārstāvētās vērtības. Mēs esam 16 fotogrāfi un viens rakstnieks-aktīvists, un mēs visi lietojam fotogrāfiju, kas kaut kādā veidā krustojas ar dažādajām nozarēm, no kurienes mēs katrs nākam. Mēs esam arī izveidojuši visai interesantu teorētisku datubāzi, kas izskaidro mūsu misiju. Karolina Gembara un Pāvels Stažecs ir tie, kas nodarbojas ar šo teorētisko daļu, raksta esejas par to, kas ir Publisko protestu arhīvs, līdzās citiem cilvēkiem, kas raksta kritiskus rakstus par arhīva aktivitātēm. Šī daļa man ir īpaši svarīga, jo tā ieliek mūs kontekstā un paskaidro, kas ir mūsu darbības ietvars.

Tu arī publicē streiku avīzi. Kas ir šīs avīzes auditorija un kā tā tiek izplatīta?

Tā arī bija spontāna reakcija uz sieviešu streika protestiem, jo mēs domājām, kā mēs potenciāli varētu pastiprināt šo kustību ar vizuāliem materiāliem. Mēs nospriedām, ka avīze var būt plakāts, protesta attēls, kas tiek izplatīts par brīvu protestu laikā, jo tā izmanto tos pašus saukļus, ko protestētāji. Šī avīze it kā atgriezās atpakaļ pie cilvēkiem, kas ir fotogrāfijās. Tā ir brīnišķīga pieredze tikt ārā no sava fotogrāfijas, foto grāmatu, publikāciju burbuļa. Mēs radījām priekšmetu, kas var būt protestēšanas objekts, tāds, ko protestētāji paši lieto. Bet tā kā mūsu publika ir arī no mākslas un fotogrāfijas lauka, cilvēki pret to izturējās kā apceres priekšmetu, bet tas nebija mūsu mērķis, jo tam primāri būtu jābūt iejaukšanās objektam. Tajā ir lieliskas bildes, skaists, spēcīgs un noderīgs dizains, tas veido skaistu priekšmetu, bet tas ir objekts, kam jāaizstāv vērtības. Protesti ir ārkārtīgi vizuāli, mums ir daudz rīku, lai radītu spēcīgus attēlus, kas varētu izplatīties, kļūt par interneta sensāciju un izplatīt vērtības, kuras protestētāji iznes ielās.

Kā labējo politika izpaužas mākslā? Un vai esi saņēmis reakciju par to, ko dari?

