Runā jaunais fotogrāfs – Milāna Rudenko
Milāna Rudenko (2002) nodarbojas ar analogo fotogrāfiju vairāk nekā trīs gadus. Viņas fotogrāfijās visbiežāk parādās cilvēki, viņu ķermeņa formas un vide, kurā viņi atrodas. Pēdējā laikā fotogrāfē arī pašportretus. Mācījusies multimediju dizainu profesionālajā vidusskolā Victoria, pasniegusi mākslu bērniem, fotogrāfiju apguvusi pašmācības ceļā. Šogad uzsākusi grafiskā dizaina studijas Karaliskajā Mākslas akadēmijā Hāgā, Nīderlandē.
Kā tu sāki fotografēt?
2019. gada maijā pie vectēva atradu filmu kameru Smena. Iepriekš ar to spēlējās bērni, tāpēc tā nebija piemērota kvalitatīvai lietošanai. Taču tad galvā iestrēga ideja par filmu kameru, un drīz ss.lv iegādājos savu pirmo Zenit un gandrīz nekavējoties devos ar to ceļojumā uz Serbiju. Kopš tā laika sāku pētīt analogās fotogrāfijas pasauli.
Kāda fotogrāfija vai māksla tev patīk?
Man patīk, ka fotogrāfs neiejaucas situācijā, kuru vēro un fotografē. Es mīlu īsto un dzīvo, un ne vienmēr saprotu inscenēto. Man nepatīk, ja fotogrāfs norāda, kā padarīt fotogrāfiju “smukāku”.
Сitās mākslas jomās man patīk abstraktais un izteiksmīgais, sirreālais un simboliskais. Pēdējā laikā daudz studēju bērnu zīmējumus. Man šķiet, ka maziem bērniem vēl ir neuzspiests skatījums uz pasauli un no viņiem var daudz mācīties.
Kāpēc fotografē aktus un sevi?
Laikam nekad neesmu apzināti domājusi – kāpēc. Es vienmēr fotografēju intuitīvi. Mani ļoti interesē dažādība un transformācija, un to es redzu cilvēkos. Katram cilvēkam ir sava unikālā pieredze, skats, ka arī unikāls ķermenis. Pēdējā laikā arvien vairāk gribas pētīt dažādas formas un ķermeņa valodas, jo redzu, ka tas pats par sevi var daudz pastāstīt par cilvēku.
Ilgu laiku ļoti neveselīgi uztvēru savu ķermeni un noteikti varu apgalvot, ka fotogrāfija palīdz iepazīt to no jauna. Man šis process šķiet ļoti terapeitisks un emocionāli trausls.
Kas, tavuprāt, ir izdevusies fotogrāfija?
Izdevusies fotogrāfija man var būt neizdevusies fotogrāfija citam. Man ir tuvi tie attēli, kas manī izraisa jūtas. Vienkārši ir ļoti daudz vizuāli “smuku” fotogrāfiju, kur, piemēram, pēc parametriem viss ir ideāli, bet visdrīzāk šī fotogrāfija man galvā ilgi nepaliks.
Kāpēc izvēlējies studēt Hāgā, un kā tur iet?
Latvijā jūtu, ka mākslas augstskolās uzsvars galvenokārt tiek likts uz tehnisko prasmju pilnveidošanu. Un ļoti lielu lomu spēlē skolotāja viedoklis. Šeit, pirmkārt, akcents tiek likts uz personību: kā un ko es redzu un jūtu, un kā es to tulkoju ar savu darbu. Un šeit nav arī atzīmju, kas, manuprāt, ir forši. Liela uzmanība tiek pievērsta projekta tapšanas procesam, nevis tikai rezultātam.
Tagad jūtos gluži normāli priekš migrējoša cilvēka. Universitātē iet labi, es jūtos savā vidē. Mentāli dažreiz gadās grūti, bet tad cenšos klausīties sevī un atrast laiku atpūtai.
Kadi ir tavi tuvākie radošie plāni?
Domāju, ka turpmākajos studiju un radošās darbības gados vēlos vairāk pētīt, vērot un just. Nav skaidra plāna, un pagaidām es tādu nevēlos. Fotogrāfiju vēlos atstāt kā kaut ko tikai savu, jo šī nenopietnā attieksme man šobrīd dod vairāk vietas eksperimentiem. Redzēsim, kā tas attīstīsies.
