Vieta kā palimpsests. Ikonoklasma politika un negoda glabātuves
Ikonoklasms ietver sarežģītu savstarpēji saistītu jautājumu kopumu, sākot no reālās politikas, konfliktējošām atmiņām, vēstures dzēšanas un manipulācijām ar to. Rodas jautājums, ko darīt ar tirānijas mantojumu — gan bijušo upuru, gan kolaborantu, gan režīmu locekļu īpašumsu.
Sērija Vieta kā palimpsests pievēršas attiecībām starp politiku, ikonoklasmu un tā izpausmēm Eiropas kultūras ainavā, koncentrējoties uz pieminekļu, statuju un vietu lomu un pamatstruktūru. Īpaši mani interesē uzvedības modeļi, kas saistīti ar jaunām politiskām kustībām, aktīvismu un indivīdu un sociālo institūciju rīcību, uzdodot jautājumu — kādos apstākļos apgānīšanas, ikonoklasma un dzēšanas akts kļūst attaisnojams un sociāli normatīvs? Kādi ir alternatīvi darbības veidi?
Kamēr vien bijuši attēli, tikmēr bijis arī ikonoklasms: pilsētas un tempļi tiek nojaukti, pieminekļi gāzti, statujas samaltas grants segumā. Revolūcijas ir nesaraujami saistītas ar ikonoklasmu, un neviena revolūcija nenotiek, ja netiek uzurpēti, manipulēti vai mainīti jau esošie simboli. Lai gan ikonoklasma aktus var uztvert kā apgānīšanu, politiskus paziņojumus, atavistisku reakciju pret varu vai atkāpšanos no vecās kārtības, tos var saprast arī kā momentus, ko filozofs Bruno Latūrs sauc par “ikonoklašu” — jauniem tēliem, kas paši par sevi ir sociālo pārmaiņu veicinātāji.
Savdabīgā veidā digitālo mediju pēc savas būtības varētu uzskatīt par izturīgāku nekā fiziskas vienības, piemēram, marmors, bronza vai māls. Tā dublēšanas, izplatīšanas un ēteriskuma dēļ tas var izvairīties no lietas būtības, tās vietas telpā, ķermeniskuma un temporalitātes. Vairākas institūcijas ir apņēmušās ne tikai fiksēt un dokumentēt mantojuma vietas, bet arī izmantot digitālās platformas, lai veicinātu izpratni un diskusijas. Piemēram, Openheritage3D un Cyark.org piedāvā virtuāli izpētīt vietas, kas ir izraisījušas sociālā taisnīguma kustības, lai tās varētu izmantot, piemēram, izglītības nolūkos.
Virtuālā realitāte kā medijs ļauj subjektam piedzīvot mākslu radikāli atšķirīgā veidā, pateicoties tās noturībai, multimodalitātei un imersīvās pieredzes totalitātei, subjektam apdzīvojot radīto vietu un telpu. Izveidotajām virtuālajām vietām piemīt īpašības, kas vairāk līdzinās zemes un instalāciju mākslai. Tā vietā, lai tās būtu digitāli spēļu notikumi, subjekts piedzīvo vietas tā, kā viņš pats raksta, darbojoties, nepārtraukti kustīgas tagadnes reālajā laikā. VR sistēmām ir iespēja būt ne tikai nenaratīvam naratīvam, bet arī iespējamo stāstu un pasauļu fabrikai, kas varētu būt vai par ko varētu kļūt.
Tas rada jautājumu — vai virtuālās vietas varētu izmantot ne tikai kā konteinerus un traukus, bet arī kā vietas, kur digitālās vietas var pārveidot, sadurties, dekonstruēt vai iznīcināt pēc saviem ieskatiem? Virtuālās vietnes un vietas, kas darbojas kā neslavas glabātavas, ideoloģiju un indivīdu digitāli simulakri, kas mūžīgi saduras, izplūst, mainās, radot jaunas asociācijas un rezultātus.
Petri Juntunens ir somu fotogrāfs un vizuālais mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Helsinkos. Savā mākslinieciskajā praksē Juntunens pēta kolektīvās atmiņas, sociālo konstrukciju un dažādu eksistences veidu tēmas, bieži izmantojot jaunas attēlveidošanas un reprezentācijas metodes, tostarp 3D skenēšanu, fotogrammetriju, foto skulptūras un digitālās instalācijas. Piedalījies vairākās grupu un personālizstādēs Eiropā un Somijā; darbi ir iekļauti privātās un muzeju kolekcijās. Monogrāfiju At The Heart Of It All 2019. gadā izdeva izdevniecība Hatje Cantz, un sērija tika plaši izstādīta visā Eiropā, tostarp Spānijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Francijā.