Publisko protestu arhīvs primāri veido kritisku vēstījumu par mūsu valdības darbībām un lēmumiem. Mēs fotografējam arī labējo spēku protestus, bet mēs viņiem nedodam platformu – mēs dokumentējam šos protestus, bet attēli ir noslēpti mūsu datubāzē. Tādai ideoloģijai nevajadzētu publiskajā telpā pastāvēt. Publisko protestu arhīva aktivitātes ir pamanījuši politiķi. Mums izdevās dabūt pašvaldības dotāciju. Jums jāsaprot, ka lielās pilsētas pārvalda opozīcija. Tur ir sadursme starp federālo un vietējo pašvaldību. Varšavas pašvaldība, piemēram, pamatā ir pret mūsu valdību. Ar šo finansējumu mēs varējām pārveidot mājas lapu, man patiešām patīk, kā tā tagad izskatās, kā arī uztaisīt jaunu lietotāju saskarni, lai komunikācija būtu spēcīgāka. Vietējie politiķi, kas ir valdības pusē, apšaubīja šo lēmumu, viņi mēģināja to nobloķēt, ap to bija haoss un jezga, bet beigās viņiem neizdevās šo finansējumu anulēt, un mēs, par laimi, varējām rīkoties. Ir vēl kāda lieta – dažas valsts institūcijas un organizācijas kā Polijas Institūts, Ādama Mickēviča institūts – tās bija lieliskas, progresīvas institūcijas, kas veicināja Polijas laikmetīgo mākslu ārzemēs, bet kopš valdības maiņas, liela daļa šo institūciju filiāļu tika politizētas. Tā es, piemēram, vairs nesaņemu nekādu atbalstu no šīm institūcijām. Tās ir sekas – ja ej un piedalies protestos, ir jārēķinās, ka policija tevi var noķert, piekaut vai apsmidzināt. Lielākās mākslas institūcijas daudzus gadus ir bijušas pret valdību. Nesen dažas no galvenajām mākslas institūcijām ir pārņēmuši labējie kuratori, viens no tiem ir Polijas Laikmetīgās mākslas centrs Ujazdowski Castle – viena no visbrīnišķīgākajām mākslas institūcijām Polijā. Tagad to pārvalda labējo spēku direktors, un tas grauj centra reputāciju. Labējo spēki ir atbildējuši ar dažām izstādēm, cenzūru, un cilvēki, kas vadībai nešķita piemēroti, tika atlaisti. Māksla, ko var redzēt lielākajās institūcijās, vēl joprojām ir brīva no politiskās iejaukšanās, taču mākslas institūcijas, kuras uztur ar valsts naudu, ir sarežģītā situācijā. Viņiem tā ir savveida žonglēšanas spēle, jo viņi grib izdzīvot. Polijas teātris, piemēram, vienmēr ir bijis avangardisks, viņi vienmēr veidoja viskritiskākos vēstījumus par politiskām un sociālām problēmām, viņiem šobrīd ir nopietnas problēmas – bez ārēja finansējuma viņiem būs ārkārtīgi grūti pastāvēt. Taču, kad valsts apspiež, tiek radīta arī laba māksla atbildes vietā.

Tu esi bijis ļoti aizņemts, vai esi strādājis pie vēl kāda personīga projekta?

Man jāatzīst, ka šis ir ļoti personīgs projekts, kāds nav bijis neviens cits no maniem projektiem. Es nekad nebiju iesaistījies ar tik personīgu attieksmi, jo tas notiek manā valstī, manā pagalmā, pret vērtībām, par kurām iestājos. Cīņa notiek tik daudz dažādās sfērās. 2020. gads, iespējams, ir bijis viens no grūtākajiem mūsu sabiedrībai, tas bija arī viens no darbīgākajiem un nogurdinošākajiem, bet arī iedvesmojošākajiem gadiem manā karjerā – tādā izteiksmē, ka es pārvērtēju savu izpratni par to, ko daru. Tas bija būtiski un vienkārši forši. Tajā pašā laikā es strādāju pie citiem projektiem, man tūlīt iznāks fotogrāmata I’m warning you (Es jūs brīdinu), tā gan jau sešus mēnešus ir atlikta. Tā ir par propagandu, par pretimigrācijas problēmām un šķeļošo politisko gaisotni. Robežsienas tiek veidotas no šim problēmām, tās ir propagandas pieminekļi. Es ceru, ka izdošu šo grāmatu, jo tās problemātika ir ļoti svarīga un ļoti sasaistīta ar to, par ko šodien cīnāmies – migrācijas krīze, nacionālistiskā propaganda, taču tas šobrīd šķiet nedaudz attālinātāk nekā mana aktivitāte Publisko protestu arhīvā. Nav tā, ka es neinteresējos par to, kas notiek citur pasaulē, bet šobrīd manis paša valsts ir tādā haosā, ka man tiešām šķiet, ka man lielākoties tai jāvelta savu laiku.

Kas ir tavas dzīves dzinulis? Kas tev liek radīt mākslu?

Atbilde ir diezgan vienkārša – man patīk atsaukties uz to, kas atrodas man apkārt – man patīk novērot, man patīk satikt cilvēkus, kurus es citādi nesatiktu. Varbūt tas izklausās banāli, bet māksla man liek iesaistīties un reaģēt – uz visu, sākot no jūtu paušanas līdz kritisku domu veidošanai, būšanai situācijās, ar kurām citādi nesaskartos. Fotogrāfija mudina man paust savu nostāju.