LFM Stāsti: Artūrs Dulbe (1883–1971)

Līdzās tādiem plaši zināmiem vārdiem kā Kārlis Lakše vai Alfrēds Grāvers Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā atrodamas ziņas arī par mazāk zināmiem, bet mākslinieciski augstvērtīgiem un reģionāli nozīmīgiem fotogrāfiem. Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā ir neliels skaits Artūra Dulbes (1883–1971) fotogrāfiju, daļa no FK apskatāmajiem attēliem tiek digitalizēti un publicēti pirmo reizi.

Dulbe nācis no Jaunpiebalgas puses, no Grotūžu Mizas kroga. Pēc tēva Jēkaba agrās nāves Artūrs kopā ar māti Annu un brāli Pēteri devies uz Maskavu, kur arī apguvis fotogrāfa arodu pie Semjona Šicmaņa un Emīla Bendeļa. Šajā laikā, visticamāk, tapusi fotogrāfija, kurā redzama Dulbju ģimene, kā arī 1921. gadā uzņemtais grāfienes Katrīnas Šeremetjevas portrets, kurš iekļauts izdevumā Portrets Latvijā. 20. gadsimts.¹⁾Gerharde-Upeniece, Ginta (sast., 2018). Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme. Rīga: Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs, 98. lpp. 1922. gadā Artūrs  atgriezās dzimtajā Jaunpiebalgā, kur turpināja fotografēt. Šim nolūkam viņš arī uzcēla savu māju Saulgožus, kur atradās salons un laboratorija.

Jaunpiebalgā Dulbe iemūžinājis teju vai katras ģimenes portretus. “Apskatot šos portretus, varam viņus noraksturot, izstāstīt viņu dzīves stāstus. Dažam tā ir novele, dažam – romāns. Pazīstamas kompozīcijas, vai ne? Nupat, pēdējā izstādē redzētas un arī gadsimta sākumā – klasiķu darbos. Bet redzams arī kino: Tarkovskis, Antonioni, Bergmans. Nez vai Artūrs Dulbe Jaunpiebalgā bija dzirdējis šos vārdus, ” 1979. gada laikrakstā “Zvaigzne” (Nr. 12) raksta Ansis Epners. Dulbe minēts arī 1985. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas fotomāksla: vēsture un mūsdienas” (sast. Pēteris Zeile), kur Pēteris Korsaks izceļ: “Dulbes fotogrāfijās ienāca vienkārši Jaunpiebalgas lauku ļaudis ar saviem priekiem un bēdām (kāzas, kristības, bēres, talkas). Pēckara gados, kad atjaunojās dzīve, tika celtas jaunas mājas, svinēti spāru svētki, viņš vienmēr bija klāt ar savu kameru.”²⁾Zeile, Pēteris (sast., 1985). Latvijas fotomāksla: vēsture un mūsdienas. Rīga: Liesma, 105. lpp.

Vairums ir lielformāta portreti uz albumu lapām – daži saistīti ar ģimeni, kā arī ar līdz šim neidentificētām personām. Vairākkārt parādās trīs sieviešu portretējumi, kas nevilšus liek domāt arī par mākslas vēsturē tik iecienīto grieķu mitoloģijas stāstu par trīs grācijām. Dulbes interpretācijās viņas parādās dažādos dzīves gājumos. Muzeja krājumā esošā kolekcija sniedz ieskatu Dulbes radošajos meklējumos – kompozicionālie paņēmieni, fotogrāfiju kolorēšana, zināms simbolisms galveno tēlu izvēlē.

Draudzīgas attiecības Dulbi saistīja ar tuvējās Vecpiebalgas fotogrāfu – Gustavu Žakertu (1887–1945). Muzeja krājumā esošajā Žakerta ģimenes albumā atrodami daži Dulbes uzņemti kāzu portreti salonā no 1937. gada. Tie, līdz ar dzejas rindām, tikuši dāvināti Žakerta meitai Vandai.

Liela daļa Dulbes darbu, arī no Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma, apskatāma portālā historia.lv, kur attēlu galerijas apkopojusi Krista Marta Kundrate. Dulbes salona aprīkojums glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, fotogrāfijas iekļautas Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre”, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja, Latvijas Kara muzeja u. c. krājumos. Tāpat kā daudzu citu fotogrāfu, arī Artūra Dulbes stāsts vēl liekams kopā kā izkaisīti skaistas puzles gabaliņi.