Skiču bloks 33

Kārtības meklējumi starp cilvēci un dabu, iespējams, nekad nav bijuši tik pretrunīgi un traģiski. Centieni panākt šo mākslīgo harmoniju ir saistīti ar manām personīgajām cīņām, piemēram, jautājumu: vai ir pareizs lēmums laist pasaulē bērnus?

Pētot dabas un cilvēces savstarpējās attiecības, es uzdodu gan satraucošus, gan aizraujošus jautājumus. Par dabu mēs bieži domājam galējībās: vai nu izturamies pret to ar pilnīgu pazemību, vai ar absolūtu dominēšanu. Dzīvo būtņu izņemšana no to dabiskās vides, kā arī cilvēka iejaukšanās milzīgā mērogā var būt tikpat kaitīga kā instinktīva un egoistiska iznīcināšana, kas bieži tiek ignorēta.

Kaitējums ir acīmredzami lielāks par pazemību, un sekas jau ir jūtamas – pat tādas, ko jau pieredzam ikdienā. Mēs reti sev jautājam – ar ko saskarsies tagad dzimis bērns, kad sasniegs astoņdesmit gadu vecumu? Mani interesē iemesls, kāpēc esmu tik dziļi nobažījies par šo jautājumu. Es negribu būt kārtējais fotogrāfs, kas vērš uzmanību uz klimata pārmaiņām: mēs visi par tām zinām, taču vērojam no attāluma un arvien vairāk iesaistāmies.

Katram tas izpaužas atšķirīgi. Mana vizuālā reakcija ir ilga pašrefleksija par to, ko patiesi uzskatu par svarīgu. Tas ir gandrīz sinonīms pašapmierinātībai. Tomēr mana cerīgā atbilde uz savu jautājumu ir tāda, ka pārveidotā dabas forma var būt arī cilvēces neierobežotās mīlestības objekts. Pat ja izmaiņas nav mums labvēlīgs, tās var ievadīt nenoteiktu nākotni, kurā mēs saglabāsim savu stūrgalvīgo neatkarību.

Lāslo Gābors Belica (László Gábor Belicza, 1991) ir ungāru fotogrāfs, kurš 2016. gadā absolvējis Kaposvāras Universitāti. Viņa darbus raksturo dziļa empātija, personiska iesaistīšanās un klusa, pieticīga novērošana. Fotogrāfija viņam nav tikai attēlu veidošana, bet gan jutīga cilvēku un pasaules savstarpējo attiecību izpēte. Beličs lielākoties veido fotogrāmatas.